Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
20. augusts, 2013
Drukāt

Godam pabeigt, efektīvi pārcelties
. Diskusija par Gaismas pili

Foto - LETAFoto - LETA

Pie apaļā galda uz sarunu par pēdējiem soļiem līdz Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas pabeigšanai, tās stratēģiju un saturu 21. gadsimtā aicināta kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, LNB direktors Andris Vilks un brīvprātīgā bibliotēkas krājuma mākslas nodaļas eksperte, bijusī kultūras ministre Helēna Demakova.


 

– Vispirms vēlos jautāt ministrei un direktoram. Palikuši pēdējie soļi līdz jaunās ēkas pabeigšanai – kur mēs šobrīd esam, un vai viss norit pēc plāna?

Žaneta Jaunzeme-Grende: – Visu bibliotēkas pārcelšanās procesu mēs iedalām trijos posmos. Viens ir, kā es saku, godam pabeigt. Patlaban viss liecina, ka 20. decembrī bibliotēkai teorētiski jābūt pabeigtai. Teorētiski, jo ir darbi, ko ziemā nevar darīt – iestādīt kokus, apzaļumot apkārtni, bet mēs ejam uz to, ka 20. decembrī bibliotēka būs pabeigta tiktāl, ka varam sākt otro posmu – efektīvu pārvākšanos. Visi loģistikas grafiki ir izstrādāti. Būsim vienīgā Eiropas valsts, kur Eiropas prezidentūra notiks tik nozīmīgā kultūras celtnē, ar kuru tiks asociēta mūsu valsts.

Trešā lieta ir pasaules klases saturs. Vilka kungs kopā ar kolēģiem un ekspertiem ir izstrādājuši bibliotēkas stratēģiju un saturu, to ekspertējuši desmit UNESCO eksperti. Saturs – tās nav tikai grāmatas, bet arī notikumi, sarīkojumi, un man ļoti patīk šīs stratēģijas vienkāršais un saprotamais vadmotīvs – mēs vēlamies, lai apmeklētāji bibliotēkā atgrieztos vēl un vēl.

Andris Vilks: – Būtu tomēr labi atbrīvot visas esošās telpas līdz nākamā gada vasarai.

– Tātad būs posms, kad bibliotēka nedarbosies?

A. V.: – Tāds posms varētu attiekties tikai uz ēku Jēkaba ielā 6/8, tas ir īpašas sarunas temats.

Izskatās, ka šo ēku pārcelsim ļoti kompakti un slēdzot apkalpošanu. Visa pārējā bibliotēka pārcelsies pakāpeniski, un noteiktā brīdī nebūs pieejama tikai noteikta struktūrvienība. Līdzko tā pārnāks uz jauno ēku, būs atkal atvērta. Pārcelšanās notiks pakāpeniski un sistemātiski, domāju, līdz 2014. gada vasaras beigām visu būsim pārcēluši, un tad mēs arī gribētu svinēt bibliotēkas inaugurāciju.

2014. gadā mēs pastrādāsim visā apjomā kā bibliotēka, kaut gan būs daudz notikumu, kas saistīti ar Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu. Tad 2015. gada pirmajā pusē mums būs mazliet jāatbrīvo vieta EP vajadzībām, bet jau 2015. gada otrajā pusē visu pārkārtosim tā, kā tas bija sākotnēji plānots, lai varētu strādāt.

Ž. J.-G.: – Plānotas divas atklāšanas – pirmā, kad tiks reāli pabeigta būvniecība, tad arī nosvinēsim Eiropas kultūras galvaspilsētas gada sākšanos – ar grāmatu draugu ķēdi 18. janvārī…

– Lūdzu, pasakiet vēlreiz skaļi un skaidri, ka visas grāmatas būs attiecīgi sagatavotas!

A. V.: – Mēs pat sarunas nevarējām sākt ar “Biroju 2014” bez šī priekšnoteikuma, tādēļ mašīna jau ir nopirkta, un valcēšana ir vienīgais veids, kā varam pieļaut, ka janvārī grāmatas tiek pārvietotas pa ielu.

