Latvijā
Sabiedrība

Godāt senčus un svinēt dzīvi. Latviešu kapusvētku fenomens 12

Foto: Vivanta Volkova un no aptaujāto kapu svētku dalībnieku arhīviem

Nacionālās identitātes zīme

Cilvēka mūžs nav gadskaitļi akmenī, metālā vai kokā. Kapsētas ir vairāk par mirušo atdusas vietām. Nāve nav beigas, bet sākums. Un kapusvētki – šī īpašā latviešu tradīcija, kuras saknes meklējamas pagānismā, caur kristīgajām mistērijām un varas ideoloģiju ietekmēm, joprojām ik vasaru, no jūlija līdz septembrim, visos novados pulcē, vieno, godina, atceras, apdzied, kopj un izdaiļo. Dzīvie godina aizgājējus un, vienojoties mīļās atmiņās, svin dzīvi un dzīvību.

Visur, kur ir latvieši un viņu atdusas vietas, ir arī kapusvētki. Oficiāli – aptuveni divus gadsimtus, pēc būtības – daudz senāk. Kāpēc šai tradīcijai mūsu dzīvē, sadzīvē un godos ir tik liela nozīme? Vai tiešām latvieši ar saviem “mirušo svētkiem” ir tik ļoti nāvi-mīloši vai, tieši pretēji, cenšas to aizrunāt? Vai arī pamatīgā kapu kultūra (kapu kopšana, kapusvētki, svecīšu/mirušo piemiņas vakari) ir kas daudz dziļāks un pamatīgāks, realitātē atspoguļojot nesaraujamo saikni starp vakardienu un rītdienu.

Mēs katrs esam indivīds, vienlaikus – arī savas ģimenes, dzimtas, kopienas un valsts daļa, kuru skar un ietekmē “netaustāmā sfēra” – valoda, tradīcijas, kultūra, vide, kolektīvā (vēsturiskā) atmiņa un sirdsapziņa, valsts (varas) politika un mūsu pilsoniskā (cilvēciskā) attieksme. Ikvienai cilvēciskai būtnei ir svarīgi piederēt, būt daļai no Savējo saimes. Mēs kā tauta identificējam sevi ar valodu, zemi un savu tradicionālo kultūru, kurā līdzēs tautas dainām un dziesmai (tautas esamība, ētika un estētika) sakņojas arī pārdimensionālā saikne ar Aizsauli – tiem Savējiem, kuri vairs nav līdzās fiziski, taču turpina uzturēt savas dzimtas, kopienas un visas tautas lielo enerģētisko ciltskoku. Tās ir mūsu pamatvērtības.

Starp Pa-Sauli un Aiz-Sauli

Esot uz šīs zemes, mēs ejam Pa-Saulē, ejam Pa-Saulei, ejam Uz Sauli, līdz aizejam Aiz-Saulē, ik brīdi izjūtot dzīves divdabību – ikdienā skumjas un prieks ir tikpat cieši līdzās kā jēdzienā kapusvētki – divi it kā pretējas nozīmes vārdi kapi un svētki. Skumjas par zaudējumu, prieks par esību satikšanos. Ne velti mūsu dižgari apdzied kapsētas, jo tās stāsta par dzīvajiem. Kura dzimta savējos godā klusi, kura dižojas?

Mūsu tauta gadsimtu griežos daudzkārt jutusi Laika Rata smagumu – no krustnešu izvāzijas līdz Lielajam Mērim un Ziemeļu karam, kas iznīcināja vairāk nekā pusi latviešu. Pirmais un Otrais pasaules karš šai zemei atņēma vairāk nekā pusmiljonu dvēseļu, padomju okupācijas laikā latvieši kā nācija gandrīz pietuvojās mazākuma robežai (1989.g. – 52,04%), arī šobrīd mūsu tautas dzīvotspēja strauji sarūk gan sprīdīšu sindroma – ekonomiskās emigrācijas, gan dažādu pašmāju grupējumu aktivitāšu dēļ. Padomju okupācijas periodā tam pretī spēja nostāvēt nacionālā kultūra un tradīcijas (Dziesmu svētki, kapusvētki, Dzejas, Teātra, Mākslas dienas, dižkoku atbrīvotāji, folkloras ekspedīcijas), bet šodien par labo toni daudzviet kļūst nacionālpatriotisma izsmiešana vai pat nacionālekstrēmisma piedēvēšana.

