Foto – Dainis Bušmanis

Gleznas un vēstures trajektorijas
 0

Līdz 10. novembrim Mākslas muzejā “Rīgas Birža” skatāma izstāde “Ainava. Jūlijs Feders (1839 – 1909)”, ko pavada apjomīga, apgāda “Neputns” izdota monogrāfija


Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Mākslas mantojums – augsne, kurā mēs esam veidojušies un auguši, – Jūlija Federa gadījumā ir arī vide, kurā attīstījusies latviešu nācija. Viņa gleznās ir skatāmi Latvijas profesionālās māk
slas sākumi, un tāpēc izstāde “Ainava. Jūlijs Feders (1839 – 1909)” ir daudz plašāks notikums par izstādīto darbu rāmjiem. Ar dokumentālu precizitāti tēlojot ainavas, mākslinieks iemūžinājis to, kas veselai paaudzei Krievijas impērijā ir licies skaists.

Apzināta vien mantojuma daļa

Taču vēsture neatklāj sevi līdz galam. Astoņdesmit izstādes gleznas ir tikai daļa no Federa veikuma. Krievijā un droši vien citur atrodas mākslinieka darbi, par kuriem ziņu nav. Tur apprecējušās, nomainījušas dzīvesvietu un uzvārdu sešas viņa meitas, un gleznām, kas aizceļojušas līdzi, izsekot grūti. 20. gadsimta piecdesmitajos gados 20 darbus uz Latviju pārveda dēls Georgs – tagad Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja krājumā atrodas apmēram 70 Federa gleznas un studijas. Sešdesmitajos gados mākslinieka dēls publicēja arī savas atmiņas par tēvu grāmatā un vairākos stāstos. Mākslas zinātnieki gan uz šo darbu raugās tikai kā uz versiju, jo daudzi fakti ar dēla rakstīto nesakrīt. Arī dēla nosauktās gleznas, spriežot pēc ainavas, gleznotas citur. Zināms, ka Federa darbus savulaik pirkuši ierēdņi, grāfi un baroni, rūpnieki un mākslinieki. 1871. gadā Solovecas klostera skatu iegādājās Krievijas imperatore Marija Aleksandrovna, pateicībā apbalvojot Federu ar briljanta gredzenu, un kādu laiku tas atradās Ziemas pilī. Laiku pa laikam mākslinieka vārds parādās izsoļu namos, taču ne vecie, ne jaunie īpašnieki atklāti netiek. To Latvijas kolekcionāru darbi, kas vēlas sadarboties ar muzeju, ir skatāmi izstādē.

CITI ŠOBRĪD LASA

Mūsu klasiķu vārdi mākslas pasaulē pazīstami nevis Latvijas, bet vairāk Krievijas skolu sakarā, ar ko viņi saistīti. Arī slavenākais –
 Gustavs Klucis – zināms kā viens no padomju Krievijas fotomontāžas pionieriem.

Divas Kārļa Hūna “Bērtuļa nakts” gleznas pastāvīgajās ekspozīcijās Krievu Mākslas muzejā Pēterburgā un Tretjakova galerijā atrodas krievu peredvižņiku sadaļā. Tāpēc viņš, arī pēc viltotās gleznas skandāla, ir zināms labāk par Federu. Federam veicies mazāk – tikai viena viņa glezna glabājas Tretjakova galerijā, taču nevis ekspozīcijā, bet fondos. Pagājušā gadsimta 90. gados pasaulē uzplauka interese par akadēmisko mākslu un notika pastiprināta gleznu īpašnieku maiņa. Federa “Viesuli” Londonā līdz ar daudziem citiem tā laika krievu mākslas darbiem nopirka trimdā esošais Irānas šahs.

