Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
7. februāris, 2013
Drukāt

Gints Pabērzs: Jābūt augstākam pienesumam


Foto - Santa Savisko-JēkabsoneFoto - Santa Savisko-Jēkabsone

Pietuvojies ikgadējais starptautiskais saksofonmūzikas festivāls “Saxophonia” (7. – 15. II) – šovakar tā atklāšanas koncertā muzicēs viens no pašmāju spilgtākajiem saksofonistiem Gints Pabērzs. Izrādās, notvert pieprasīto mūziķi festivāla priekšvakarā ir tikpat kā neiespējami, lai gan uz nelielu saruna par to, kur, kā un kādēļ šobrīd skan viņa tenora, soprāna un baritona saksofoni, tomēr izdodas pierunāt.


 

Augstākās raudzes profesionāļa, saksofonista Ginta Pabērza ikdiena no rīta līdz vakaram saistīta ar mūziku, dienu pasniedzot džeza saksofonu studentiem Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza mūzikas katedrā, bet pārējā laikā – mēģinājumu sesijās un koncertos gan solo, gan kopā ar dažādiem mūziķiem visdažādākajos sastāvos, starp tiem gan Rīgas Saksofonu kvartets, ar kuru kopā koncertēts gandrīz visos kontinentos, gan Māra Briežkalna kvintets, kura zvaigžņotajā sastāvā spēlēts arī pasaules džezmeņu leģendārajā pieturas punktā – slavenajā Ņujorkas klubā “Blue Note”, bez Ginta saksofona neiztiek arī pavisam svaigi atjaunotais Radio bigbends, sarakstu varētu papildināt virkne vienreizēju projektu un formāciju – un kur tad vēl kopīga muzicēšana ar kādreizējiem kolēģiem un draugiem, pašmāju fankmūzikas celmlaužiem “Time After Time”, kas savulaik dibināta kopā ar komponistu Kārli Lāci un saksofonistu Denisu Paškeviču. Gints tikai pasmaida – Latvija ir maza, visiem jāturas kopā. “Priecājos, ka arvien sadarbojos ar tiem pašiem cilvēkiem – ar draugiem visādos sastāvos, nav svarīgs nosaukums, bet gan tas, kā to dara!”

Gan uz skatuves, gan sarunā Gints rada mierīga, pārliecināta cilvēka iespaidu, tomēr skaidrs, ka kaut kur labi maskētā iekšpusē, kurā pietiek vietas veselam žanru kokteilim no džeza līdz akadēmiskajai mūzikai, nav ne vēsts no konservatīvisma, kas nereti iet roku rokā ar nosvērtu stāju. “Esmu tāds cilvēks,” vienkārši nosaka Gints.

“Nebūs tā, ka, kļūstot vecāks, vairāk pievērsīšos akadēmiskajai pasaulei, stilu daudzveidība man liekas pieņemama – savu attīstību esmu sācis ar klasisko mūziku, bet jau studiju gados paralēli klausījos neklasisku mūziku – vai tas bija džezs, popmūzika vai fankmūzika. Meklēju citus ceļus, kā saprast mūziku, sākumā kaut ko atdarināt. Tā tas palicis arī šobrīd – stili un virzieni ir visādi.”

Arī Ginta Pabērza ceļš uz profesionāla mūziķa karjeru skatītājam no malas var šķist gana rāms un secīgs – vispirms jau tēva, saksofonista un pirmā skolotāja Ivara Pabērza, iespaidā par Ginta pamatinstrumentu kļuva saksofons, tam sekoja mācības Tukuma mūzikas skolā, pēc tam mūzikas vidusskola, ko turpināja loģiskas studijas Mūzikas akadēmijas saksofona klasē, tomēr pēc studijām sākušies citas mūzikas meklējumi.

Pašlaik četri gadi, pasniedzot džeza saksofonu Latvijas Mūzikas akadēmijā, darījuši savu – vairāk interesējot džezs, paralēli veidojas arī sastāvi, kuros tiek spēlēta tieši džeza mūzika. Mūziķis neuzskata, ka Latvijā būtu pārāk šaurs džeza mīļotāju pulciņš – galu galā šis virziens nebūt nav “elitārāks”, piemēram, par klasisko mūziku. Džezs vai klasika – katram būs savs klausītāju, fanu pulks. “Protams, tik, cik to klubiņos pie mums spēlē, tik arī ir. Publika ir lieliska, mums atliek viņiem dot arvien vairāk iespēju, šo klubiņu nav nemaz tik daudz, tomēr mūzika ar to neapstājas, turpina skanēt, atrodas veidi, vietas, kur to pasniegt. Gints teic, lai arī katra programma, katra vieta ir citāda, publikas vibrāciju jūtot vienmēr. “Visi koncerti savā ziņā ir virsotnes, katrā lietā ir jāizdara maksimālais. Pēc koncerta? Sajūta kā pēc labi padarīta darba.”