Ž. J.-G.: – … un otra atklāšana notiks, kad grāmatas jau būs pārvietotas. Gada nogalē svinēsim bibliotēkas 95. gadskārtu, sabrauks daudz ciemiņu no dažādām valstīm, pie mums notiks Pasaules bibliotēku forums…

A. V.: – Vasarā pirms tam notiks vēl viena plaša sanāksme. Eiropas Zinātniskās pētniecības bibliotēku līga LIBER izvēlējās Rīgu par mājvietu lielākajam bibliotēku forumam Eiropā, tajā piedalīsies vairāk nekā 400 bibliotēku pārstāvji. Tik liels bibliotēku pasākums Latvijā risināsies pirmoreiz.

– Kā redzat, viens krēsls palicis brīvs. Tajā bija jāsēž skeptiķim, bet neviens no uzrunātajiem nevēlējās atklāti uzņemties skeptiķa lomu. Taču esmu deleģēta uzdot vairākus skeptiķu jautājumus, un, lūk, viens no tiem – te es varētu pievērsties Helēnai Demakovai, kuras laikā tika lauzti šķēpi par jaunās bibliotēkas izmēriem un izskatu. Patlaban bibliotēkas ēka samazināta tiktāl, ka tajā nepietiek vietas visām tehniskajām funkcijām. Vai tā ir?

H. D.: – Pirmkārt, viss notika ārkārtīgi secīgi. Pēc tam kad tika pieņemts lēmums samazināt apjomu, tika pieņemts lēmums uzbūvēt Silakrogā reti lietoto grāmatu krātuvi. Jebkura grāmata ir pilnīgi nepieciešama. Skepse – to es daudzu gadu garumā esmu sapratusi – rodas divu iemeslu dēļ. Vienā grupā ir ļoti turīgi cilvēki, kas var atļauties ideālus apstākļus mājās darbam ar grāmatām, pieeju datubāzēm, periodikai, kuriem ir plašas telpas. Un otra grupa ir gudrie eksaktie speciālisti, kas nekad nav strādājuši ar lielu literatūras klāstu, kāds nepieciešams jebkurā humanitārā jomā. Piemēram, rakstot pašreizējo grāmatu, man vajadzīga viena nodaļa par Vermēru. Pat pelnot milzu naudu, man nekad nebūs iespējas dabūt visas grāmatas visās valodās par Vermēru, visas datubāzes, tāpat arī uzņemtās fantastiskās dokumentālās filmas…

Ž. J.-G.: – Skepticisms bieži rodas no nezināšanas, reizēm arī no pārprastas demokrātijas. Demokrātija nenozīmē visu laiku būt skeptiķim, oponēt un kritizēt.

Demokrātija nozīmē tiesības izteikties. Kad gatavojāmies bibliotēkas būvniecībai – tas nebija vienu, bet divus un trīs gadus –, visi varēja izteikties krustu šķērsu. Brīdī, kad sākam būvēt, ir svarīgi iedziļināties un saprast, ka bibliotēka sastāv no vienas galvenās ēkas un infrastruktūras sešās kārtās. Patlaban mēs īstenojam tikai infrastruktūras pirmo kārtu un līdz bibliotēkas galīgai pabeigšanai vēl ir diezgan tāls ceļš ejams.

A. V.: – Gribu atgādināt, ka pirmā skiču projekta līmenī ēka bija paredzēta 
77 000 m2, tagad ir gandrīz divreiz mazāk – 40 00 m2. Apjomu samazināt vajadzēja saprātīgi, tādēļ atsevišķas tehniskās lietas tika apzināti atstātas ārpus Birkerta projekta. Nekas nav nācis klāt, tikai nodalīts. Es gribētu vēl ko piebilst. Pērn rudenī biju Londonā, aizgāju uz bibliotēkas atvēršanu, saskaitīju – vairāk nekā simts cilvēku gaidīja bibliotēkas atvēršanu. Vienmēr esmu bijis optimists un uzskatu, ka latvieši nekad nebūs sliktāki par londoniešiem.

