Kultūra
Māksla

Gleznot nevar likt ar varu. Saruna ar mākslinieci Helēnu Heinrihsoni0


Tīras krāsas un nāvīgi dzīvīgs galvaskausa motīvs – māksliniece Helēna Heinrihsone rāda apgleznojumu valmieriešu pasūtinātam soliņam, ko 27. aprīlī atklās Valmierā, Gaujmalā, netālu no mūzikas skolas.
Tīras krāsas un nāvīgi dzīvīgs galvaskausa motīvs – māksliniece Helēna Heinrihsone rāda apgleznojumu valmieriešu pasūtinātam soliņam, ko 27. aprīlī atklās Valmierā, Gaujmalā, netālu no mūzikas skolas.
Foto: Karīna Miezāja

Valmieras muzejā līdz 11. maijam apskatāma spožās latviešu mākslinieces, aizvadītā gada jubilāres HELĒNAS HEINRIHSONES izstāde “Dienasgrāmata” – šeit atlasītās gleznas, kā vienmēr, ir mākslinieces personiskās dzīves ekspresijas, šoreiz – radītas laikā pēc mākslas izolācijas padomju gados.

Košo, tīro krāsu mīlētāja, šķietami naivu, bet ieskatoties – smalki ironisku darbu autore Helēna Heinrihsone latviešu mākslas kopējā audeklā jau kopš padomju laika vilkusi vitālus, unikālus otas triepienus. Aizvadītajā rudenī viņas 70. jubileja nosvinēta īsti Helēnas brīvajā garā – bez patosa un runām, kopā ar savējiem “aizmūkot” uz mākslinieces iemīļoto Parīzi.

“Mani atskaites brīži ir izstādes, nevis dzimšanas dienas, tajās redzama mana dzīve,” smejas māksliniece. Jaunākā no tām, apkopojot darbus kopš 90. gadiem, šobrīd aplūkojama Valmieras muzejā.

Tā atklāta līdzās meitas – mākslinieces Annas Heinrihsones – izstādei “Mans miers ir beigts”. Pašlaik Helēna Heinrihsone jau gatavojas doties uz Berlīni, kur no 25. līdz 28. aprīlim viņas un mākslinieka Pauļa Liepas darbi pārstāvēs Latviju laikmetīgās mākslas mesē “Paper Positions”.

Vai padomju laiku piedzīvojušam latviešu māk­sliniekam šobrīd – teju 30 gadu ilgušās otrās brīvvalsts laikā – izstādīt darbus aiz dzimtenes robežām joprojām ir notikums?

H. Heinrihsone: Jebkur ārpus Latvijas ir ļoti interesanti, jo redzi sevi citā kontekstā. Kad ar galeriju “Māksla XO” divas reizes kopā ar Ivaru (mākslinieces dzīvesbiedrs, gleznotājs Ivars Heinrihsons. – A. K.) izstādījāmies Madridē, tas bija īpašs notikums (“Art Madrid”, 2016, 2017). Tu izej no meses un redzi, cik fantastiskā pilsētā, vidē atrodies.

Protams, katra tāda izstāde ikreiz ir pieturas punkts mākslinieka radošajā dzīvē. Kaut vai pērn Viļņā, kur desmit gadu laikā izaugusi brīnišķīga mākslas mese, kas kļūst arvien profesionālāka, plašāka – pagājušajā gadā bijām tur kopā ar tādām zvaigznēm kā Ieva Iltnere, Ģirts Muižnieks, jaunais tēlnieks Ginters Krumholcs, Ivars Heinrihsons, un bija mazliet žēl, ka šobrīd Latvijā nekas tāds nevar notikt tāpēc, ka kaut kam tādam ir vajadzīgas iestrādes.

Pērn sarīkotā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle taču bija cerīgs mēģinājums iekustināt mūsu gana izolēto mākslas vidi?

Piekrītu, tā bija brīnišķīga. Katrīnas Neiburgas video noskatījos nez cik reižu. Diemžēl tie, kas šo biennāli veido, nav mūsu spēki. Manuprāt, māksla nav politiska, tā neaizstāj televīziju, ziņas. Mākslai ir cita ziņa – sava, pašpietiekama.

Man ir ļoti žēl, ka latviešu galerijas nebija pietiekami atsaucīgas, materiāls mums ir, bet nav, kas mūsu cilvēkus aizved, parāda pasaulei, jo tas ir nepateicīgs darbs. Galeristi riskē ar savu labklājību, uz spēles bieži ir cilvēka dzīve.