Dzīvot starp abām pasaulēm, satiekot ar Nāvi un Likteni, ir latvieša viedums – izdzīvot, pielāgoties, paļauties. Un kapsētas, kur pabūt cieņā pret aizgājējiem, – tautas morāle un vides estētika.

Ne velti Latvijas Kultūras kanona Tautas tradīciju sadaļā ir ieraksts: Latvijas kapsētas ir viena no kultūrvēstures mantojuma redzamajām zīmēm, kurās ar lielu cieņu tiek uzturēta dzīva aizgājēju piemiņa.

Tautu raksturo gan kultūras (attieksme + mantotais pasaules uzskatu, uzvedības paraugu, ticējumu, prasmju, tikumu un tradīciju kopums) esamība, gan tās trūkums. Iespējams, tāpēc cittautiešiem dažkārt tik grūti saprast mūsu kapu kultūru un rodas melnais humors par latvietēm kā vislabākajām sievām – tā protot apkopt kapiņus… Taču, paraugoties plašāk, kapsētas ir vēsture, arhīvs un kultūrvide vienlaikus.

Mājas, svētās (kapu) vietas un veļi

Nav tādas kultūras, kas vienaldzīgi izturētos pret dzīvības-nāves ritiem. Mūsu senčiem apbedīšana (bedības) bija nozīmīga dzīves daļa – tam bija jānotiek rituāli pareizi, jo pagāniskajās senreliģijās (Polijā, Ukrainā, Krievijā, Lietuvā, Latvijā) kapi bija ne tikai atdusas, bet arī kulta vieta, kur notika svētdarbības. Parasti tie bija nelieli un atradās skaistā, zīmīgā vietā netālu no konkrētās dzimtas māju kopas.

Par “latvju bauru” paradumu mirušos glabāt nesvētā zemē (mežā, laukā, birzīs) runāts jau 1428. gadā Rīgas baznīcas provinces sinodē, kur skarts arī jautājums par pagānisko tradīciju mielot veļus – rudens tumšajā laikā, kad beigti visi lauku darbi, mūsu senči godināja savas dzimtas aizgājušos, klājot tiem goda galdu mežā, rijā vai saimes istabā, izrādot cieņu, sarunājoties, prasot tiem padomu un pārdomājot dzīvi.

Seno rotu meistars Harijs Jaunzems uzskata: “Senais cilvēks mirušos lika mierā un kapos nekādus svētkus neturēja, tā bija svēta vieta.” Laima Landmane, pagānu ritu zinātāja: “Saikni ar neredzamo pasauli uzturēja caur akmeņu krāvumu, kuru lika kādā īpašā vietā, ko svešiem nerādīja.”

Dzīvā un veļu pasaule saplūst gan veļu laikā (no Apjumībām/Miķeļiem līdz Mārtiņiem; arī Dievaines, dievu dienas, Velines, Ilges, vecīšu laiks, dvēseļu mielasts, iļģu laiks, garu laiks, ķauķu laiks, pauru laiks, zemlikas), gan gan vēlāk, budēļu laikā – no Mārtiņiem līdz Meteņiem, kad ikvienam bija iespēja uz pasauli palūkoties no Aiz-Saules skatupunkta – caur masku! –, lūdzot spēku, aizsardzību un svētību.

