Mobilā versija
+17.1°C
Vineta, Oļegs
Ceturtdiena, 17. augusts, 2017
23. janvāris, 2017
Drukāt

Ģitāra no lāpstas – mierīgi! Ciemos Rucavā pie muzikanta un muzejnieka Pūķu Jāņa, kas pat Ulmani dancinājis (3)

Foto - Dainis Ģelzis, "Kursas Laiks"Foto - Dainis Ģelzis, "Kursas Laiks"

Latvijas rietumos, skaistajā Kurzemes piejūras Rucavas pagastā mīt interesants vīrs – Pūķu Jānis. Ilgus gadus aizvadījis Sibīrijā, atgriezies Rucavā. Kad licies, ka tur pārāk klusi, ceļi aizveduši gan uz Liepāju, gan Rīgu, bet nu jau piecpadsmit gadus dzīve atkal rit vietā, kur sākušās viņa dzimtas saknes.

Jānim ir 83, bet enerģija gandrīz kā jaunībā. Viņš izveidojis un vada pagasta tautas instrumentu muzeju, kurā ir ap 50 eksponātu no dažādiem laikiem. Jānis pats arī ir liels dziedātājs un muzicētājs – prot spēlēt septiņus instrumentus un pat sarakstījis dziesmas.

Gados cienījamais vīrs ar jauneklīgo domāšanu nodibinājis vietējo kapelu “Paurupīte”. Kad dzīvojis Rīgā, viņam arī bijusi sava kopa – “Pūķa muzikanti”. Grūti pat nosaukt visu, ar ko Jānis nodarbojas! “Bez mūzikas es sen būtu nomiris. Folklora manī saglabā dzīvību,” nopietni teic rucavnieks, kuram bijis reizē smags un interesants dzīves gājums.

Pūrā bezkaunīgas častuškas
“Esmu dzimis Liepājā, bet mani senči nāk no Rucavas pagasta, un tur mēs arī dzīvojām. 1941. gadā Staļina represiju laikā ģimeni izsūtīja. Mans tēvs, arī Jānis Pūķis, bija virsmežzinis un aizsargu virsnieks. Krieviem bija bail, ka viņš ar vāciešiem kopā neiet sist viņu tautiešus. Man tolaik bija tikai septiņi gadi, un 17 gadus es pabiju Sibīrijā trimdā. Mūsu ģimenei paveicās – daudzus latviešus aizsūtīja uz ziemeļiem, kur ir mežonīgi auksts. Mūs aizveda uz dienvidu pusi, pa Jeņiseju uz augšu ar kuģi “Josifs Staļins” – līdz Krasnojarskai. Pēc tam aizveda uz sādžu Svetlolobova un sadalīja pa ģimenēm,” savu dzīvesstāstu aizsāk daudz pieredzējušais vīrs. Krievi šai sādžā latviešus labi uzņēmuši, devuši pat kartupeļus un pienu. Sādžas sievas arī bija no represijām cietušas – vīri aizdzīti nezināmā virzienā. Viņi negribējuši kolhozā iet. “Jeņisejai krants ir augsta, lielie ūdeņi skalojas, un vēlāk ieraudzījām, ka apmēram 20 metru dziļumā ir līķu kauli,” nošausminās Pūķu Jānis. Viņš pats sasirdzis ar malāriju, bet mamma Anna strādājusi ambulancē un pa blatu dabūjusi injekcijas dēlam.

“Es Sibīrijā iemācījos ermoņikas spēlēt. Toreiz jauniešiem ermoņikas bija dikti modē. Ermoņika – tā ir krievu dvēsele. Man biezā grāmatā ir sarakstītas visādas častuškas, arī bezkaunīgas. Krievu laucinieki jau nebij’ nez kādas izsmalcinātas kultūras cilvēki, gadījās, ka dikti lamājas. Tagad man ir daudz gadu, un knapi varu panest ermoņikas, bet dziedāt un spēlēt patīk,” palepojas stāstītājs un paskaidro, ka arī lietuviešiem ermoņikas ir iecienīts instruments. Jānis teic, ka častuškas viņa repertuārā esot no krieviem un arī no kāda Latgales pierobežas vācieša, kuram tāpat patīkot uzlaist pa kādai nerātnākai dziesmai. Nu arī rucavnieka pūrā tādu gana daudz sakrājies.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Vīriņš, vairāk, tādus! Tā glezna ar trīs nārām arī labi izklausījās

  2. Lieliska kolekcija, cepuri nost.

  3. Vesela akordeonu un harmoniku kolekcija!

Draugiem Facebook Twitter Google+