Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
8. jūlijs, 2013
Drukāt

Ģimenes pieredze: Dekšņu saimniecība Plikpūrmaļos

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Būtu jauki, ja “Praktiskais Latvietis” apciemotu un klātienē iepazītos ar Dekšņu ģimeni. Domāju, jūsu lasītājiem būtu interesanti uzzināt par šiem sirsnīgajiem cilvēkiem, viņu dārzu un saimniekošanu lauku vidē ar ļoti interesantu reljefu.

 

Dārza iekopšanu un teritorijas apsaimniekošanu apgrūtina tas, ka tā atrodas Adamovas ezera aizsardzības zonā, bet ģimene būtu ar mieru iegādāties vēl vairāk šīs zemes un to sakārtot. Dekšņi nebaidās traku pārmaiņu. Uz laukiem viņi pārcēlušies no daudzdzīvokļu mājas, tagad dzīvo Līvānu tipa mājā, ko iegādājušies citā pagastā un uzstādījuši izvēlētājā vietā. Sadarbībā ar Latgales koka apstrādes amatniekiem tapusi arī jauka pirtiņa. Veiksmīgi iekārtotais dārzs jau ir pazīstams ne vien kā sakoptākais Verēmu pagastā, bet arī aiz novada robežām.
 Anita Žogota Rēzeknes novadā

 

MARIJAS un VIĻA DEKŠŅU mājās “Saules kalni” pie gleznainā Adamovas ezera ciemojāmies pieneņu ziedēšanas laikā. Tad šis nostūris Rēzeknes novada Vērēmu pagastā izskatījās tā, it kā saule spīdētu ne vien debesīs, bet arī tepat uz zemes…

 

Plikpūrmaļu aicinājums

Pienenes, protams, ir tikai neliels akcents “Saules kalnu” kopskatā, turklāt saimnieki paši par šīm mazajām saulītēm nemaz nav sajūsmā. Nezāle galu galā, jāpļauj vismaz divreiz nedēļā! Taču pļavās un tīrumos sabirušās zeltainās pieneņu galviņas, šķiet, ir liecība par to, kā šajā vietā izskatījās 2002. gadā, kad viņi te ieradās vietraugos un nolēma šo zemes gabalu 1,1 ha platībā iegādāties. Gana ilgi – 13 gadus – Dekšņi bija nodzīvojuši ciematā un sapratuši, ka bērnu dēļ labāk dzīvot savā viensētā ar zemi un dārzu, nevis visiem kopīgā daudzdzīvokļu kastītē. Bija apbraukājuši novadu, lūkojušies gan vienā pusē, gan otrā, taču sirds aizķērās Adamovas ezera ziemeļaustrumu krastā, vietā ar neparastu nosaukumu – Plikpūrmaļi (tas nozīmējot: plikās purva malas).

– Nekā jau tad arī nebija, tikai klajš lauks, – teic Vilis. – Vieta gan smuka, reizē pateicīga un nepateicīga… Nogāzes pārāk stāvas, ar traktoru neko nevar nopļaut, viss jādara ar rokām.
kalni_085_VS

Māja ierūmēta vienā no nogāzēm, lielāku un mazāku pauguru ielokā. Nudien, kaut kas līdzīgs Šveices kalnu ainavai, tikai latviskā stilā! Kā tapa māja? Uz Plikpūrmaļiem pārveda Preiļu pusē nopirktu līvānieti – nosiltināja, izremontēja, iekārtoja. Gandrīz visus remontdarbus veikuši paši, piemēram, tēvs un dēls likuši dēļu grīdas, mamma ar meitu lakojušas, krāsojušas, līmējušas… Var jau būt, ka algoti meistari visu paveiktu pareizāk un smalkāk. Bet, ja dari pats, tad arī ir garantija, ka rezultāts būs tieši tāds, kādu vēlies. Piemēram, priekšnamā sienu apdarei izmantots dekoratīvo flīžu, tapešu un vetonīta apmetuma mistrojums. Savukārt mājas otrā stāva hallē izmēģināja korķa tapetes, pēc tam tās kopā ar spoguļflīzēm samiksētas arī tualetes telpā. Izskatās labi! Pasūtināja tikai koka kāpnes, kas ved uz mājas otro stāvu, un mēbeles. Divvietīgo gultu pēc pasūtījuma saņemšanas gan dabūjuši paši pārveidot.

