Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
16. maijs, 2013
Drukāt

Gleznotāja Dace Lielā: Mans pelēkais ir krāsains


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

“Ainava ir skatiens dabā. Tā ir redzējums,” saka pazīstamā latviešu gleznotāja Dace Lielā. Savos darbos māksliniece joprojām turpina saskatīt tonalitātes un nianses Latvijas dabā – pēdējos gados tur, ārpus pilsētas, nereti – Siguldā tapušās lielformāta ainavas apkopotas jaunā izstādē “Ārpusē” un aplūkojamas Rīgā, mākslas galerijā “Daugava”. 


 

Dace Lielā ir māksliniece, kuras darbus un rokrakstu – gan reālistiskā figurālajā glezniecībā, gan ainavā pazīst arī tie, kas ikdienā nelidinās mākslu ēterī. Gleznotāja nevairās no bīstamās tēmas – dabas glezniecībā, reizē meistarīgi apliecinot, ka mākslā nav banālu tēmu.

Dace ir atturīga. Ir skaidrs, ka viņa netiecas pēc publicitātes, gozēšanās fotoobjektīvos. Un kāpēc gan, ja viņas darbi runā viņas vietā? Arī sarunai piekrīt teju negribīgi, sak, īsti iemesla jau neesot, jaunā izstāde rīkota bez īpašas plānošanas, tēmas uzstādījuma, lai arī centrā, protams, ainava. Bet ne jau to vajag uzskatīt par tēmu…

“Man nav obligāti jārunā par to visu,” galerijas saules pielietajās telpās klusināti smaida māksliniece. “Gleznas nevar izstāstīt…” viņa piebilst, un ir skaidrs, ka šoreiz stāstiņu par sižetu nebūs.

Saturiski it kā viss redzams uz delnas – jaunajā izstādē ir dabas gleznojumi. Ainavas. Gaujas līcis vakarā. Koku audze pavasarī. Māksliniece smej, šeit nav “pierastu” Latvijas ainavu, pakalniņu, māju. Svarīgāka ir noskaņa. Šoreiz, Daces stāsts, divos dažādos skatījumos – viens no tiem ir tonālas attiecības, otrs – tā pati tonalitāšu saspēlē, tikai – mazliet krāsaināka. Ainavā māksliniece tiecas notvert nemainīgo. Par spīti tam, ka viss mainās – saredzēt to, kas, iespējams, šai vietai piemitis pirms simts, varbūt – tūkstoš gadiem. “Patiesībā jau mani interesē tikai nianses, nevis, piemēram, stāsts vai objekts pats par sevi.”

Šoreiz viņas darbos nav figūru. Tikai daba. Horizontāls redzējums. “Iespējams, tās kaut kad atgriezīsies,” māksliniece parausta plecus. Viņa glezno pēc atmiņas, “no galvas”, gluži vai ar acīm nofotografējot redzēto. “Ja vajag kādu precīzu, smalku attiecību, to var izdarīt, tikai gleznojot dabā. Pēc atmiņas gleznojot, uz audekla parādās tikai svarīgākās lietas. Nebūtiskais pazūd. Fotoaparāts neuztver to krāsu, ko redzu. Es arī nevarētu pacietīgi pārzīmēt fotogrāfiju, tās var noderēt vienīgi kā piezīmes. Tieši detaļas ienes gleznā nejaušību, tā ir kaut kas neatkārtojams, vienreizīgs.”

Māksliniece atzīst – vieta, kas iedvesmo gleznai, nav svarīga. Tikpat labi tas varētu būt jebkur citur. Jā, viņa daudz glezno arī Siguldā – turpat netālu tagad mīt viņas trīs zirgi, kādreiz šeit dzīvojusi arī pati, lai arī sevi dēvē par rīdzinieci kopš dzimšanas.

“Ir jāpazīst tas, ko glezno. Es pazīstu Latviju. Varbūt, ja dzīvotu pie tuksneša, gleznotu to,” teic gleznotāja. Un ne jau tās Latvijas acīmredzami ainaviskās vietas viņu uzrunā, patiesībā iedvesma Daci piemeklējot pavisam necilās vietās, pat ja Latvijā ir pietiekami daudz īpašu vietu – “kontrapunktu”.

“Tu uzkāp kādā paugurā, un pēkšņi paveras tāds skats, ko citādi neredzi. Ir vietas, kur var redzēt ļoti tālu, piemēram, braucot uz Vecpiebalgu, tas pats Brežģa kalns. Vai Gaujas senleja ar puses līkumiem. Tādi vareni skati. Man nav mērķa gleznot kaut ko tādu, pašu par sevi izcilu. Piemēram, varavīksni… Laikam tāds profesionālais kretīnisms – sajūsmināties par niansēm, par ēnas toni – šķiet, man ar to pagaidām pietiek. Varbūt citiem var likties, tie darbi tādi pelēki, bet man krāsu pietiek,” smejas māksliniece. Daces radītās ainavas nav tradicionāli, “pa plāniem”, perspektīvām būvētas. “Varbūt pietiek ar divām, trim perspektīvām. Tā var būt vienkārši pļava. Es eju un pēkšņi – ieraugu! Tas neliek miera, kamēr nav uz audekla.” Arī gadalaiks nav svarīgs, lai gan jaunās izstādes gleznās vairāk vietas ir rudenim un pavasarim. “Laikam tad šis pelēkais ir krāsaināks,” nosaka māksliniece.