Ž. J.-G.: – Jau tagad cilvēki stāv rindās pie bibliotēkām. Mums ir 820 publiskās bibliotēkas, kurās ir ceturtais ātrākais internets pasaulē par brīvu. Milzīga informācijas plūsma, kur tu katru dienu vari nākt un gūt zināšanas.

– Te nu man nākamais skeptiķa jautājums: pagājušajā gadā LNB apmeklētāju skaits samazinājies par 
100 000!
LNB_apmeklejums_4

– Neticu, kamēr neredzēšu vadības ciparus. Visās bibliotēkās lasītāju skaits pieaug, bet pieļauju – tādēļ, ka LNB patlaban nav ērti lasīt, daļa lasītāju patiešām varētu būt atraduši citu bibliotēku.

H. D.: – Izejot cauri lasītāju zālēm – un es bibliotēku apmeklēju bieži, vienmēr ieskatos jaunumos, citās lasītavās – vienmēr viss ir pilns, tādēļ man brīnums, ka var būt šādi skaitļi.

A. V.: – Dati gan liecina pretējo – apmeklējums pieaug. Iespējams, šāds priekšstats varēja rasties, jo krīzes laikā bijām spiesti samazināt darbinieku skaitu un lasītāju stundas bibliotēkā no 72 uz 40 nedēļā. Pašlaik no 1. septembra pāriesim atpakaļ uz piecu dienu darba nedēļu.

Ž. J.-G.: – Jūs saprotat, Nacionālās bibliotēkas, atsevišķu muzeju un daļēji Valsts arhīva darbinieki strādā četru dienu darba nedēļu, viņiem maksā par četrām dienām, nevis piecām! Jā, visiem vajag vairāk naudas, arī ārstiem, policistiem un skolotājiem, bet es zvanu lielos trauksmes zvanus – draugi mīļie, mēs joprojām strādājam četras dienas nedēļā!

– Mūsdienās būtisku informācijas daļu satur elektroniskās grāmatas…

H. D.: – Ne tikai elektroniskās grāmatas, darbojas arī portāli ar ārkārtīgi augstvērtīgu saturu, par kuru saglabāšanu valstij būtu jātur tāda pati rūpe.

A.V.: – Es negribētu runāt par attiecībām starp analogo un digitālo saturu. Tas ir viens veselums, un mēs saglabāsim analogo bibliotēku, visu, kas attiecas uz Latviju un Latvijā radušos, līdz pēdējai grāmatai, līdz pēdējam brīdim. Varbūt tā būs pēdējā bibliotēka, kurā glabāsies analogie materiāli, bet mēs saglabāsim visu līdz pēdējai avīze, līdz pēdējai grāmatai, kas iznāks analogā formātā. Otrs aspekts: protams, digitalizācija iet vairākos virzienos. Pirmais ir analogo materiālu digitalizācija, un to esam sākuši visai veiksmīgi, esam sasnieguši milzīgi augstu piecu procentu rādītāju no visa, kas iznācis analogā formā. Kanādas Nacionālā bibliotēka un arhīvi digitalizējuši vienu procentu savu krājumu. Tomēr vēl ir ļoti tāls un dārgs ceļš ejams, ja mēs gribētu visu digitalizēt…

H. D.: – … dārgāk, nekā uzcelt bibliotēku…

A. V.: – Jā, bet to cilvēki vēl nav apzinājušies. UNESCO pērn notika pirmā konference par digitālo resursu saglabāšanu. Bijušais ārlietu ministrs Māris Riekstiņš man reiz stāstīja, ka viņam telefonā glabājas īsziņas – apsveikumi no citu valstu ministriem par iestāšanos ES. Viņš man jautāja, kā tos saglabāt.

Ž. J.-G.: – Te var salīdzināt: es ar lielu prieku esmu lasījusi Raiņa un Aspazijas saraksti, patlaban lasu Jāzepa Vītola vēstules Annijai un es tās varu izlasīt, bet, piemēram, mana sarakste ar Andri vai Helēnu ies zudībā, jo notiek digitālā vidē.