 

21. novembrī jums bija apaļa dzīves jubileja – vai tas bija pieturas punkts, lai atskatītos, novērtētu jūsu mākslinieces gaitas?

Nē, skaitļiem nav nekādas nozīmes – gadu pirms vai gadu pēc, nav svarīgi. Nedomāju, ka tas būtu kā īpaši jāatzīmē vai vērienīgi jāsvin. Varbūt tad, kad būs deviņdesmit. Rudenī šaurā lokā aizbraucām uz Parīzi, mazmeitiņa Auguste atrada brīnišķīgu, stilīgu vecu krodziņu, bet ģimene pasniedza man dāvanu – milzīgu spāņu pneimatisko šauteni, lai varu laukos šaudīties mērķī. Tiesa, pāri robežām tādu nevar vest, man pasniedza tikai fotogrāfiju.

Par gleznotāju izlēmāt kļūt jau bērnībā, iedvesmojoties no latviešu mākslinieka Eduarda Metuzāla. Vai tagad, zinot mākslinieces likteni – padomju gados, atmodas laikā un pēc tā –, otrreiz pieņemtu to pašu lēmumu?

Esmu par to domājusi. Labi, ka neesi izpildītājmākslinieks, mūziķis vai, vēl ļaunāk, aktieris vai rakstnieks, kurš atkarīgs no izdevēja. Gleznot nevar likt ar varu. Tā tie darbi krājas, un tu ar viņiem sadzīvo.

 

Jūs iedvesmojuši pasaules glezniecības korifeji, citas zemes. Vai padomju laikā sāpīgi izjutāt izolētību no pasaules?

Tas, ka nevarējām kaut kur izbraukt vai tikām tikai uz sociālisma valstīm, bija mazākais ļaunums. Nelāgi bija tas, ka bija jādzīvo cieši kopā. Komunālie dzīvokļi, sadzīve, kur bērni nevarēja tik vaļā no vecākiem un otrādi.

Cilvēki nocietinājās katrs savā mazajā dzīves telpā, savā pasaulē. Ne tikai dzīves telpas trūkums, bet arī sadzīviska un garīga atkarība. Tu visu laiku gribi nošķirties, bet nevari, un tāpēc neizdodas realizēt sevi pilnībā. Kad radās iespēja šeit, bēniņos, izveidot darbnīcu, mēs to izmantojām.

Daži izredzētie mākslinieki gan tika pie plašiem dzīvokļiem ar labu apgaismojumu. Iespējams, par zināmu maksu, sadarbojoties ar varu.

Mums neko tādu nedeva – man jo īpaši, varbūt Ivars varēja pretendēt, jo viņš bija atzīts jau uzreiz, sākot ar pirmajām izstādēm. Toreiz Ivaru konsekventi nelaida uz ārzemēm, lai gan bija mākslinieku grupas, kas devās uz Franciju, Itāliju.

Atceros, tieši pie čekas mājas bija veikals “Rīga”, kur čekisti gāja pirkt kreklus – tur strādāja mana draudzene. Viņa zināja, ka sūdzos, ka Ivaru nelaiž, un kādu dienu pavēstīja, ka sarunājusi man tikšanos ar vienu čekistu.

 

Gājāt uz čeku?

Toreiz biju šausmīgi naiva. Ilgi gatavojos, un, kad beidzot aizgāju, domāju – būs kā poliklīnikā: rindas, jāņem līdzi grāmata, jāgaida. Tur nebija neviena. Iznāca tāds glīts, liela auguma vīrietis, aicināja iekšā. Stāstu, ka vīru nelaiž uz ārzemēm, un viņš sāk stāstīt par savu sievu, kuru arī nelaižot – runājām kaut kādas pilnīgas muļķības.

Redzēju, ka jēgas nebūs, cēlos augšā un devos prom. Tajā mirklī sapratu, ka durvis ir aizslēgtas. Tu vari ieiet, bet iziet – nē. Tikai tad apzinājos, kas notiek. Vēlāk, jau 80. gadu beigās, kāds kurators, atstājot darbu, atsauca mūs ar Ivaru, lai pateiktu, ka mums nav “kaitējis” kāds no malas, bet gan pašu kolēģi.

Jautāja, vai gribam zināt, kuri tie bija. Pirmā pasteidzos pateikt, ka negribam. Mēs taču nezinām, kā šī vara piespieda cilvēkus, negribu tiesāt. Lai Dievs nedod, kad pats nonāc tādā situācijā. Tāpēc man patīk Lidijas Doroņinas-Lasmanes aicinājums – pasaki godīgi, kā bija. Neko vairāk nevajag.