Interesanti, ka, atšķirībā no antīkajām lieltautām, latviešiem (leišiem, prūšiem) kapu kultūrai raksturīga ne tikai materiālā un garīgā saplūsme, ne tikai pagāniskā un kristīgā sintēze, bet arī… mājīgums. Kapsētas tiek veidotas pēc dzīvesvietas principa – sētas, taciņas, pagalms, namiņi (aizgājēju mājas). Sevišķi tas nolasās Dainās – velēnu gulta, sūnu paladziņš, ziedu sega, mūža māja, dzīvošana tai saulē… Respektīvi, pat aizgājuši, mūsu mīļie joprojām ir mums līdzās, piederīgi savai dzimtai un ģimenei.

Kultūrantropologi skaidro – tik izteikts mirušo un zemes kults raksturīgs tautām, kurām nav savas (tekstuāli) rakstītās vēstures, tā vietā mantojums tiek nodots mutvārdos, caur zīmēm un tradīcijām.

Janīna Kursīte, literatūrzinātniece, valodniece, publiciste: – Pieminēt senčus, atcerēties viņu vārdus ir ārkārtīgi svarīgi. Ikdienas skriešanā un burzmā mēs par to nedomājam, taču vismaz reizi gadā apmeklēt dzimtās vietas, pasēdēt kopā ar radiem, bērnības un jaunības draugiem – svēta lieta. Mēs esam tik izkaisīti – gan paši, gan pasaulē, tāpēc šī pieminēšana ir kā dziedinoša meditācija. Nostājies pie savējiem, padomā, aprunājies un pēc tam padomā, kur tu skrien, kā vārdā un vai tas ir tā vērts.

“Memento mori” pieturpunkts. Bērēs, kad sanāk visi radi, ir skumjas un sēras, kāzās – skats uz nākotni, bet kapusvētkos – gan uz tagadni (kas esam, cik mūsu ir, ko darām, kā klājas), gan pagātni un nākotni vienlaikus – nomet ikdienas domas un pievērsies mūžīgajam. Un mūžīgais mums ir ļoti vajadzīgs, citādi zaudējam dzīves gribu un senču viedumu.

Pirmie kapusvētki

Līdz ar jaunā tipa kapsētu izveidi (nostāk no baznīcas – lai izbeigtu antisanitāro glabāšanu ap baznīcu, zem tās sliekšņa vai pagrabos, kas draudēja ar sērgām, kā arī lai pārtrauktu pagāniskās ierašas rakt mirušos pie mājām mazkapiņos), radās atbilstošas ceremonijas – kapsētu atklāšanas dievkalpojumi, iesvētīšana, pastāvēšanas gadskārtas, pamazām transformējoties par kapusvētkiem. Ir vairāki 18.–19.gs. mijas nostāsti par mācītājiem, kuri ievērojuši, ka baznīcēni svētrunas laikā neatrodas dievnamā, bet ārā čubinās pa piederīgo kapiņiem, ņēmuši sprediķu grāmatu un devušies noturēt dievkalpojumu kapos…

Janīna Kursīte: “Pamazām kapsētu svētki pārvērtās mirušo pieminēšanā, nostājoties pagānisko veļu dienu vietā, taču to neizkonkurējot, bet saplūstot. Starp citu, veļu mielošanas fenomens joprojam dzīvs mazajās Kurzemes kapsētās – pirms dažiem gadiem folkloras ekspedīciju laikā savām acīm Adzes apsētā redzējām uz kapiņiem noliktus maizes gabaliņus – atmiņas no veļu godināšanas.”