A. V.: – Nenormāli daudz jau ir gājis zudībā.

Mēs ļoti apzināti veidojam digitālo bibliotēku, mums ir skaidrs, kas jādigitalizē no analogā materiāla, mēs saglabāsim, arhivēsim digitāli. Taču jāsaprot – tā būs paralēlā bibliotēka arī izmaksu ziņā, jo saglabāšana nav lēts prieks, un jāaizmirst doma, ka varēsim uzturēt un saglabāt visu, kas tapis digitāli.

Taču arī priekšstats, ka viss, kas cilvēkam nepieciešams, ir atrodams digitāli, ir alošanās. Tādēļ vismaz nacionālajās bibliotēkās analogā un digitālā sistēma pastāvēs paralēli.

– Ir pasaulē vietas, kur atsevišķi darbi vairs iznāk tikai e-formātā. Vai arī no tiem LNB nonāks obligātais eksemplārs?

– Likums paredz, ka tik un tā jādod obligātais eksemplārs. Kā šī norma tiek pildīta, tas ir cits jautājums. Bibliotēkai ir kāda labvēle, kas ievērojamus līdzekļus novēlējusi tieši e-grāmatu vajadzībām. Mums ir ļoti labs e-grāmatu krājums, un es šo skeptiķi labprāt gribētu redzēt bibliotēkā kā e-grāmatu lasītāju… Nez kāpēc vesels bars nenāk pie mums lasīt tieši e-grāmatas, mēs ļoti brīnāmies, sniedzam informāciju, bet nenāk, nestāv rindā un nelauž durvis. Es domāju, vai tik nav tā, ka tie, kas vispār nelasa grāmatas, nelasa arī e-grāmatas.

Ž. J.-G: – Ja jūs man jautātu, kas ir sarežģītākais jautājums ministrijā, es teiktu – nezinu, vai Helēna man pievienosies, – autortiesības, jo izpratne par tām patlaban ir ļoti zema. Mēs nejautājam un maksājam rēķinus par elektrību vai gāzi, bet nesaprotam, kādēļ jāmaksā par to, ja kāds dzied vai rada literatūru.

A. V.: – Ir ļoti daudz elektroniskās informācijas, kas bez maksas pieejama tikai bibliotēkās, jo tās samaksā noteiktos abonēšanas līgumus, un tad gala lietotājam lasītājam pakalpojums saņemams bez maksas.

Caur bibliotēkas filtru pie jebkura iedzīvotāja šīs zināšanas var nonākt, tomēr vienlaikus tā, lai aizsargātu katra intelektuāla produkta aizsardzību. Es zinu, ir parādījies jauns
jēdziens “copyleft”, proti, nav vajadzīgas nekādas autortiesības, bet tā mēs riskējam, ka cilvēki nebūs gatavi ieguldīt darbu, lai radītu intelektuālas vērtības, uz to nevar iet.

Ž. J.-G: – Lai kā mums nepatiktu šis vārds, arī garīgas vērtības ir produkts, un mēs gaidām, ka tā radītājiem samaksās.

– Jautāšu Helēnai Demakovai kā pastāvīgai bibliotēkas apmeklētājai: vai jums ir ērti lietot pašreizējo LNB katalogu?

H. D.: – Es esmu, žargonā runājot, piešāvusies. Kataloga lietošana prasa mazliet intelekta un noteiktas prasmes, bet, jā, patlaban man tas ir diezgan ērti. Ir gan cita problēma, vairāk saistībā ar katalogu – tā saistīta ar bibliotekāru un topošo bibliotekāru mācībām, diezgan nopietni jāstrādā ar metadatiem – pie tiem vārdiem, ar ko apraksta katalogu, tur patiesi ir sažģīti. Bet tas ir tikai tāpēc, ka jāstiprina speciālistu potenciāls, jāceļ algas analītiskajiem bibliotekāriem.

A. V.: – Mums notikušas dažādas reorganizācijas, esam izveidojuši nozares bibliogrāfu institūciju – viņu uzdevums ir strādāt ar metadatiem. Es piekrītu, saskarnes jautājumi ir problēma, bet tā nav no mūsu, bibliotēkas speciālistu, darba atkarīga. Taču ir kas tāds, ko mēs darām, lai atvieglotu dzīvi lietotājiem, un es to aicinu izmantot, jaunajā mājā pavisam noteikti, – mēs mācām lasītājus, ir izveidota īpaša mācību programma. Tas ir gluži normāli.

