Viedokļi
Komentāri

Juris Lorencs: Globalizācijas tikumiskās robežas 16

Foto-Shutterstock

Šīs publikācijas mērķis nav kaut ko vērtēt, komentēt vai nosodīt. Tēma pārāk “brizanta” – nesenie atklājumi par iespējamu seksuālo uzmākšanos tuvākā un tālākā pagātnē. Sākušies ar kino producenta Hārvija Veinsteina lietu Holivudā, tie aptvēruši Ameriku un nu pārsviedušies pāri okeānam uz Eiropu. Vispirms par tēmu “viņš – viņai”, kam sekoja “viņš – viņam” un “viņa – viņam”. Acīmredzot tas ir tikai laika jautājums, kad būs arī skandāls “viņa – viņai”.

Tomēr notiekošais ļauj izdarīt dažus secinājumus par modernās pasaules tikumiem. Vispirms pārsteidz tas, cik ātri izplatījās apsūdzības, atmaskojumi, nereti vienkārši izteikumi (par stingriem juridiskiem pierādījumiem var runāt vien retos gadījumos). Tāpat labi redzams, ka vismaz dažos gadījumos ir aizdomas par vienkāršu, bet labi organizētu naudas izspiešanu. Pēdējais piemērs – Amerikā 180 sievietes nupat vienlaikus apsūdzējušas masāžas salonu ķēdi “Massage Envy”. Procedūras laikā viņām licies, ka tā bijusi “pārāk intīma”.

Vienlaikus šie atmaskojumi, kas gandrīz vienā laikā notiek daudzās pasaules malās, ir vēl viens apliecinājums tam, cik globalizēta kļuvusi vismaz daļa no mūsdienu cilvēces. Ka globalizēta kļuvusi ne vien informācijas tehniskā aprite, bet arī ideju izplatīšanās, to iespiešanās cilvēka apziņā. Daudzas no cietušajām sievietēm atzinušas, ka viņas iedrošinājis runāt “Veinsteina skandāls”.

Un tomēr šai globalizācijai ir robežas telpā un laikā. Vispirms par telpiskajām. Pat tā dēvētajos Rietumos (ar to saprotot kristīgo civilizāciju) vērojamas milzīgas atšķirības. Apsūdzības par uzmākšanos masveidā parādījušās vien anglosakšu pasaulē, jau mazāk – Eiropas ziemeļos. Un nekas vēl nav dzirdēts no Eiropas dienvidiem, no romāņu valodās runājošajām zemēm. Pavisam savdabīgi uz šo procesu raugās Krievijā, kur tajā saskata “Rietumu civilizācijas pagrimumu”, kas “nomācot cilvēka veselīgos dabiskos instinktus”. Krievu pareizticīgā baznīca pat paziņojusi, ka sieviešu publiskie atklājumi par uzmākšanos esot “grēka propaganda”, ka par “tādām lietām jārunā klusi”. Nu bet kur tad Latvija, zeme starp Rietumiem un Krieviju? Mēs vēl neesam piedzīvojuši nevienu skandalozu atklājumu ar tai sekojošu apsūdzību, iespējamā vaininieka atzīšanos un sodīšanu. Nu kaut vai sabiedrisku, ar kaunpilnu atkāpšanos no svarīgiem amatiem. Toties nupat pamanīti kāda optikas salona reklāmas plakāti uz “Rīgas satiksmes” autobusiem, kas esot “seksiski” un sievietes cieņu aizskaroši. Diezin vai pirms gadiem desmit kaut kas tāds tiktu ievērots.

Vēl interesantāka ir “uzmākšanās idejas” nosodījuma laika robeža. Šodien tā skar divas vienu otrai blakus dzīvojošas paaudzes. Tikumu vēsturē parasti ir tā, ka vecākās paaudzes šausminās par jauniešu “izlaidību” un “samaitātību”. Tomēr šodien dzīvojam laikā, kad daudz kas apgriezies “kājām gaisā”. Paaudzei, kas 60. gados ASV un Rietumeiropā realizēja tā saucamo seksuālo revolūciju, šodien jau ir pie septiņdesmit. Kā liecina pētījumi, salīdzinot ar viņiem, tā saucamie mileniāļi (90. gados dzimušie) daudzos uzskatos ir īsti puritāņi, konservatīvisma bastions. Tieši “mileniāļi” ir tie, kuri visvairāk apsveic atmaskojumus par seksuālo uzmākšanos.

Tagad paraudzīsimies vēl mazliet plašāk. “Kamasutra”, kas sacerēta aptuveni pirms 2000 gadiem, nevarētu rasties mūsdienu Indijā. Tās sabiedrība ir tik konservatīva un liekulīga, ka televīzijā un kinofilmās aizliegts attēlot pat skūpstu – mīlētāju lūpas “apstājas” dažus milimetrus viena no otras. “1001 nakts pasakās” attēlotie notikumi varētu risināties modernajā arābu pasaulē, bet par tiem skaļi nerunātu un nerakstītu. “Dekamerons”, kas raksturo 14. gadsimta Itālijas tikumus, nekad nevarētu tikt sacerēts dažus gadsimtus vēlāk protestantisma pārņemtajā Ziemeļeiropā. Labi gribot, arī Blaumaņa daiļradē taču var saskatīt vienu nepārtrauktu “uzmākšanos”.

Šie piemēri tikai vēlreiz apliecina, ka “viss plūst, viss mainās”, tikumus un netikumus ieskaitot. Pareizāk sakot – tas, kā mēs uz tiem raugāmies. Nu bet tie, kuri sapņo par ideālu pasauli, kurā “nekas tāds” nu nekad un nekādos apstākļos nevar notikt, lai paraugās uz Austrumiem, uz islāma pasauli un Indiju. Tās ir sabiedrības, kur vīriešu un sieviešu attiecībās viss tiek rūpīgi izplānots, sarunāts, izkalkulēts un, pats par sevi saprotams, vismaz ārēji ir “tikumiski sterils”. Zemes, kur līgava un līgavainis vēl šodien nereti pirmo reizi viens otru ierauga kāzu dienā, jo bez jauniešu ziņas visu jau “nokārtojuši” vecāki.

Vienīgi pārāk idealizēt šo sabiedrību arī nevajadzētu. Kaut vai tāpēc, ka šajā pasaulē sievietes apsūdzības par vīrieša seksuālu uzmākšanos netiktu ņemtas vērā principā, jau pēc būtības. Kāpēc? Pavisam vienkārši – saskaņā ar šariata likumiem sievietes liecība ir divas reizes mazvērtīgāka nekā vīrieša. Tad kur lai paliek? Varbūt tomēr turēties pie vecā labā Blaumaņa un viņa “Skroderdienām”?

LA.lv