Publicitātes foto

Glezniecība ar videokameru
 0

Līdz 16. jūnijam Mākslas muzeja “Rīgas Birža” Lielajā izstāžu zālē ar ekspozīcijas turpinājumu Boses zālē skatītājiem būs atvērta ievērojamā poļu mūsdienu mākslinieka, režisora un dzejnieka Leha Majevska personālizstāde “4 kustīgi dzejoļi”.


Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

“Pasaule mani uztver kā vizuālo mākslinieku. Daudzās recenzijās esmu nosaukts par “vizionāru”, tikai man nav ne jausmas, ko tas nozīmē. Taisnību sakot, ir jau arī vienalga. Man tas nav svarīgi. Es rakstu, komponēju, nodarbojos ar tēlniecību un vēl daudzām citām lietām. Divdesmitais gadsimts novilcis šo idiotisko robežu starp mākslām, vispār – starp visu. Cilvēki zaudējuši spēju paskatīties uz kopainu. Mani valdzina renesanse, kad mākslinieks varēja būt vienlaikus arī arhitekts vai aktieris. Tas nevienu neuztrauca, jo tā visa bija jaunrade. Es radu. Man vienalga, kādā valodā es izsakos, ja vien tā ir valoda, kuru nepieciešams kaut kā izteikt.”

Poļu izcelsmes kinorežisora, rakstnieka un dzejnieka Leha Majevska vārds jau daudzreiz izskanējis vienā teikumā ar dažādu ietekmīgu mākslas iestāžu nosaukumiem, piemēram, Ņujorkas Modernās mākslas muzejs (MoMA) 2007. gadā sarīkoja plašu šī mākslinieka darbu retrospekciju. Taču šobrīd L. Majevska mākslu varam baudīt un novērtēt arī mēs Mākslas muzejā “Rīgas Birža” Lielajā izstāžu zālē personālizstādē “4 kustīgi dzejoļi”.

CITI ŠOBRĪD LASA

L. Majevska audiovizuālais projekts aptver četrus no viņa lielākajiem videodarbu cikliem: “Dievības”, “Dzejnieka asinis”, “Brēgela svīta” un “Stirnu istaba”, kas tapuši dažādos gados un tika eksponēti prestižos pasaules muzejos un mākslas izstādēs. Piemēram, “Brēgela svīta” (2011) tika rādīta Parīzē Luvras muzejā, Krakovas Nacionālajā mākslas muzejā un pēc tam 54. Venēcijas biennālē. Šis cikls saturiski un emocionāli atvasināts no L. Majevska filmas “Dzirnavas un krusts”, kuru iedvesmojusi Pītera Brēhela glezna “Ceļš uz Golgātu”.

Savukārt autobiogrāfiskajā operā “Stirnu istaba” (1998) līdzās mākslinieka uzburtajai poētiskajai dabas un cilvēku mijiedarbībai skan viņa paša sacerēta mūzika. Opera pirmo reizi tika iestudēta 1996. gadā Silēzijas operā Polijā, vēlāk rādīta Venēcijas biennāles laikā 2001. gadā un Ņujorkas Modernās mākslas muzejā 2002. gadā. Kā mākslinieks pats teicis: “Tie ir četri manas dzīves cikli.”

Katrs izstādē redzamais attēls ir kā vizualizēts kustīgs dzejolis, kuru var skatīt gan atsevišķi, gan kontekstā ar citiem. Būtiski, ka šis formveides risinājums atbrīvo uztveri un ļauj darbos ietilpināto jēgu interpretēt atkarībā no skatītāja radošās kapacitātes, meklējot arvien jaunus stāsta pavērsienus un ceļojot cikla tēloto ainu labirintā. Tā ir kā glezniecība ar videokameru, kur sasaucas darbu mākslinieciskā valoda un tematika, bet asociācijas veidojas daudzslāņaini individuālas.

L. Majevskis dzimis Katovicē, Polijā. Studējis Varšavas Mākslas akadēmijā, 1977. gadā beidzis Polijas Nacionālo filmu skolu Lodzā. 1981. gadā mākslinieks pārcēlies uz dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs, bet viņa radošie projekti – filmas, instalācijas, videomākslas darbi, teātra un operas iestudējumi – tiek realizēti visā pasaulē.