To, kā dzimst interese par kādu mūzikas virzienu, nevarot izskaidrot. Vienkārši – vai nu ir, vai nav .

“Jābūt kaut kādam augstākam pienesumam, kas padod to virzienu, kas patīk, un tu iedziļinies tajā – svarīgākais ir gribēt.” Liela sadaļa no tā, kas palīdz mūziku sadzirdēt, saprast vairāk, ir ikdienas klausīšanās. Tā palīdz analizēt – džezā, uzsver mūziķis, atšķirībā no klasikas, nav tikai konkrētu nošu interpretācijas, te klāt nāk saprašana par mūziku, mūzikas valodu, harmoniju, melodiju – improvizācija.

Tiesa, vienam mūziķim tā izdodas ar pirmo reizi, citam – labi ja pēc desmitās.” Mūziķis pasmaida – pats mūziku gan visbiežāk klausoties, braucot mašīnā pie stūres. Mājās, kur viņu gaida lielākie atbalstītāji – sieva un dēliņš –, valda citi noteikumi.

Jautāts, vai viņš kā pasniedzējs iesaka apgūt sarežģīto instrumentu jaunajai paaudzei, Gints nenāk klajā ar saukļiem un solījumiem, lietišķi nosakot – neviens taču nezina, kāda būs nākotne. “Galvenais, ja šī lieta patīk un interesē, nevajag domāt, kas būs pēc pieciem vai desmit gadiem. Tā gaidīšana citreiz traucē trenēties, domāt par mūziku tajā konkrētajā brīdī. Protams, bez vecāku palīdzības bērnam neiztikt, taču vismaz mūzikas vidusskolā jābūt skaidram, uz ko tu ej.”

Gints neslēpj, mūziķa profesijā jāiegulda daudz laika, darba, līdzekļu. “Ārzemēs attīstība notiek strauji. Skaidrs, arī mums ir komponisti, kas raksta mūziku saksofoniem, tomēr ārpusē var paskatīties, kā saksofons tiek izmantots visos iespējamos un arī neiespējamos veidos. Vienreiz trijos gados braucu uz saksofonmūzikas kongresu. Šoreiz tas notika Skotijā – līdzīgi kā mūsu “Saxofonia”, tikai vispasaules mērogā. Nedēļas garumā koncerti desmit zālēs, meistarklases – viss veltīts tikai un vienīgi saksofonam. Tīrā laime! Es pieņemu visu, visas lietas ir interesantas, jautājums – kā uz tām raugās.”

Mūziķim netīk salīdzināt, kādi latviešu mūziķi šobrīd izskatās pasaules fonā, viņš atgaiņājas – “salīdzināties” neesot viņa dabā.

“Daru lietas tā, kā es tās redzu, mazāk iedziļinos, vai ir labāk vai sliktāk nekā vēl kādam. Jāatceras, ka katrs mūziķis ir individualitāte, katram ir sava skaņa – divas vienādas nekad nebūs. Protams, pasaulē ir izcilas zvaigznes – gan džezā, gan klasikā, ir līmenis, uz kuru tiekties. Mūziķa profesija ir nebeidzama attīstība, visu mūžu jāspēlē, lai būtu formā, attīstītos.”

Lai arī Gints pārvalda visus no septiņiem saksofona pamatveidiem, pašlaik vairāk vai mazāk aktuāli trīs no tiem – soprāna, tenora un baritona saksofons. “Kādu instrumentu izvēlēties, atkarīgs no cilvēka vēlmēm, tā, kā viņš redz pats sevi. Es nedomāju par to, vai esmu virtuozs, tāds jautājums pat nav uztverams nopietni!”

Pašlaik mūziķa darbakārtībā – Saksofonu festivāla koncertprogrammas. Festivālu atklājot, Ginta Pabērza solo skanēs kopā ar viduslaiku dziedājumu grupas “Schola Cantorum Riga” balsīm. Mūziķis nav no reklāmtekstu runātājiem – par gaidāmo koncertu vien teic – ar Guntara Prāņa vadīto vokālo grupu saspēlējies jau iepriekš, arī šoreiz idejiski turpināšot iepriekš iesākto, tikai jaunās idejās un skaņdarbos. “Ne džezs, ne klasika, ne gluži meditācija – vairāk saksofona improvizācijas saspēlē ar gregorisko dziedājumu.”

Paralēli RSK sastāvā tapusi programma festivāla simfoniskajam koncertam (8. februārīI), bet 13. februārī saksofonu kvartets skanēs intriģējošā latviešu komponistu jaundarbu koncertā neparastā kombinācijā kopā ar Valda Muktupāvela kokli un Ievas Paršas balsi. “Nāciet, klausieties, to izstāstīt nevar!” pasmīn mūziķis.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+