Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
18. jūnijs, 2012
Drukāt

Giļmans apraksta izsūtīšanu kā romantisku piedzīvojumu

Foto - LETAFoto - LETA

Pirms pāris dienām (“LA” 14.06., “Necieņas tests”) rakstīju par signālu, kuru dažāda kalibra staļinisma ideju piekritējiem devusi mūsu Drošības policija. Atgādināšu, kā tā izbeidza lietu par kādā uzsaukumā pausto atziņu: “Ja Staļins uz Sibīriju izsūtīja četrpadsmit tūkstošus krievu un latviešu – ar to viņš cilvēkus izglāba no kara…”

 

Ierosinātā lieta pret izteikuma autoru Valentīnu Andrejevu tika izbeigta, un šis gadījums ir, kā teiktu tiesību speciālisti, precedents. Tātad staļinisko represiju attaisnošana vai trivilizēšana nav nekas īpašs, un Latvijā uz to iecietīgi piever acis.

Atļāvos izdarīt secinājumu, ka šis gadījums ir tikai neliels tests un mēs drīz vien piedzīvosim nākamos soļus. Ilgi nebija jāgaida. Dienu pēc Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas avīzē “Čas” publicēts bēdīgi slavenā “PCTVL” politiķa Aleksandra Giļmana raksts “14. jūnija mīti”, kurā viņš it kā izmanto pēdējā laikā zinātniskajās aprindās iecienītu vēstures avotu – personiskās atmiņas, lai pastāstītu, kā tad tur viss īstenībā notika. Uzreiz jāatzīmē – lai gan no Giļmana rakstītā rodas iespaids, ka viņš pats 1941. gadā braucis vienā vagonā ar “Marijas ielas blēdīgajiem tirgoņiem”, politiķis dzimis 1953. gadā un labākajā gadījumā varētu atstāstīt to, ko dzirdējis no kāda radinieka vai paziņas. Tikai nebūsim naivi, lai noticētu, ka Giļmana vēlme tiešām ir uzrakstīt patiesību. Pārāk daudz viņš jau līdz šim ir rakstījis un runājis, lai rastos šaubas par viņa politiskajiem nolūkiem.

Giļmana galvenais mērķis ir pateikt, ka deportācijas nebija nekas īpaši briesmīgāks par studentu nosūtīšanu kolhoza darbos. Tāds romantisks piedzīvojums…

 

“Daudzi jaunieši dzīvo kopā vienā barakā, iemīlēšanās, sarīkojumi, smieklīgi atgadījumi – nevis izsūtījums, bet jautra pastaiga dabā. Cilvēkam ir raksturīgi aizmirst slikto un atcerēties labo, bet arī objektīvi dzīve Sibīrijā nebija tik traģiska, kā par to pieņemts runāt. (..)

 

Protams, jebkura nebrīve ir šausmīga, bet objektīvi no tā laika paaudzes vislielākās iespējas izdzīvot bija tieši tiem, kurus izsūtīja, lai cik zaimojoši tas skanētu,” raksta A. Giļmans, minot nekonkrētus piemērus, kā dažādi izsūtītie Sibīrijā iekārtojušies labās darba vietās, pabeiguši skolas, augstskolas. Viens joprojām esot profesors Krasnojarskas universitātē. Tā teikt, represētajiem gandrīz vai jājūtas pateicīgiem Staļinam par šādu “atvaļinājumu”.

Kas attiecas uz represēto pieminēšanu, arī par to Giļmanam ir savs sakāmais, un atkal, drošības pēc, viņš “aizsedzas” ar savu tanti: “Kā reiz 1987. gada 14. jūnijā biju pie tantes, kad viņai piezvanīja un pateica jaunumus: “Tu sēdi mājās, neko nezini, bet tev pie Brīvības pieminekļa liek ziedus – varbūt aiziesim apskatīties?” Bija sākusies atmoda, un kāds jau saprata, ka ar represētajiem var nopelnīt politisko kapitālu. “Kādus ziedus, mēs taču vēl esam dzīvi,” atbildēja tante. “Nekur neiesim. Pie velna viņus!” Zelta vārdi…”

Šoreiz Giļmana sacerējumu pamanījušas arī ziņu aģentūras un vairāki interneta portāli, tāpēc tas izpelnījās diezgan plašu ievērību un komentārus. Daži politiķi piesolījuši rīkoties. Raivis Dzintars (Nacionālā apvienība) interneta sociālajā tīklā twitter raksta: “Giļmanam par viņa izteikumiem būtu vieta cietumā. Demokrātija nenozīmē iespēju ņirgāties par valstij un tautai svētām lietām.” Kā arī: “Runāšu ar tieslietu ministru un meklēsim iespējas, kā Giļmanu saukt pie atbildības. Pirmdien NA valdes sēdē šis jautājums būs darba kārtībā.”

Apņēmība vai tikai politiskā retorika? Redzēsim… Nez kā justos pats Giļmans un viņa piederīgie, ja līdzīgus jaukus stāstiņus presē publicētu par holokaustu un nacistu noziegumiem? Vairākās pasaules valstīs par holokausta noliegšanu ir paredzēta kriminālatbildība. Un pat bez tās ir sabiedrības nosodošā attieksme, kas novelk ļoti stingru robežu. Vienmēr jau atradīsies kāds, kas būs gatavs paust šādus uzskatus, taču neviens nopietns medijs tos nepublicēs. Bet tas nav Latvijā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+