Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
27. septembris, 2016
Drukāt

Glezniecība ar vīrišķu raksturu

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Sieviete māksliniece vai vīrietis mākslinieks – daudzi teiks, ka nav nekādas atšķirības, ka māksla ir sfēra, kur nepastāv dzimumu atšķirības un svarīgi ir tikai mākslinieciski kritēriji. Citi varētu apgalvot, ka jēdzieni “vīrietība” un “sievietība” ir neatņemama mūsu sociālo stereotipu sastāvdaļa, kuri veidojušies gadu tūkstošiem un tik dziļi iefiltrējušies valodā, reliģijā, izglītībā, audzināšanā u. c., ka būtu aplami tos ignorēt, runājot par vizuālo mākslu. Stereotipi ir visaptveroši un ietekmē ne tikai mākslas radīšanas procesu, bet arī tās uztveri, skatītāja gaidas un vīzijas. Garās simbolisko jēdzienu rindas kā paviršas klišejas un kultūrā ļoti iesakņojušās asociācijas karājas virs mūsu visu galvām. Iedomāsimies, kas mums saistās ar jēdzienu “vīrietis”, un uzreiz prātā nāk vārdi: agresivitāte, vara, racionālisms, garīgums, kultūra. Ja tādu pašu eksperimentu veicam ar “sievieti”, tad dabūjam: maigums, rūpīgums, pakļaušanās, jutekliskums, ķermeniskums, daba. Šīs asociāciju ķēdes katram var būt citādas, dažāda garuma un atšķirties detaļās, bet kopumā šis kultūras gēns mums visiem ir gandrīz vienāds. Protams, vīrišķīgums un sievišķība īpaši mūsdienās ir ļoti mainīgi un plastiski jēdzieni, bet tik un tā, kā zinām no matemātikas, mainot saskaitāmos vietām, summa nemainās un dzimtes stereotipi ir tā “summa”, kas paliek, neskatoties uz lomu maiņām.

No šā skatupunkta runājot par mākslinieces Sandras Krastiņas glezniecību, var teikt, ka tā ir pārsteidzoši maskulīna – domas skaidrībā un formas pārvaldīšanas brīvībā, apbrīnojamā patstāvībā un spējā radikāli mainīties. Ļoti nedaudziem vīriešiem gleznotājiem Latvijā piemīt tāds talants, drosme un enerģija kā Sandrai Krastiņai. Tomēr tas ir tikai viena skatītāja vērtējums. Pati māksliniece, gandrīz trīs gadus gatavojoties vērienīgajai skatei izstāžu zālē “Arsenāls”, visticamāk, domāja par to, kā atlasīt visbūtiskākos darbus, lai parādītus savas daiļrades svarīgākos periodus. Subjektīva laika izjūta, izpratne un interpretācija ir ļoti būtiska Sandras Krastiņas mākslas sastāvdaļa. Bet, lai parādītu laiku, vajadzīgs kāds indivīds, kurš pastāv kādā telpā un uz kuru attiecas laika un telpas raksturīgās iezīmes. Tāpēc izstādes nosaukums ir “Civilisti”, jo civilisti ir tā mērvienība, kas raksturo laiku, kuru nevar mērīt tikai stundās, un telpu, kas nav tikai ierobežots četrstūris.

Divās lielās zālēs pēc būtības atrodas divas ekspozīcijas. Viena ir patiešām retrospektīva un atskatās uz mākslinieces darbību kopš astoņdesmito gadu beigām, otra – drīzāk personālizstāde, kas parāda to, kā strādā un kādas tēmas interesē Sandru Krastiņu šodien.

“Vēsturiskajā” daļā var atcerēties par tektoniskajām pārmaiņām latviešu mākslā astoņdesmitajos gados, kad strauji ienāca jauno un talantīgo mākslinieku paaudze, starp kuriem bija arī Krastiņa. Viņas agrīnajos darbos jau varam atrast daudzas no pazīmēm, kas joprojām ir klātesošas, kā, piemēram, interese par fragmentārām kompozīcijām, kurās slēpjas bezgalīgas pasaules potenciāls, vai arī par simboliem, kuri no subjektīva stāsta var pārvēr­sties tādā, ko var uztvert jebkurš cilvēks, attiecinot tos uz saviem dzīves pārdzīvojumiem. Bet nevajadzētu aizmirst, ka Sandras Krastiņas darbi ir ne tikai vizuāla, bet arī intelektuāla spēle, kurā māksliniece meistarīgi nosaka, cik brīva ir skatītāja interpretācija un ko darbā apzināti iekodējusi pati autore.

Ejot cauri ekspozīcijai, var redzēt, cik daudzveidīgs, bet konsekvents ir Sandras Krastiņas rokraksts, kur pat it kā spontānām pārvērtībām ir racionāls pamatojums. Izstādē var redzēt lielformāta darbus no leģendārās izstādes-performances “Maigās svārstības”, kas 1990. gadā notika izstāžu zālē “Latvija” un kuras laikā kopā ar studiju laika domubiedru grupu Sandra Krastiņa radīja darbus publikas acu priekšā. Neskatoties uz eksperimentiem ar formu, saturs viņas darbos nekad nepalika otrajā plānā. Atmodas laikā darbi tapuši skaļi un deklaratīvi, bet kopš bērna piedzimšanas arvien vairāk ienāk sargāšanas motīvi – bez salkanības un sievišķīga sentimenta. No aizraušanās ar līniju un lodīšu pildspalvas zilās krāsas pakāpeniski izveidojās “zilais periods”, kur abstraktās glezniecības vērtības izvirzījās priekšplānā kā nepieciešamība, kā atklātā tieksme improvizācijā izzināt krāsu, līniju un faktūru.

Pēdējais periods, kurā notika atgriešanās pie figuratīvās glezniecības, aizņem veselu zāli. Atkal monohroma glezniecība, bet šoreiz strikti melni grafiska ar lielām otām un slotām, kur mākslinieciskais žests ir spēcīgs ne tikai metaforiski, bet fiziski jūtams kā triepiens, kā staipīga, smaga eļļas krāsa, ko māksliniece velk pāri audeklam, atstājot filigrāni veidotus, ekspresīvus kreklu un buļļu atveidojumus. Skatoties šos darbus, atcerieties, ka tie visi pabeigti viena seansa laikā. Filigrāni un spēcīgi. Tā nav pat vīrišķīga glezniecība – tā ir mačiska.

 

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+