H. D.: – Bet paskatieties uz citām Eiropas bibliotēkām – vai tad, piemēram, Francijas Nacionālajā bibliotēkā ir lasītājam draudzīgs katalogs?

– Bet vai tad mums jāraugās uz sliktākajiem piemēriem?

H. D.: – Ir kāda cita problēma, kas attiecas uz saturu. Piemēram, ja katalogā ierakstīsiet vārdus “laikmetīgā māksla”, “Helēna Demakova”, “Kristaps Ģelzis” vai “Aija Zariņa”, parādīsies ļoti maz rezultātu. Tas skaidrojams ar to briesmīgo trūkumu uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas – Andrim nauda bibliotēkas iepirkumam parādījās tikai 1996. gadā. Bija milzīgs pārrāvums, turklāt laikā, kad mūsu māksliniekus īpaši intensīvi aicināja uz izstādēm pasaulē, kad bijām tai interesanti. Tādēļ patlaban trūkst milzīga letonikas atzara, katalogu no izstādēm, kurās mūsu māk-
slinieki piedalījās. Esmu pieteikusies Andrim par brīvprātīgo, un mēs šo robu pamazām aizpildām.

Ž. J.-G: – Tur gan es skeptiķim piekrītu un to esmu vienmēr teikusi arī Andrim: bibliotēkai ir klienti, viņiem ir atšķirīga sagatavotības pakāpe un atšķirīgas vajadzības, mums kā bibliotēkai jāsaprot klienta vajadzības. Ja šodien klients saka, ka nesaprot, tad mums jāizpēta: nesaprot, jo nav iemācījies, vai arī ir trūkumi sistēmā, kas mums jānovērš.

Protams, sistēma ir veidota pēc labākās sirdsapziņas par to naudu, kas mums pieejama, bet tas nenozīmē, ka mums nav jācenšas to uzlabot.

A. V.: – Es to sistēmu jau sen būtu mainījis, bet tas ir naudas jautājums.

– Lasītājiem, piekritīsiet, ir vienalga, kurš vainīgs, ka viņam neērti strādāt ar sistēmu.

A. V.: – Es saprotu, bet mēs nevaram mainīt informācijas sistēmas algoritmu.

Ž. J.-G: – Ievāksimies jaunajā ēkā un tad sāksim domāt par nākamo soli. Jo naudas ir tik, cik ir. Protams, šī ir svarīga prioritāte.

A. V.: – Cena jaunai sistēmai, kādu mums vajadzētu, ir divi miljoni latu. Tā iegādāta 1998. gadā, tiek uzlabota, bet parasti šādas sistēmas tik ilgi vispār nestrādā.

Ž. J.-G: – Bet man kā ministrei sāp sirds, zinot, ka bibliotēkā ir cilvēki, kuri saņem 200 latu mēnesī. Tad, kad cilvēki saņems normālu, cienīgu algu par to ļoti cienīgo darbu, ko viņi dara, mēs varēsim no viņiem arī vairāk prasīt. Man kā ministrei pirmajā vietā vienmēr būs cilvēks. Taču plānā nākamajiem septiņiem gadiem mums ir arī jauna bibliotēkas sistēma.

– Uzdošu jautājumu, ko varu pajautāt tikai ministrei, un tas, protams, ir par naudu. Kādas ir budžeta perspektīvas nākamajā gadā?