Kapu svētki (svētki kapos) baznīcu arhīvos minēti jau 18.–19. gs. mijā, bet latviešu valodā Jelgavā drukātās “Latviešu Avīzes” (1822–1915) 1823. gada decembrī publicēja atskatu uz jaunas kapsētas atklāšanu Priekules pusē – muižniece fon Hāna par godu vīra nāves gadadienai piešķīrusi zemi tās ierīkošana – kapsētai uzcelts žogs un ierīkots zvana tornis, iesvētīšanas dievkalpojums bijis ļoti jauks un klātesošos vienojis emocionālā lūgšanā. Par jaunas draudzes kapsētas iekārtošanu un iesvētīšanu 1826. gadā vēsta arī Sēlpils mācītājs Stenders. Bet pirmā informācija par kristiešu kapusvētkiem aizved uz 1831. gadu, kad tie svinēti Krimuldas kapsētā.

Kapsētas svētku jēdziens latviešu presē parādās 1854. gadā, kad laikraksts “Latviešu Avīzes” vēsta par 1. augustā Nītaures draudzē notikušo pasākumu, sīki apraksta tā reliģisko rituālu un uzsver, ka tas ir “labs, cieņā turams ieradums”. 19. gs. vidū Vidzemē kapusvētki ir jau iecienīti – par to jāpateicas brāļu draudzēm. Kurzemē un Zemgalē kapusvētku tradīcija izplatījās vēlāk – ap 19.–20.gs. miju. Lai kā – 19. gs. beigās kapusvētkus jau uzskata par Ev. Lut. baznīcas rituālu – lūgšanas paraugu iekļauj 1891. gada Vidzemes Dziesmu grāmatā, bet dievkalpojuma norises kārtību – 1900. gada “Agendā priekš evaņģelijumticīgām Lutera draudzēm Krievu valstī”.

Oficiāli kapusvētki pirmoreiz svētīti Vietalvas draudzē 1911. gadā, tos iedzīvinājis mācītājs un rakstnieks Andrievs Niedra. Viņš teicis: “Latviešiem raksturīga iezīme ir pulcēšanās un svinības ārpus telpām, un kapusvētki šai tradīcijai ļoti labi atbilst”.

J. Kursīte uzsver: “Shēma – vispirms svētku oficiālā daļa, tad sadzīviskā, ar mielastu, pasēdēšanu un drusciņ iedzeršanu, pieminēšanu, sarunām un dziesmām – izdzīvojusi līdz pat mūsdienām. Kur nu vēl radu tuvināšanās faktors! Apstaigā kopiņas, uzrunā sastaptos – kas tu tāds, kam būsi rada? Un tad visi kopā dodas uz kādām radu mājām ciemoties.”

Cilvēkus kapusvētkiem piesaistīja gan laiks – daba, vasara, ziedi, jaunas kapsētas, gan līdzība latviešu senajiem rituāliem. Rakstnieks Ernests Dinsbergs par to laiku rakstījis: “Dieva ticība, māņu un burvju ticība bija kā māsas un radi. Dieva lūgšana, pātaru skaitīšana un lādēšanās bija tik tuvu kopā, ka reizēm nevarēja izšķirt robežas, kur vieni beidzās un otri sākās.” Bet Andrievs Niedra atzina: “Mani vecāki stāvēja ar savu ticību vēl tā pusratā: lūkoja pēc iespējas izpildīt visu, ko ieteica baznīca, bet klusām un kā kaunēdamies pieturējās arī pie tām senču ierašām, kuras bija nenoliedzami pagāniskas; laikam viņi domāja, ka viens dievs nebūs skaudīgs uz otru, ja viņš savu tiesu ir dabūjis pilnīgu.”

Kapusvētku evolūcija

Pēc Pirmā pasaules kara, divdesmitajos gados un Latvijas brīvvalsts pirmajā desmitgadē latviešu kapusvētki bija izteikti divdabīgi – sēras par zaudēto apvienojās ar līksmu dzīves svinēšanu, cerīgu skatu nākotnē, tāpēc tos nereti papildināja zaļumballes, sadziedāšanās, vietējo teātra pašdarbnieku izrādes, līdzekļu vākšana labdaribai, rokdarbnieku un amatnieku tirdziņi. Pamazām paradījās arī blaknes – sacensības gars, sociālā un finanšu stāvokļa demonstrēšana, tērpu parāde, krustu un pieminekļu kults.

