Gleznotājs Valdis Ķikuts: “Jūra ir brīva, tāda pati kā es…” 0
Galerijā “Mākslas banka” līdz 20. aprīlim skatāma Valda Ķikuta gleznu izstāde “Jūra”.
Mūsdienu cilvēku dzīves raksturīgākais modelis – steiga, pārslodze, rūpju nasta un atpūtas atlikšana uz vēlāku laiku. Līdz pienāk brīdis, kad gribas apstāties un atgūt līdzsvaru. Tādu iespēju ar savu personālizstādi sniedz gleznotājs Valdis Ķikuts. Galerijā “Mākslas banka” skatāmas viņa marīnas – jūra dažādās noskaņās, gan mierīga saulrieta apspīdēta, gan vētras sabangota. Darbi tapuši galvenokārt pāris pēdējo gadu laikā.
Uz jautājumu – kāpēc tieši jūra ir viņa iecienītākais žanrs, mākslinieks atbild: “Tāpēc, ka jūra ir brīva un neatkarīga, tāda pati kā es. Tāpēc, ka esam pēc dabas brīvi, pārsteidzoši un neaprēķināmi. Tāpēc, ka jūras neparedzamais, mūžīgais un ik brīdi mainīgais raksturs, tās skaistums pārsteidz mani ik reizi. Tāpēc, ka marīnas žanrs ir vissarežģītākais! Te nevar stāstīt neko lieku, ir tikai dažas lietas, kuru forma un raksturs ir ideāli jāpazīst. Te nevar neko samelot. Ja neesi šajā žanrā ko sapratis, to nojautīs jebkurš skatītājs. Marīnas žanrs prasa lielu darbu un jūras viļņu struktūras izpratni.”
V. Ķikuts ir kļuvis par vienu no nedaudzajiem jūras vīriem Latvijā, kurš joprojām kopj marīnas glezniecības žanru, turpinot slaveno latviešu mākslinieku – burātāju Eduarda Kalniņa, Aleksandrs Zviedra – akadēmisko skolu.
Dzimis un uzaudzis tālu no jūras, meistars pirmo reizi jūru ierauga tikai pusaudža gados. Tā atstāj neizdzēšamus iespaidus un vēlmi jūras plašumus, ūdens nerimtīgo kustību, vēju rotaļas, mākoņu un saules saspēli apturēt savās vēl tikai prāta vīziju gleznās.
“Tas bija vēls rudens, un tajā vakarā bija krusa, milzīgi viļņi un spēcīgs vējš, un šausmīgi oranžas, sarkanas un dzeltenas debesis. Jūra ārdījās, trakoja un bija tik krāsaina, ka vēlāk vienmēr centos to uzgleznot,” tā mākslinieks apraksta savu pirmo sastapšanos ar jūru.
Sākotnēji mākslinieku saviem valgiem bija apņēmusi mūzikas mūza. Mācības Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā un Mūzikas akadēmijā. Vēlāk darbs Valsts simfoniskajā orķestrī, bet 1991. gadā, iegūstot mākslas maģistra un izglītības zinātņu maģistra diplomu Mākslas akadēmijā, gleznotājs savu dvēseli atdeva mākslas mūzai. Tā, lūk, starp divām mūzām uzvaru guva mākslas mūza, atstājot mūzikas mūzu otrajā plānā.
Šodien viņš pie jūras ir ļoti bieži, pat speciāli iegādājies sev zemes gabaliņu Saulkrastos – kā pats saka, lai varētu kārtīgi šiverēties pa visu Vidzemes jūrmalu.
Mākslinieks daudz strādā dabā, veidojot skices, kas vēlāk darbnīcā pārtop meistariskos jūras tēlos. Mūžam mainīgā jūra ir sastingusi uz mirkli. No agriem miglas rītiem, saullēktu gaidot, līdz trakojošai vētrai, kas sapurina un stindzina.
Glezniecisko izteiksmes līdzekļu amplitūda ir visai plaša no smalkiem lazējumiem līdz aktīviem triepieniem, tā atklājot satura un formas vienotību. Līdzās latviešu glezniecībā izkoptajām pelēko toņu gammām mākslinieks strādā arī kontrastējošu krāsu skalas salikuma nebeidzamajās variācijās. Vērojot gleznas, nevar nepieminēt debess lomu – it visos darbos tai iedalīta līdzvērtīga vieta. Mākslinieks mainot horizonta līniju, akcentē jūras un debess savstarpējo saistību vienotā gleznas tēlā. Māksliniekam ir tuvs reālistiskais romantisms. V. Ķikuts apvienojot savu gleznotāja un mūziķa talantu ar izkoptu glezniecības tehniku un jūras vispārinājuma tēlu, rada skatītājā to harmonisko mieru, pēc kura mēs visi tik ļoti tiecamies.