Ž. J.-G.: – Esmu ļoti akadēmiska vadītāja, man ir svarīgi stratēģiski uzstādījumi un plāni, tādēļ mēs visu esam saskaņojuši ar Latvijas ilgtspējīgas attīstības vadlīnijām 2020. – 2030. gadam, visu, kā tur bija rakstīts, esam ielikuši NAP, šobrīd pabeidzam procesu “Radošā Latvija”, kas ir kultūrpolitikas dokuments 2014. – 2020. gadam. Andris tajā veidoja bibliotēku un digitālo stratēģiju. Tieši tā, kā Andris ierakstīja, esmu pārnesusi uz nākamā gada budžetu – tā ir gandrīz septītā daļa no 2014. – 2020. gada budžeta. Es konsekventi ticu, ka valdība ir konsekventa. Mēs, KM, esam gandrīz vienīgā ministrija, kas izpildījusi prasības attiecībā uz budžeta pieprasījumiem. Ja valdība pilda to, ko sola, tad pieprasījumā ir pilnīgi viss, ko bibliotēka man prasījusi – nekā lieka, tikai tas, kas nepieciešams. Mums ir pilnīgi skaidri mērķi, kas jāsasniedz, tie ierakstīti NAP.

Ja naudas nebūs, mēs šos mērķus sasniegt nevaram, un tad, lūdzu, to no mums neprasiet. Šobrīd mūsu pieprasījumā nelielu daļu veido arī algas – esam jau izcīnījuši algas pielikumu arhīvu un bibliotēku darbiniekiem saistībā ar minimālās algas palielinājumu, un ceram – ja cels algu policistiem un mediķiem, jāceļ arī šajās nozarēs.

Bet lielāko daļu veido stratēģiskais redzējums par to, kas ir NAP un “Radošajā Latvijā” ierakstīts.

H. D.: – Kāds varētu teikt, ka māksla ir riska profesija, tajā nekas nav garantēts, un tā ir taisnība. Ir cilvēka personīga izvēle iet uz šo risku. Bet ir turpretī nacionālas valsts funkcijas, kas valstij tikpat nepieciešamas kā armija un daudz kas cits – arhīvi, muzeji, bibliotēkas – tās nav riska profesijas, tās ir nacionālas valsts radītas un uzturētas funkcijas, un šajās trīs profesijās algas jāceļ pirmkārt.

 

LNB nodaļu pārcelšanās grafiks uz jauno ēku pēc tās nodošanas ekspluatācijā.

Visu ēku krājumu pārcelšanās uz jauno ēku ilgs aptuveni deviņus mēnešus. Ēkas pārcelsies šādā secībā:

1. Jēkaba iela 6/8 (pārcelšanās plānota trīs mēnešu garumā) – letonikas lasītava, periodikas lasītava, reto grāmatu un rokrakstu lasītava, karšu un ģeotelpiskās informācijas lasītava, krātuve

2. K. Barona iela 3 (trīs nedēļas) – audiovizuālā lasītava, A. Kalniņa nošu bibliotēkas lasītava, krātuve

3. Anglikāņu iela 5 (viena nedēļa) – Bibliogrāfijas institūts

4. Tērbatas iela 75 (divi mēneši) – bērnu literatūras centra lasītava, Bibliotēku attīstības institūts, Baltijas centrālās bibliotēkas lasītava, bibliotēkzinātnes un informācijas zinātnes lasītava, mākslas lasītava, sīkiespieddarbu lasītava, krātuve

5. K. Barona iela 14 (trīs mēneši) – reģistratūra, uzziņu un informācijas centrs, jaunākās periodikas lasītava, elektronisko resursu lasītava, sociālo un humanitāro zinātņu literatūras lasītava, tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītava, juridiskās literatūras un likumdošanas lasītava, personālais abonements, uzziņu un informācijas centra vispārīgā lasītava, SBA, SSBA, galvenā grāmatu krātuve

Kamēr ēkas krājums tiek pārvietots, attiecīgās nodaļas būs slēgtas. Tiklīdz attiecīgās ēkas krājums būs pārvietots uz jauno ēku, šīs nodaļas jaunajā ēkā tiks atvērtas.

 

 

Atslēgvārdi

Godam pabeigt: 20. decembrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas celtniecībai teorētiski jābūt pabeigtai.

Pasaules klases saturs: bibliotēkas stratēģiju un saturu 
izvērtējuši desmit UNESCO eksperti.

Paralēli saglabāsies analogā un digitālā bibliotēka, līdz pēdējam analogā formātā iznākošajam izdevumam.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+