Kā jau lielākajai daļai mūsu cilvēku, kas dzīvo no rokas mutē, arī Dekšņiem nekādu sevišķo iekrājumu nebija. Aizņēmās pa biškam no radiem un draugiem, pēc tam ģimenes galva strādāja dažādos darbos sazin cik stundu nedēļā. Ja ko pirka, tad tikai bērniem, paši sev neatļaudamies tikpat kā neko. Tā vairākus gadus… Vēlāk uzslēja pirtiņu, tad šķūni, uzbūvēja šūpoles. Pamazām atdeva parādus. Atļāvās paņemt patēriņa kredītu, atdeva arī to. Tā palēnām Plikpūrmaļos sāka veidoties “Saules kalni” – Dzīve jau pati iekārto tā, ka beigu beigās vienmēr viss atrisinās. Tas ir apziņas likums: ko tu domā, to runā, un tas arī piepildās, – saka Vilis.

 

Ar lāpstu, ķerru un neatlaidību

kalni_027_VSVisgrūtāk gājis ar dārzu. Sākuši no kalna apakšas uz augšu, pirmos stādiņus iedevusi Marijas māsa. Tagad abi Dekšņi ar smaidu atminas, kā veidojuši savu pirmo puķu dobi… Augsne nav nekāda auglīgā, daudz jāliek iekšā, lai kaut kas augtu, burtiski – pie katra krūma un koka. Vienā nogāzē – tīra smilts! Var mēslot, cik grib, tik un tā nekas neaug, pat ceriņi. Un tad vēl tas sausums! Mēdz teikt, ka ezers izdzenā mākoņus. Adamovas ezera dabas parka teritorijā mītošie saimnieki to bez šaubīšanās var apliecināt. No pirmajā gadā liesajā nogāzē iestādītajām trīsdesmit ābelēm tagad vairs neesot nevienas. Tad nu augļu kokus, tāpat upenes, ērkšķogas, krūmcidonijas, smiltsērkšķus, iestādījuši lejā – pie kaimiņmāju zemes robežas. Arī ar avenēm, kam vajadzīga no vējiem aizsargāta vieta, reizes četras nēsājušies no viena kalna uz otru, līdz atraduši īsto vietu – lejā, aiz šķūnīša.

“Saules kalni” ir īsta vēju paradīze. – Tikai rietumvējš mūs skar minimāli, pārējie zēģelē uz nebēdu. Tāpēc arī zeltlietus te nav ieaudzis, – bilst Marija. Šī bijusi pirmā ziema, kad Dekšņu dārzā nekas nav izsalis. Bargākās ziemās daudzi augi aizgājuši bojā un pavasarī stādīti no jauna vai meklēti vietā citi. “Saules kalnu” saimnieki nebaidās eksperimentēt – ikreiz no Rīgas un citām vietām atceļo pa kādam jaunam košumkrūmam vai puķei. Paši gan smej, ka drīz vairs nebūšot ko stādīt, viss jau izmēģināts.

Augu brāķēšanā piepalīdz arī zaķi un stirnas. Saimnieks stāsta, ka šoziem meža ciemiņi nogaršojuši pat jauno gobiņu! Parasti tie uz kārā zoba mēdz likt augļu kociņus, tūjas… Izrādās, nesmādē arī gobas! Kamēr “Saules kalnos” vēl nebija suņa, stirnas ziemā nākušas pat pie mājas gulēt, bet rudā blēde ar kuplo asti pamanījusies nozagt pārīti no septiņām Dekšņu vistām. Ar mājputniem un mājlopiem saimnieki neaizraujas – gan tāpēc, ka ik dienas jāiet darbā, gan tāpēc, ka grūti iedomāties nokaujam un apēdam kādu savas saimes locekli (kaut arī tā būtu vista, zoss vai ruksis). Viņiem ir divi mājdzīvnieki – melnais mājas sargs Argo un runcis Briks.

