Ģimene Kandavā izveidojusi piemiņas parku represētajiem tuviniekiem 0
Atjaunojoties Latvijas neatkarībai, Pēteris Briedis atguva no tēva mantoto īpašumu Kandavā. Pētera māte Zelma neticamā kārtā cauri izsūtījuma laikam bija saglabājusi ģimenes īpašuma dokumentus, par ko nevienam ģimenē nebija ne jausmas. Kad māte aizgāja viņsaulē, meita Māra tos uzgāja.
Pētera dzīvesbiedre Lija atceras, ka zemes gabalā gribējuši ierīkot augļu dārzu. “Sastādījām ābeles, bet tās sāka slimot. Un tad pienāca gadi, kad ābolus vairs nevienam nevajadzēja…”
Jau kopš 90. gadu sākuma Pēteris Briedis bija meklējis ziņas par represētajiem tuviniekiem. To krājās arvien vairāk, un ģimenei radusies doma par atceres vietu dzimtas represētajiem. Nolēma savā dārzā stādīt kokus, izveidot piemiņas dārzu tēvam, viņa brāļiem, kuri neatgriezās no Sibīrijas un kuriem nav kapa vietas. Kandavas kapos guļot tikai vectēvs – arī Pēteris Briedis. Izpētījuši, kad kuram dzimtas loceklim dzimšanas diena, lai zinātu, kāds koks kuram piederas. Tagad piemiņas parkā zaļo 26 koki. Saimnieka tēvam Heinriham Briedim – Kanādas egle, mātei Zelmai ošlapu kļava, tēvabrālim Jānim Briedim skābardis, viņa sievai Emīlijai zirgkastaņa. Otram tēva brālim Augustam Kārlim lazda, tā izaugusi ķeburainiem, izlocītiem zariem – kā smagā likteņa zīme. Brālim Andrim, kas palika Krievijā, iestādīts Mandžūrijas riekstu koks, kas ilgi nav ieaudzies.
Pēteris Briedis: “Man bija svarīgi, ka represēto dzimtas locekļu piemiņas vieta ir te, viņu kādreizējā īpašuma vietā un tuvumā. Tā viņus godinām.”
Šogad Pēteris Briedis grib iestādīt divdesmit septīto koku – mātes radiniekam Albertam Branaburgam. Viņš uz “Viesturiem”, atnācis kad Briežus izveda. Kad 1944. gadā krievi nākuši atpakaļ, isterebiteļi viņa māju pastāvīgi uzraudzījuši, vai nepalīdz mežabrāļiem. Alberts togad nošāvies…
Iznīcinātā un sašķeltā dzimta
Visi trīs brāļi Heinrihs, Jānis un Kārlis Augusts Brieži bija guvuši atzinību kā vīri ar nopelniem Latvijas brīvvalsts labā, visi bija Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. Pulkvežleitnantam Jānim Briedim bija arī Lāčplēša ordenis. Kandavas pagasta saimnieciskās daļas vadītājam un aizsargu nodaļas priekšniekam Heinriham Briedim – Aizsargu Nopelnu krusta ordenis. Abiem kā brīvības cīņu dalībniekiem bija piešķirta zeme. Jānim no Kandavas muižas atdalītā “Viesturu” saimniecība. Kamēr viņš bijis aktīvajā karadienestā un dzīvojis Rīgā, tur saimniekojis brālis Heinrihs. Kad dienests beidzies, Jānis atgriezies Kandavā. Heinrihs Briedis gribējis celt sev māju, ap 1938. gadu jau bija sagādāti būvmateriāli. Bet pienāca 1941. gads…
“Mūsu ģimeni aizveda no “Viesturiem”, kur toreiz dzīvojām. Jāni paņēma no Rīgas kopā ar sievu Emīliju. Kārli Augustu – no Apes, jo viņš dienēja 12. kājnieku pulkā, bija armijas cilvēks ar speciālu militāro izglītību. Neviens no viņiem neatgriezās. Jānim tika pieprasīts augstākais soda mērs – nošaušana, viņš 1942. gadā, visticamāk, nošauts Vjatlagā. Manam tēvam Heinriham Briedim arī tas pats, miris turpat un tajā pašā gadā. Kārlis Augusts nonācis Noriļskā, tur atradies desmit gadus, tad it kā atsvabināts, bet tālāku ziņu par viņu čekas arhīvos nav. Vienu vēstuli viņš vēl atsūtījis mātei uz Kazačinsku, strādājot par sargu garāžā. Noriļskas nometnēs 1953. gadā it kā bijis liels dumpis, iespējams, tad arī viņu tur nošāva,” Pēteris Briedis stāsta un rāda mapes ar dokumentiem par represētajiem radiniekiem. Čekas dokumentētie pieraksti ir baisi, piemēram, P. Briedis tajos atradis, ka tēvs pratināts divas naktis, vienu dienu tieši dēla Pētera dzimšanas dienā 21. oktobrī.
No izsūtījuma atgriezās Pētera Brieža ģimene – māte ar trim bērniem un tēva māsu, kas pēc gada nomira. Pēteris ar māsu Māru tika atpakaļ 1947. gadā, māte – tikai pēc 19 gadiem. Lielais brālis Andris palicis Krievijā. Tagad viņa ģimene dzīvo Pēterburgā. Andrim jau 80 gadu. 75 gadu jubilejā piešķirts Krievijas Nopelniem bagātā celtnieka goda nosaukums. “Iznāk, ka ar laiku vairāk Briežu būs Krievijā nekā Latvijā – tā strādīgas, labas ģimenes ir saskaldītas,” domīgi saka Lija Briede.
Aizsardžu virsniece Zelma Sibīrijā
Savā grāmatā P. Briedis raksta: “Viņi baidījās no mums. Baidījās, ka, šeit paliekot, varam būt stiprāki par viņiem. Baidījās tik ļoti, ka neatstāja Latvijā ne mazus bērnus, ne vecus cilvēkus, visi bijām bīstami padomju varai.”
Piemiņas parka saimnieks atceras: “Sibīrijā nonācām Krasnojarskas apgabala Kazačinskā. Mātei vienai bija pieci apgādājamie – tēva māsa Malvīne, vecāmāte Karolīna un mēs trīs. Vecāmāte pirmajā ziemā nomira. Sākumā dzīvojām zemnīcā, uz lažas vienā rindā gulējām. Kartupeļu mizas stādīja, lai kas izaug. Jeņiseja bagāta ar zivīm, ķērām tās. Mežā ogu, sēņu bagātība. Pirmo ziemu kaut kā izvilkām. Mamma bija strādājusi par darbvedi Kandavas valdē, izmācījusies par grāmatvedi. Sibīrijā tas noderēja, nebija jāiet strādāt meža darbos taigā.”
Zelma Briede mirusi 1982. gadā, nesagaidījusi neatkarību. Bet bijusi garā tik stipra, ka 1969. gadā vēlreiz devusies uz Kazačinsku, lai satiktos ar tiem cilvēkiem, kas izsūtītos saprata un viņiem palīdzēja…
FAKTI * No Kandavas 1941. un 1949. gadā izvests 631 cilvēks. 2013. gadā dzīvi ir astoņdesmit. Novada muzejā tagad represētajiem veltīta īpaša telpa. * Agronoms Pēteris Briedis ir Kandavas represēto biedrības vadītājs. * 2005. gadā P. Briedis savā īpašumā iestādījis dzimtas piemiņas parku, 2006. gadā izdevis grāmatu “Briežu dzimta laika un likteņu griežos”. |