 

Ainavu 
dziesminieka dzīve

Bet ar ko viss sākās? Nākamais slavenais mākslinieks piedzima 1838. gadā Koknesē krodzinieka ģimenē. Pusgadu zēns mācās Rīgā, tad Ļaudonas privātajā ģimnāzijā, taču atestātu par beigšanu, kas ļautu nomainīt viņa zemnieka kārtu, nesaņem. Tāpēc, lai iestātos Pēterburgas Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos, viņam nepieciešama pagasta tiesas atļauja. Tolaik akadēmijas kārtība noteica, ka pie diplomdarba pielaiž studentus, kas saņēmuši mazo zelta medaļu. 
Federam ir divas sudraba, bet atšķirībā no Kārļa Hūna zelta medaļas nav. Fakti liecina arī par to, ka šajā laikā Jūlijs iemīlas. 1863. gadā viņš apprec Olgu Gerhardi no Madlienas, kļūst par ģimenes cilvēku un ir spiests beigt studenta dzīvi un pelnīt naudu. Taču no akadēmijas viņš saņem brīvmākslinieka diplomu, kas beidzot atbrīvo no zemnieku kārtas. Ģimene dodas uz Jelgavu, un Feders sāk strādāt apriņķa reālskolā. No kāda vācieša viņš atpērk fotodarbnīcu, ir saglabājušies uzņēmumi ar šā ateljē zīmogu. Viņš ceļo, glezno un sūta darbus uz Pēterburgas akadēmiju. Šo to izdodas pārdot arī Latvijā, taču kļūst skaidrs, ka Jelgava nav īpaši veiksmīga vieta mākslinieka karjerai. Tomēr Feders neatmet cerības uz mākslinieka grādu un arī pasniedzēja vietu akadēmijā, par ko izteikti neskaidri mājieni. Šādās noskaņās Federi Jelgavu pamet. Bet apstākļi mainās un gaidītās vietas Pēterburgā nav.

Reklāma
Reklāma

Feders sāk strādāt Belgorodas skolotāju seminārā. Māksliniekam tā ir pilnīgi cita vide un ainavas – ar citu gaismu un krāsām – te ir krīta kalni. Pēc Federa gleznotajām ēkām un ainavu elementiem etnogrāfi un ģeogrāfi spēj precīzi noteikt novadu.

Piemēram, “Ainavā ar dzirnavām” redzama Belgorodai raksturīgā konstrukcija, kur dzirnakmeņus kustina nevis spārni, bet grozāma ēkas daļa. Vērīgam skatītājam gleznās iespējams izsekot arī paša Federa “trajektorijai” ainavā – daudzi darbi tapuši, īpaši nemainot vietu, tikai pagriežoties vai paejot gabalu tālāk. No Belgorodas Feders sūta darbus uz Pēterburgu un beidzot iegūst akadēmiķa titulu.

Pēc desmit gadiem ģimene no jauna atgriežas Pēterburgā, viņš piedalās izstādēs, saņem pasūtījumus un pasniedz komercskolā. Iepazīstas arī ar «Rūķiem» – jauno latviešu studentu paaudzi – Rozentālu, Alksni, Purvīti un daudziem citiem, un Federu aizrauj latviešu atmodas un pašapziņas idejas. Kopš tā laika viņš vasarās sāk viesoties Latvijā. 1897. gadā, kad pienāk pensijas gadi, valsts sola tikai pusi no domātās summas – par darbu valsts iestādēs. Lai iztiktu, ģimene atkal dodas uz Belgorodu. Pēdējie Jūlija Federa mūža gadi paiet Ņižinā, Ukrainā, kur dēls studē. 1908. gadā Rīgas Pilsētas mākslas muzejā Vilhelms Neimanis sarīko Federa darbu izstādi.

 

Viedokis

Kas ir tas, kas Jūlija Federa mākslu padara par tik 
izcilu?

Mākslas zinātniece Edvarda Šmite: “Pirmkārt, kā krievu akadēmiskās skolas pārstāvis Feders zināja, kā jābūvē kompozīcija, jālieto krāsas. Viņš balstījās uz skolu un vecmeistaru tradīcijām, tomēr līdzīgi augam uztvēra arī jaunās tendences mākslā. Daudzos viņa darbos ir ienācis impresionistu dzidrums, vieglums un gaiss – jaunās vēsmas no rietumiem, kas Krievijā vēl bija svešas. Otrkārt, viņa darbos redzama lielas un mazas nācijas tikšanās. Vairāki motīvi līdzinās krievu autoru, piemēram, Šiškina tēmām – vientuļš koks lielā laukā un citi, taču Federam atšķirībā no krieviem, kam skaistuma kritērijs saistās ar varenību (veļikij), allaž saglabājas ainavas samērojamība ar cilvēku. Feders, īpaši studijās, paliek latviski intīms.”