Tagad, pēc vienpadsmit gadiem, Dekšņu dārzs ir gan daudzveidīgs, gan savdabīgs. Neparastumu tam piešķir arī akmeņainie celiņi. To veidošana bijusi nepieciešama, citādi pa viņu stāvajām nogāzēm nav iespējams staigāt – slīd kā traks! Vilis atceras, kā vienā rudenī, gribēdams darbu pabeigt, noņēmies pa dubļiem līdz acīm. – Īstenībā tādu celiņu veidošana ir smags darbs – akmeņi jāved ar ķerru, arī betona maisītāja vietā izmantoju vecu ķerru un paša spēku, – tā Vilis. Zemi izracis apmēram lāpstas dziļumā, tad bēris granti, sablīvējis, uzlējis smilšu un cementa javu, pa virsu salicis akmeņus, kas sastiepti mājās no apkārtējām pļavām un laukiem. Kad tāds iesegums sacietē, izskatās gana interesanti.

Tapis arī akmeņdārzs ar baseiniņiem, amizantas koka skudras un soliņi. Netālu no mājas ieejas – ar akmeņiem apdarināti akas grodi, tas esot piemineklis pirmajai akai (ūdeni meklējot, to rakuši veselas trīs reizes – dažādās vietās un dziļumos. Nu ir gan aka ar sūkni un ūdensvads, gan viss cits ērtai dzīvošanai. Nu jau otrais gads, kopš mājas apsildei izmanto kokskaidu granulas, un saimnieki ar jauno apkures katlu ir dikti apmierināti.

{gallery id=”1896″}

 

Praktiskā inteliģence

Dīķī pie pirtiņas vai mudž no līdakām, karūsām un līņiem. Pirms dažiem gadiem tas paplašināts un padziļināts, vietām dziļums sasniedzot pat 8 metrus. Ūdenstilpe nav tik diža, lai vizinātos ar laivu, bet labu labā peldēšanai un makšķerēšanai. Vilim zivju ķeršana gan īsti nav pie sirds, toties dēls Māris esot aizrautīgs makšķernieks. Abi nesen piebūvējuši pirtij arī nojumi, kas labi noder ciemiņu uzņemšanai. Lielo, pamatīgo galdu un solus izgatavojuši Latgales amatnieki.

Vilis un Marija dzimuši laukos (viens Lendžu, otrs Čornajas pagastā), beiguši Daugavpils Pedagoģisko institūtu, bet iepazinušies darbavietā Makašānu skolā, saprecējušies un nu jau nosvinētas sudrabkāzas. Patlaban abi strādā Rēzeknes novada domē.

Marija atzīst: viņai ar vīru ir paveicies! Viens otrs stiprā dzimuma pārstāvis ir ar mieru tikai mauriņu appļaut un arī tad nez cik reižu sirsnīgi jālūdzas. Vilis dara visu, labprāt piedalās arī dārza kopšanā un atjaunošanā. – Mēs tos darbus nedalām, darām abi divi un palīdzam viens otram, – saimnieks apstiprina. – Gan pļaut, gan rakt, gan ravēt, gan putraimdesas pildīt gluži brangi var divatā.

Darba pietiek no agra pavasara līdz vēlam rudenim. – Strādājam sev par prieku, bet galu galā tas nes gandarījumu gan pašiem, gan draugiem, – saka saimniece. Un piebilst, ka visvairāk šai vietai viņi varot būt pateicīgi par to, ka tā iemācījusi bērniem strādāt. Gan meita, gan dēls prot visus lauku darbus, un, re, kā tas noder – Māris pašlaik pelna maizi pie profesionāliem celtniekiem Norvēģijā. Madara mācās Tehniskajā universitātē. Pa vasaru abi jaunieši būšot mājās. “Saules kalnos” paredzēts taisīt kūpinātavu, darināšot karoga mastu, kas pacelsies kalnā. Rīkošot Viļa kursabiedru salidojumu un gan jau vēl kaut ko, jo tik jaukā vietā ciemiņu netrūkst.

Paši saimnieki ir pieticīgi un pēc uzslavām netīko, pat tā kā taisnojas: – Mums viss ir ļoti vienkārši. Neesam nedz celtnieki, nedz dārznieki, bet inteliģences pārstāvji, visu mūžu strādājuši izglītības lauciņā.

Arī nekādus kursus viņi neesot apmeklējuši, zināšanas smeļoties galvenokārt no grāmatām – praktiskās literatūras un enciklopēdijām. Rīkojoties pēc savām izjūtām un saprašanas, kā paši vēlas, kā pašiem patīk. Galu galā – zemnieka gars jau ikvienam no mums ir iekšā! Tāpat kā sapnis par savu māju un savu kaktiņu, savu stūrīti zemes.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+