Trīsdesmitajos kapusvētki jau bija iesakņojušies – ar drukātām programmiņām, lūgšanu un dziesmu lapiņām, ar presē publicētiem ieteikumiem to “veiksmīgākai un kulturālākai sarīkošanai”.

Interesanti raksturoti tālaika kapusvētki dažādās Latvijas vietās – Rīgā tie nozīmējot “apstāšanos trauksmē”, Kurzemes un Zemgales nelielajās kapsētās tie esot “klusuma, godbijības un lūgšanas svētki”, Vidzemē – “dižens, dziļas sirsnības un kopības apliecinajums aizgājušo un dzīvo vienībai”. Ulmaņa laikā vara padarīja par obligātu kapusvētku tradīciju Latgalē. Katoļu kapsētām vasaras otrajā pusē svētdienās tike rekomendēts rīkot kapusvētkus ar aizlūgumiem par mirušajiem.

Četrdesmitajos, Latvijai zaudējot valstiskumu un piedzīvojot Baigā gada zvērības, arestus, nošaušanas un izvešanas, palikušajiem kapusvētki kļuva par teju pēdējo vietu, kur, visiem satiekoties, pārrunāt notiekošo. Vara nekavējās to izmantot, rīkojot tautas mītiņus un presē šo tradīciju noķengājot. Nākamo gadu laikā kapu svētki kļuva par savdabīgu dvēseļu revīzijas vietu – kurš dzīvd, kurš miris, kritis, izvests… Tas bija mēms protests un nosodījums padomju režīmam, faktiski – viens no pēdējiem nacionālās kultūras stūrakmeņiem. Pretīstāvēšana – laikā, kad par baznīcā iešanu publisko profesiju pārstāvji varēja atvadīties ne tikai no darba…

Pēc 1949. gada represijām un 50-to sākumā kapusvētki kļuva klusi un nemanāmi, tos nomainīja zaļumballes ar ideoloģijas piešprici. Vita Zelče grāmatā “Latviešu kapusvētki…” raksta: “Kapusvētki vairs nebija ģimeņu varenības un sasniegumu izrāde, bet ārēji slāpēta, sīksta tveršanās un veldzēšanās tradīcijā kā pretmetā ārēji skaļajam, pompozajam un melīgajam padomju režīmam.”

Piecdesmito otrajā pusē, kad no izsūtījuma atgriezās represētie un dzimtas satikās, kapusvētki ieguva jaunu spēku: “Tā bija tikšanās, atkalredzēšanās, tur kopā sanāca izsūtītie un dzimtenē palikušie radi, draugi un paziņas. Represētie bija zaudējuši savu agrāko dzīvi, mājas, sociālo statusu, bet palikusi bija sava kapsēta un dzimtas kapi.”

Ap to laiku sākas arī pirmie padomju kapusvētki – Mirušo piemiņas dienas. Vara iesaistījās visos sadzīves rituālos – kristībās, iesvētībās, laulībās un bērēs. Pirmā mirušo piemiņas diena Latvijas PSR ar lielu pompu, gatavošanos un varoņu ideoloģijas klātbūtni tika atzīmēta 1959. gada jūnija pirmajā pusē Valkas rajonā, Palsmanē, pēc tam Gulbenē, Alūksnē, arī Latgalē. Tika darīts viss, lai uzsvērtu varenību, krāšņumu un emocionālo pārsvaru pār reliģiskajiem kapusvētkiem. Tiesa, Vidzemē, kur kopš aizlaikiem sava domāšana un darīšana, padomju kapusvētki ātri vien pārvērtās atpūtas pasākumos ar pārtikas un rūpniecības preču autoveikaliem, pārvietojamām bufetēm, alkohola tirgoņiem un deju vakariem.

