Jānis Kalnačs:
Jānis Kalnačs:
Foto – Viesturs Sprūde

Dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana. Kas notika padomju karaspēka ieņemtajā Rīgā 70

Kaut kopš grāmatas “Rīgas dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana 1944 – 1949″ iznākšanas pagājuši jau pāris mēneši, tās autors Vidzemes Augstskolas profesors, mākslas vēsturnieks JĀNIS KALNAČS teic, ka joprojām teju katru otro dienu viņam zvanot, rakstot vai nākot uz ielas klāt cilvēki, kas vēlas dalīties ar savu vai savu tuvinieku pieredzi par to, kas padomju karaspēka ieņemtajā Rīgā notika ar pamestajiem mājokļiem un tajos palikušajām mākslas vērtībām. Nav noslēpums, ka liela daļa 1944. gada rudens bēgļu bija turīgi latviešu inteliģences pārstāvji. Padomju varas iestādes centās aprakstīt un pārņemt viņu dzīvokļos atstātās gleznas, mēbeles un citas vērtības. Kā tas izdevās, par to vēsta apgādā “Neputns” izdotais darbs. “Šī grāmata ir par to, kā tika sagrauta Latvijas sabiedrība, nevis tikai par mākslas likteņiem. Acīmredzot tā bijusi ar daudzām dzimtām un ģimenēm saistīta lieta,” norāda profesors Kalnačs, piebilstot, ka ne Lietuvā, ne Igaunijā tamlīdzīgs pētījums nav veikts.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Rīdzinieks nepatīkami pārsteigts, kā izskatās vietā, kur noslīka Roberts: “Tur viss ir sabrucis… Šādas vietas nedrīkst būt publiski pieejamas!” 62
Lasīt citas ziņas

Gleznas vai ikkatrā pilsoniskā mājvietā – šķiet, tas bija pirmskara Latvijas mājokļa iekārtojuma standarts?

J. Kalnačs: Ja arī nebija palmas vai lielā flīģeļa, tad kāds akvarelis, kāda grafika vai kaut ģimenes fotogrāfijas bija. Trīsdesmito gadu sabiedrībai kaut kas pie sienas noteikti karājās. Lielāks, mazāks, izcilāks, lētāks, bet bija. Tā ir tā laika gaume, izpratne par vērtībām un priekšstati, kā jāizskatās dzīvoklim, kam katrs atbilstoši savai rocībai sekoja.

CITI ŠOBRĪD LASA

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) daļa pamatekspozīcijas nāk no tiem avotiem, kas aprakstīti jūsu grāmatā, tātad no bijušajām privātkolekcijām.

Jā, diezgan daudz. Par to lielā mērā arī stāsts, ka drusku dīvainā kārtā tagadējā LNMM priekšgājējs Valsts latviešu un krievu mākslas muzejs un tā direktors Arturs Eglītis šīs vērtības saglabāja. Bet blakus tam ir liela tiesa darbu, kas pazuduši, palikuši tikai fotogrāfijās. Ļoti daudz gājis bojā nenofotografēts, neapzināts. Jau pēc grāmatas uzrakstīšanas saņēmu dažu labu “jauku” ziņu par gleznu nīcināšanu. Rīgā, Antonijas ielā, kur tie smalkie dzīvokļi, pēc kara redzēts, ka mākslas darbi dedzināti apkures katlos. 50. gados kādā frizētavā iekuram izmantoti apgleznoti kartoni. Taču pilnīgi droši, ka šur tur vēl kaut kas glabājas un varētu atrasties. Otrajā un trešajā paaudzē agrāk nenovērtētus mākslas darbus mēdz nest uz antikvariātiem, piedāvāt izsolēm vai arī tos, dziļāk nobāztus, kāds pamana.

No bērnības atceros mākslas komisijas veikalu Ļeņina, tagad Brīvības ielā. Gleznas bija sakarinātas līdz griestiem, un vienmēr pilns ļaužu.

Tad varat iedomāties, kā komisijas veikali izskatījās 40. gadu beigās. Tajos ņēma pretī visu, kas nebija vajadzīgs jaunajiem Rīgas centra dzīvokļu īpašniekiem.

Un grāmatas?

Par grāmatām ir cits stāsts. Tās no “bezsaimnieka” dzīvokļiem vāca ārā kā “ideoloģiski kaitīgas” un nogādāja Rīgas lielajās bibliotēkās, kur lielu tiesu droši vien iznīcināja. Bet tas būtu vairāk jautājums tā laika bibliotekāriem, ko viņi ar tām darīja. Kāda daļa grāmatu dzīvokļos jau palika un, protams, palika pie tiem, kas paturēja savus dzīvokļus. Vērtīgākās grāmatas krāsnīs tolaik nemaz tā nededzināja. Īpaši, ja tās bija no krītpapīra. Grāmata ir diezgan neracionāls kurināmais – jāplēš pa lapiņai. Reizēm cieņu varēja izraisīt arī iesējumi, “muguriņas”.

Vai iespējams kaut aptuveni pateikt, kāda daļa no 1944. gada rudenī Rīgas dzīvokļos palikušajiem mākslas priekšmetiem ar muzejisku vērtību saglabājās, kāda zuda?

