Mobilā versija
Brīdinājums +4.8°C
Leonīds, Leonīda
Piektdiena, 20. oktobris, 2017
20. jūnijs, 2017
Drukāt

Gluži kā ar rentgena aparātu. Izstāde un tās diagnoze. (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Darbu sērijā, kas īpaši atlasīta izstādei Rīgā, A. Žmijevskis gluži kā ar palielināmo stiklu nostata jautājumu spektru, kas satricina ar izteiksmes tiešumu.

Artūrs Žmijevskis “Neredzamās zonas”Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs. 3.06. – 24.09.2017.

 

 

Plašu starptautisku atzinību guvušā poļu mākslinieka Artūra Žmijevska izstādes “Neredzamās zonas” tematiskais centrs ir cilvēku ar invaliditāti eksistences iespējas sabiedrības radītajās struktūrās. Darbu sērijā, kas īpaši atlasīta izstādei Rīgā no senākiem un jaunākiem darbiem, Žmijevskis gluži kā ar palielināmo stiklu mūsu priekšā nostata jautājumu spektru, kas satricina ar savu izteiksmes tiešumu. Mākslinieks norāda uz cilvēku, kuru spējas kādā veidā ir ierobežotas, tiesībām būt tādiem, kādi viņi ir, un neieslogot viņus kādās vispārpieņemtās normās par pareizo. Izstādes kurators Māris Vītols “Neredzamo zonu” norisei izvēlējies Paula Stradiņa Medicīnas muzeju, kas liekas pārāk tieša un literāra reference darbos izvērstajai tematikai, bet, izstaigājot muzeja trīs stāvus, tomēr šāda izvēle liekas kā veiksmīgs risinājums. Darbi šeit ietverti kontekstā, kas nepārprotami ilustrē tās sabiedrības struktūras, par kurām runā Žmijevskis, un brīžiem muzeja ekspozīcijas saturs sāk šķist šokējošāks par Žmijevska darbiem.

Izstādes kodols ir četri darbi. Videofilmā un fotogrāfijās “Acs pret aci” (1998) uzņemti cilvēki ar amputētiem locekļiem pāros ar “veselajiem”, veicot dažādas darbības. Veselie ar savām rokām vai kājām aizstāj invalīda locekļus, un kombinācijā veidojas hibrīdas ķermeņu aprises. Savukārt ārkārtīgi lielā intimitāte, kas valda starp personāžiem šajā darbā, atklāj to fizisko un garīgo atbalstu, ko spēj sniegt cilvēks cilvēkam. Turpretī video “Dziedāšanas stunda. Pirmā daļa” (2001) mums rāda jaunu cilvēku kori – Varšavas kurlmēmo institūta studentus. Skaņu kopums, ko izdveš jaunieši, ir pilnīgi nesakarīgs, bet būtiskais ir viņiem dotā iespēja radoši izpausties, lai arī viņu rīcībā ir instruments, ko viņiem nav bijusi iespēja apgūt un attīstīt. Līdzīgi tēmu izvērš arī instalācija “Aklie” (2010), ko veido video un gleznojumi ar akrilu. Žmijevskis filmā uzņēmis sešus aklus cilvēkus, kuri redzi ir zaudējuši kādā negadījumā vai arī iespēja redzēt viņiem nav bijusi nekad. Sarunā ar mākslinieku, kurš atrodas aizkadrā, aklie glezno ar rokām, arī pēdām uz papīra lapām, tēlojot dažādas ainas. Absurdās situācijās ietvertie vēstījumi ir savā tiešumā vienkārši – iespēja radoši izpausties būtu pieejama visiem, lai arī viņu spējas ir ierobežotas. Tālākajās zālēs izvietotas sešas Žmijevska videofilmas “Kolekcija” (2016), kur mākslinieks dokumentējis invalīdus, kuriem pārvietošanās sagādā grūtības. Piemēri no “Kolekcijas” var šķist teju nepieklājīgi savā raksturā, tik tuvu un neatlaidīgi fiksējot kāda nespēju. Cilvēku kustības ir lauzītas un neveiklas, tomēr ķermenis kustas, tas pārvietojas, par spīti tam uzspiestajam nelaimes zīmogam.

Kurators un mākslinieks kopīgā darbā atlasījuši arī atsevišķus objektus no muzeja kolekcijas, piemēram, rentgena aparātu, Gustava Cendera mehanoterapijas aparātu, artoskopijas modeli un citus priekšmetus, kas izvietoti muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. Ņemot vērā Medicīnas muzeja raksturu, proti, vēsturiskā perspektīvā atsegt jomas attīstību, skatītājs, klaiņojot starp muzeja eksponātiem, “ierauga” visas tās atšķirīgās ierīces un metodes, kas domātas pacienta atveseļošanai, kas var šķist gan arī kā moku rīki, cenšoties neveselā ķermeni dažādos veidos padarīt līdzīgāku veselā fiziskajām iespējām. Šeit, protams, iespējams diskutēt par medicīnas lomu indivīda un sabiedrības vispārējā labklājībā, tomēr māksliniekam svarīgākais ir atklāt sabiedrības centienus visu citādo padarīt par “normālo”, aizmirstot par problemātiska ķermeņa tiesībām būt tāds, kāds tas ir.

Ap izstādi nesen tika sacelta ievērojama ažiotāža Veselības ministrijas veiktā cenzūras akta dēļ, neļaujot pie muzeja ēkas izvietot izstādes plakātu, kurā izmantots viens no Žmijevska darbiem. Šādas norises nepārprotami apliecina Latvijas sabiedrības negatavību, vispirms jau varas iestāžu līmenī, runāt par neērtiem jautājumiem, baidoties, ka kāds šādu izstādes plakātu varētu nesaprast. Ticami, ka daļa varbūt arī nesaprastu, bet tādēļ iespēja diskutēt par eksistences formām ārpus komforta zonas ir tikai “veselīga”. Īpaši sarūgtinošs ir veselības ministres Andas Čakšas teiktais: “Man grūti pateikt, kas notiktu, ja plakātu izliktu. Tad jūs man jautātu, kāpēc esam tik provokatīvu plakātu izlikuši.” Izvairīšanās no jebkādas diskusijas ar sabiedrību ir netālredzīga un aprobežota. Tas gan arī norāda uz vietējai sabiedrībai izteikti raksturīgo – savā vidē kultivējam visu skaisto, pareizo un mūsu estētikas normām pieņemamo. Staigājam pa skaistiem, ziedošiem, tīriem Rīgas centra parkiem un ielām, braucam tramvajos, autobusos un “mikriņos”, kuros rāda multfilmas. Tāda savdabīga ilūziju pasaule, no kuras tiek izslēgts jebkas, kas var kaitēt tās ārējam skaistumam.

Kontekstā notiekošajam varam droši apgalvot, ka mākslinieka darbs ir sasniedzis savu mērķi, uzrādot problēmas, kas eksistē publiskajā telpā arī Latvijā. Atsaucoties uz mākslas zinātnieces un kritiķes Kataržinas Bojarskas rakstīto izstādes katalogā, mākslinieks pēta izslēgšanas momentus. Rīgā neapstiprināta plakāta gadījumā izslēgšanas veids ir teju vai brutāls, jo nāk no varas iestādes, neiedziļinoties izstādes saturā, nesagaidot sabiedrības reakciju un pieņemot lēmumu tās vietā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+