Dace ir pārliecināta, īstu gleznotāju skolo divas lietas – dabas un mākslas vēstures studijas. “Ir tādi, kas vairāk aizraujas ar mākslas vēstures uzslāņojumiem, aizmirstot, kas ir daba visās tās izpausmēs – klusā daba, cilvēki…”

Daces gleznas patīk. Viņa prāto – iespējams, tāpēc, ka cilvēki tajās kaut ko atpazīst. “Varbūt – identificējas,” saka māksliniece. “Ļoti plaši ņemot, nedomāju, ka cilvēki ir ārkārtīgi mākslu mīloši vai ļoti labi izglītoti tajā. Viņi lietas pārsvarā uztver vienkārši. Par to nav jābrīnās, jo tepat, Latvijā, ir ierobežotas iespējas iepazīties ar mūsdienu mākslu. Neesmu arī dzirdējusi, ka cilvēki tā vienkārši brauktu, piemēram, muzeju tūrēs uz Parīzi. Viņi brauc uz Disnejlendu.”

“Man ļoti patīk Londona, abas Teita galerijas, Nacionāla galerija. Vācija ir pilna ar muzejiem – katra sevi cienoša pilsēta “uzbliezusi” vienu modernās mākslas muzeju. Muzejā esmu kā mājās. Itālijā. Venēcijā. Šī vide ir man saprotama. Mākslas valoda ir internacionāla. Arī tā skola, ko te Latvijā ir baudījuši mākslinieki, nav taču nekāds vietējais izgudrojums. Pamati visiem ir kopīgi.”

Bet ne jau tādēļ doties tur, lai atdarinātu, sekotu, kļūtu par kārtējo Rietumu tendenču sūkli, kādu netrūkst. “Nezinu, varbūt pie mums dažiem ir kompleksi, ka kaut kur citur dara labi un šeit ir jādara tāpat. Gribētos tādas spilgtas personības, kas paši par sevi darbotos un nepētītu tik daudz daždažādas konjunktūras – ne tikai tirgus, bet arī citas. Jo, neraugoties uz to, ka tagad par mākslu var nosaukt gandrīz jebko, tāpat pastāv viedokļi par to, kas ir māksla, kas ne, kas ir labi, kas – slikti. Un tas ietekmē. Tomēr domāju, ka Latvijas mākslai nav par ko īpaši bažīties. Profesionāļu līmenis ir, bet pārējais atkarīgs no mākslinieka personības – cik daudz viņš pats grib domāt, cik daudz – darīt.”

Reiz kādā intervijā Dace sacīja – viss skaistais esot banāls. Māksliniece pasmīn – ja tevi saprot “pa tiešo”, iespējams, tad tas kļūst banāls. “Kādreiz man bija figurālu darbu sērija, kuros bija daudz ironijas. Šķiet, cilvēki nesaprata… Ir sarežģīti noformulēt to, kas ir skaisti. Pasniedzējs Eduards Kalniņš teica – patiesība ir skaista. Bet ne viss skaistais ir patiesība…”

Daces Lielās darbi top lēni, paškritiski, pamatīgi. Viņa ironiski teic – lai sagatavotu pamatīgu personālizstādi, vajadzētu strādāt gadus piecus – darbi top lēni un pamatīgi. “To es nevaru atļauties!” Turklāt katra izstādes vieta Latvijā ir citāda, bet katrai gaismēnai ir tik liela nozīme! “Gleznoju dienas gaismā, bet mums nav nevienas labas izstāžu zāles ar profesionālu apgaismojumu – kaut kur pazemē, noliktavās, bez logiem. Skumji, ka sabiedrībai acīmredzot nav vajadzīgs laikmetīgās mākslas muzejs. Bet tas ir saprotami – viņi pat nezina, kam tas vajadzīgs. Uz ielas pajautājiet – teiks: nē, priekš kam naudu tērēt! Tā arī paliek mūsu izcilo mākslinieku kolekcijas noliktavās. Nezinu, cik mākslinieku paaudzes izaugušas, kas nav redzējuši pēdējos 80 gadus latviešu mākslā. Kur var apskatīt Georgu Šēnbergu, Birutu Baumani, Borisu Bērziņu? Cik ir piestrādāts pie tā, lai mūsu izcilības nonāktu citu valstu nopietnu muzeju izstādēs? Jā, ir biennāle. Bet tur jau tāda… mazliet Disnejlenda, no visa pa druskai, galvenais – skatītājam ir atšifrēt anekdoti konkrētajā darbā, un aiziet – pie nākamā. Protams, gadās jau arī kas labs.”

Mākslas vērotājs Latvijā? Dace pasmaida – “Nejaušu skatītāju mums nav. Viena un tā pati publika staigā pa izstādēm. Protams, ir patīkami, ja tevi saprot, ne tikai – patīk vai nepatīk. Bet reizē es domāju, ka glezniecībai, tāpat kā mūzikai, nekāds vēstījums nav jānes. Vienīgi par mūziku neteiks – nu kas tas tāds!”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+