Vienīgais taustāmais materiāls par šo ir divu Kultūras ministrijas Mākslas lietu pārvaldes pilnvaroto Staņislava Ivaņicka un Georga Matvejeva 1946. gada ziņojums. Viņi bija pārbaudījuši zināmās mākslinieku darbnīcas un kolekcionāru dzīvokļus, kuros principā vairs neatrada neko. Lielākās Rīgas kolekcijas tajā laikā jau daļēji bija izvazātas un papostītas. Jebkurā gadījumā var teikt, ka simtiem vērtīgu mākslas priekšmetu, gleznu, akvareļu, zīmējumu pazuda un gāja bojā. Par to nav šaubu. Nosaukt kādu proporciju ir ārkārtīgi grūti tā iemesla dēļ, ka pirmskara kolekcijas nebija apzinātas. Gleznas vienkārši stāvēja pie sienām. Divdesmito gadu vidū Romāns Suta “Ilustrētajā Žurnālā” divos rakstos it kā iesāka privātkolekciju aprakstus, bet… Drusku vairāk ir zināms par LU Medicīnas fakultātes dekāna, profesora Pētera Sniķera mākslas darbu kolekciju. Tā daļēji tika saglabāta, daļēji iztirgota. Jāņem vērā, ka tas, kas šķita vērtīgs uzreiz pēc kara, 40. gados, ne vienmēr ir vērtīgs šodien. Un otrādi. Kārlim Padegam pēc kara muzeju skatījumā nebija nekādas vērtības, bet šobrīd viņš ir viens no “dārgākajiem” latviešu māksliniekiem. Tie, kas 1944. gada rudenī steigā brauca prom bēgļu gaitās, kaut ko jau aizveda, taču gleznas pavisam noteikti nebija pirmais, ko ņēma līdzi. Ņēma dokumentus, vērtslietas, tajā skaitā sudrabu, ņēma pārtiku.

Reklāma
Reklāma

Grāmatā pieminat gadījumus, kad īpašnieki pirms aizbraukšanas centušies daļu vērtību paslēpt.

Droši vien kaut kas tika noslēpts un droši vien, ka pēc tam to biežāk atrada kāds cits. Te būtu jārunā ar sētniekiem, kas arī šo to pamanījās paņemt. Kāds ņēma ziņkārības pēc, kāds, lai netiktu padomju varai, kāds vienkārši tāpēc, ka varēja paņemt un “varbūt noderēs”. Laiku pa laikam jau gadās stāsti par dārzā izraktām sudrablietām vai Kuzņecova traukiem. Bet gleznas zemē neraka. Daudz biežāk dzirdēti stāsti par trimdiniekiem, kuri 70. – 80. gados atbrauca un gribēja apskatīt savas bijušās mājas; satika tajās svešus cilvēkus; gribēja dabūt atpakaļ kaut ko no personiskajām mantām, kuras nereti varēja pa durvju šķirbu ieraudzīt, bet nekādi kontakti ar jaunajiem īpašniekiem neizveidojās. Un, ja arī izveidojās, tad tās gleznas, tie zīmējumi, kas bija bijuši pie sienas, tur vairs neatradās. Ja mēbeles un trauki pēc kara derēja, tad svešām gleznām, svešām fotogrāfijām bija divi varianti – iznīcināt vai mēģināt pārdot.

Mēbeles pēc kara jauno saimnieku acīs bija viena no iekārojamākajām lietām.

Jā. Kara laikā tās neražoja. Tūlīt pēc kara arī minimāli. Jūs jau droši vien atceraties 70. – 80. gadus, kad brīvi nopirkt mēbeles arī bija tikpat kā neiespējami. Bet iebraucēju Rīgā pēc kara bija tūkstošiem. Te viņi nereti nonāca jau mēbelētos dzīvokļos. Protams, viņiem gribējās pagulēt kārtīgā gultā un pasēdēt pie kārtīga galda.

Ir arī dzirdēti stāsti par 90. gadu sākuma denacionalizāciju, kad padomju virsnieku pēcteči, no šiem mēbelētajiem dzīvokļiem aizbraucot, mēģinājuši paņemt līdzi it kā “savu” parketu…

Tā praktiskā puse ir, ka zemes, mājas un dzīvokļa īpašumtiesības pierādīt var, bet tam, kas bijis iekšā, – nav iespējams. Denacionalizācijas stāsti ir ļoti dažādi. Pierakstīti gan tie, cik zināms, nav. Taču jāatceras, ka lielos dzīvokļus pēc kara sadalīja vairākos mazākos, tie kļuva par komunālajiem. Tajos dzīvoja vairākas ģimenes, un kā jau pie kopu mantas lietas gan novazājās ātrāk, gan arī netika taupītas. Zinu, ka vienam otram izdevās dabūt atpakaļ vai atpirkt vismaz daļu mēbeļu, kas reiz atradušās pirmskara dzīvoklī. Rīgā kāds kungs man lepni rādīja atgūtās vecāku mēbeles. Man pat šķiet, ka, iemetot aci manā grāmatā, cilvēki tagad vairāk aizdomājas par tām lietām, kas piederējušas viņu vecākiem un vecvecākiem. Paši jau arī ir daudz izmetuši ārā.