 

Jūsu pirmā personālizstāde notika tikai 1990. gadā, līdz tam darbus nereti neņēma izstādēs.

Un tas nemaz nebija slikti, jo pierodi strādāt tikai sev. Domāju – mans liktenis daļēji izšķīrās, jau beidzot akadēmiju. Ja noslēguma diplomdarbā dabūji pieci, uzreiz bija pasūtījums no Maskavas – par ļoti lielu naudu tiem laikiem. Mums ar Ivaru ielika “četri” – Ivaram bija strēlnieku tēma, bet mans darbs tika atzīts par “plakanu”.

Pasūtījuma no Maskavas nebija. Tagad varu teikt, ka tā bija veiksme. Jaunam cilvēkam tādu pārbaudi ar naudu nav viegli izturēt. Bet tā pirmā personālizstāde bija brīnums. Pirmoreiz pēckara laikā muzejā bija šampanietis, kuru pati noorganizēju. Domāju, ka būs arī noslēguma balle, bet sākās barikādes.

 

Jūsu darbos politiskas atsauces sastopamas ļoti reti.

Tāds darbs, kuru speciāli gleznoju kā politisku, ir tikai viens – “Slidotājs”, 1991. gada darbs. Padomju laiks man ir licis ienīst daiļslidošanu, kas bija padomu televīzijas programmas simbols, jo tika raidīta milzīgos daudzumos. Tur gleznots tāds “zvērs”, slidotājs, bet virs viņa – nabaga piesmietā sieviete, Latvija.

Vēl 1989. gadā gleznoju “Lāč­plēša dzimšanu” – togad pirmoreiz braucām uz Ņujorku, kur izstādīties savā galerijā latviešu mākslinieku grupu uzaicināja bijušais rīdzinieks Eduards Nahamkins. Stāvējām “MoMA” muzejā atvērtām mutēm, nespējot noticēt laimei, ka redzam Rotko oriģinālus.

 

Jūsu gleznās viens no galvenajiem spēlētājiem, pretstatā dzīvesbiedra Ivara Heinrihsona melnbaltajam kolorītam, ir spožas krāsas, it īpaši sarkanais. Vai abi ar vīru kā mākslinieki esat auguši radošā kontrastā?

Patiešām, esam ļoti dažādi. Ivars ir daļēji igaunis, viņa vecaistēvs ir no Sāremā, bet mamma ainažniece, un viņš ir tāds vēsāks. Mans paps no Ukrainas, tāpēc esmu pavisam citāda. Man patīk košās krāsas, esmu ātrāka, skaļāka. Mākslā esam neatkarīgi viens no otra, lai gan mums patīk kopā izstādīties.

 

Pieļauju, ka jūsu krāsas un motīvus iedvesmo apceļotās dienvidzemes, īpaši Spānija, un citzemju mākslinieki. Galvaskausi un rozes jūsu gleznās sadzīvo kā meksikāņu svētkos, un izņēmums nav arī izstāde Valmierā.

Jā, esam pilnīgi apsēsti ar Spāniju. Prado muzejs man šķiet visbagātīgākais, tāpat – Toledo, kur mīt El Greko gars un viņa darbi. Jā, man visur kopš 1993. gada ir galvaskausi ar sakrustotiem kauliem, un es nerimstu skaidrot, ka tas ir mūžīgās dzīvības, nevis draudu simbols. Valmierā ir apkopoti iepriekšējo gadu darbi – pašai bija interesanti tos salikt vienkopus.

Tomēr ne ar ko pasaulē nevar salīdzināt mūsu pavasari, vasaru un rudeni, tāpēc no maija līdz septembrim cenšamies nekur nebraukt. Vislielākais iedvesmas avots ir tepat mājās, Latvijā. Neko nevaru iesākt pret to jūru, kas ir Kolkas pusē, pie mūsu mājas.

 

Kāds radošs nemiers jūs urda šobrīd – vēl bez gatavošanās Berlīnei?

Ir tāds ļoti interesants igauņu mākslinieks Marko Maetams, pašlaik viņa darbi skatāmi galerijā “Māksla XO”. Vasaras beigās tur būs mūsu kopīga izstāde. Satikāmies Viļņā, nebijām ilgi redzējušies, un Ilze Žeivate, galerijas vadītāja, nolēma savienot mūs kopā. Nosaukums būs “Kā Marko Maetams satikās ar Helēnu Heinrihsoni”. Es gribētu salikt lielu gleznu no mazām glezniņām – kā Igauniju, kas ir no salām, purviem. Gribu lielas kompozīcijas no atsevišķiem notikumiem.

LA.lv