Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
18. janvāris, 2013
Drukāt

Goda virsdiriģentam Robertam Zuikam svētdien apritēs 100 


Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Stāstot par 25. Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģentu Robertu Zuiku, kuram svētdien apritēs apaļi simts, runa ir ne tikai par dabasmātes piešķirtu ilgmūžību, bet par to, kā atsevišķs cilvēks, iesaistot un iedvesmojot citus, spēj visu garo mūžu virzīt augšup savas tuvākās un tālākās apkārtnes gara dzīvi. 


Kad Rīgas Skolotāju institūta absolvents, Latvijas armijas kaprālis Roberts Zuika 1938. gadā Liepājā pirmo reizi nostājās rotas kareivju kora priekšā, tā bija tikai pirmā saskare ar dziesmu karavīru vidē. Viņš vēl nenojauta, ka pēc nedaudz gadiem viņa vadītie dziedošie latviešu leģionāri karā, gūstā un trimdā kļūs par leģendāro “Zuikas vīru kori”, kas tūkstošiem bēgļu, gūstekņu un trimdinieku sirdīs gadu desmitiem uzturēs spodru dzimtenes ideālu.

 

Ar notīm karavīra somā

“Mani iesauca kā virsnieku,” mēdz atkārtot vēlākais virsleitnants, “bet es vairāk domāju, kā pacelt karavīru kultūras dzīvi, jo viņi taču ir dzīvi cilvēki.” Tas nenākas viegli, kad pēc kora dibināšanās Kurzemes cietoksnī 1944. gada septembrī 1. Rīgas pulka 80 vīri nonāk atkāpšanās kauju haosā Pomerānijā. Bet vienotība ap dziesmu ir glābiņš, kad koris un vēl 10 tūkstoši latviešu cīnās ar badu un bezcerību britu pārvaldes zonas gūstekņu nometnē Putlosā, Lejassaksijā. Roberts Zuika ir iznēsājis karavīra somā Jāņa Norviļa “Vakarjundas” un “Daugav`s abas malas” nošu rokrakstus, autora dāvinātus, un nu viņš ar savu balsi vien, bez instrumenta apmāca koristus, tie dažos mēnešos sniedz gūstekņiem vairāk nekā 20 koncertu, vairākkārt uzvar vācu gūstekņu korus sacensībās, par ko balvā katrs saņem trešdaļu maizes kukulīša. Varbūt dziesmu dēļ gūstekņu pašnāvību latviešu vidū ir maz.

Nometnei likvidējoties un gūstekņiem izklīstot, Roberts Zuika satur kopā kori, iekārto to bēgļu nometnēs Lībekā un veido par profesionālu vienību. Dažos gados viņš to izvada apmēram 150 apjūsmotos koncertos Vācijas bēgļu nometnēs, arī vācu auditorijās un radio.

Kad Vācija jāpamet, koris un diriģents pārtop par metāllējējiem Anglijā, bet turpina koncertēt, kļūstot par pirmo latviešu kori, kas piedalās starptautiskā konkursā. 1953. gadā izcīna augsto ceturto vietu 17 pasaules koru konkursā Velsā, tiek uzaicināts dziedāt Londonas prestižākajās zālēs un BBC raidījumos. Intervijās miljoniem radioklausītāju dzird liecības par Latvijas okupāciju.

Kad viesstrādniekam Robertam Zuikam zūd darba perspektīva Anglijā, viņš uztic kori citam vadītājam un ar ģimeni pārceļas uz ASV pilsētu Kalamazū, kur jau dzīvo brālis, pazīstamais dziedonis Pēteris Lielzuika. Viņi kopā ar domubiedriem iedibina regulāras vasaras brīvdabas Dziesmu dienas Mičiganas latviešu lauku īpašumā Gar-ezerā, kas turpinās mūsdienās. Roberts Zuika veido jaunu latviešu vīru kori Kalamazū, vada korus citos tuvējos latviešu centros, ir virsdiriģents daudzos lielajos Dziesmu svētkos Kanādā, ASV, Eiropā. Pēc viņa ierosmes ASV nodibinās žurnāls “Latvju Mūzika”.

 

Mājup uz dzimteni

1990. gadā sākas Roberta Zuikas ikvasaras braucieni uz dzimteni, viņš ved savus korus uz Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem arī 1993., 1998., 2003., 2008. gadā, ir šo svētku virsdiriģents vai goda virsdiriģents, piedalās ikgadējās Jāzepa Vītola Dziesmu dienās Gaujienā, materiāli un garīgi palīdz celt savas pirmās darbavietas – Kocēnu skolas – dzīvi, stiprina tās saimes patriotisma gaisotni, kas šo skolu grezno jo-
projām.

Strādādams latviešu palīgskolās ASV, Roberts Zuika ir ievērojis, ka bērniem patīk apgūt tautasdziesmas sacenšoties – kurš pratīs nodziedāt vairāk un labāk. Tāpēc viņš sastādījis metodisku tautasdziesmu krājumu skolām “Lakstīgala”, šo nosaukumu pārņem pati šī savdabīgā folklorisma kustība. Bet Roberts Zuika pārceļ šo kustību uz dzimteni, ar domubiedru palīdzību 2001. gadā to sāk pārņemt toreizējais Valsts jaunatnes iniciatīvu centrs un izvērš skolās visā Latvijā, nesen tā atskatījās uz desmit darbības gadiem.

Roberts Zuika ar paša sarūpētiem sponsoru līdzekļiem laidis klajā un bez maksas sagādājis Latvijas skolām vairāk nekā 25 tūkstošus eksemplāru “Lakstīgalas” dziesmu grāmatiņas, savukārt šīs kustības Latvijā ilggadējās koordinētājas kordiriģente Rita Platpere un folkloriste Māra Mellēna ir izveidojušas “Lakstīgalas” dziesmas papildinošu izdevumu.

Svešatnē ilgi un skaisti uzturēto latviskas dzimtenes ideālu Roberts Zuika pēdējos 20 gados dažādos veidos centies iedzīvināt neatkarību atguvušajā Latvijā, kur, viņaprāt, latviskums ir okupācijas gados cietis un dzimtenes vaigs grumbu vagots. Viņš tādēļ tomēr neapmulst kā viens otrs, bet nerimst domāt, runāt un darīt labu, mācīt, celt, cēlināt visu ap sevi. Viņa darbīgums šķiet neapturams. Arī tagad, uz mūža 100 gadu sliekšņa svešumā arhīvu kārtojot, viņš rūpējas par jaunu “Lakstīgalas” krājuma metienu Latvijā, par tā izdošanu arī diskā – “tiem bērniem, kuriem vecāku darba meklējumos Latviju bijis jāpamet”, viņš saka.

Latvijas kori un diriģenti Robertu Zuiku ir iemīlējuši. Viņi, Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas aicināti, 20. februārī sniegs koncertu jubilāra godam, kurš uzaicināts par goda virsdiriģentu arī vasaras 25. Vispārējos latviešu dziesmu svētkos. Simtajā dzimšanas dienā, kas aprit 20. janvārī, vēlēsim Robertam Zuikam – joprojām skolotājam, virsleitnantam un virsdiriģentam – arī šoreiz labu ceļavēju uz dzimteni.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+