Laicīgie kapusvētki, atzīmējot “LPSR gadadienu”, tika rīkoti arī pilsētās, tostarp arī Rīgā, taču nereti izvērtās ačgārni, jo ļaudis, likdami svecītes un ziedus saviem mīļajiem, neaizmirsa arī Brīvības cīņu varoņus, latvju dižgarus un Māti Latviju, radot galvassāpes drošībniekiem…

Lai gan kapu svētki padomju laika nav tikuši aizliegti un būtībā bija vienīgie atļautie pasākumi ārpus kulta celtnēm, varas attieksme pret baznīcas līdzdalību tajos bija neviennozīmīga – Dievvārdus sludināt varēja, evanģelizācija nebija iespējama. Bet jau septiņdesmitajos lielā daļā kapsētu pēc t.s. mirušo piemiņas dienas laicīgā rituāla ar pāris stundu intervālu notika arī mācītāja vadītie kapusvētki.

Astoņdesmitajos kapusvētki bija kļuvuši tik populāri, ka sāka traucēt darbam – lielā ļaužu kustība visā valsts teritorja, darba roku trūkums pašā ražas laikā… Situācija atrisināja, atļaujot kapusvētkus rīkot tikai trijās svētdienās. Ar tiem gadiem saistās vēl kāds fenomens – kapusvētki bieži tika sakabināti ar ejošāko mūzikas grupu vai dziedošo aktieru kocertiem. Mūziķis Valdis Skujiņš (Credo) atceras: “Esam spēlējuši divus koncertus dienā, ļaudis nāca veselām dzimtām, pasākumi bija kupli apmeklēti.”

No Atmodas laika līdz šodienai kapusvētki atguvuši savu sākotnējo nozīmi – dzimtu kopā sanākšana un apliecinājums savai piederībai konkrētajai kopienai.

Kapusvētku tradīcija sekojusi latviešiem arī emgrācijā – gan 19. gs. latviešu kolonijās Pleskavas, Vitebskas un Novgorodas guberņās, gan abu pasaules karu trimdinieku kopienās un bēgļu nometnēs. Zīmīgi skan rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa vārdi: “Atceries Latvijas ziedošās kapsētas, kur tu varēji sastapties ar aizgājušo tuvinieku dvēselēm kā rožu dārzā un dalīties ar tiem savās bēdās un priekos, ja tev tuvinieku nebija starp dzīvajiem.”

Kapusvētki mūsdienās…

… notiek gandrīz visās kapsētās – gan lielās, gan mazās. Pretēji melnajam humoram “dead people festival”, tie visnotaļ ir tautas mēroga dzīvo svētki dzīvajiem ar pagodinājumu mirušajiem, tā ir iespēja satikt “simts gadus neredzētos”, “sevi parādīt un citus apskatīt”, “saprast, kurš vēl dzīvs” un – jā, arī sajust vienotību ar savas ģimenes, dzimtas, ciema, pagasta vai novada ļaudīm.

Neapšaubāmi, tāpat kā sendienās, arī šodien šie svētki paģēr lielu gatavošanos – jau iepriekš jāapkopj ne tikai savējo kopiņas, bet arī to, kuriem vairs neviena nav, jāsaliek vāzēs ziedi, jāapgriež košumkrūmi, jāsagatavojas viesu uzņemšanai – jāizberž māja un pašiem jāsapošas, jāsagatavo mielasts. Kapusvētku organizatoriem citas rūpes – noravēt celiņus, atvest smiltis, nopļaut zāli, sarunāt mācītāju un/vai kapu svētku vadītāju, mūziķi.

Informācija par kapusvētku laiku ceļo no mutes mutē, izlasāma vietējā laikrakstā, pašvaldības mājas lapa vai pie kapsētas/baznīcas ziņojumu dēļa. Daudzviet kapusvētku norises diena ir konstanta, un tās maiņa var izraisīt viļņošanos. Parasti kapusvētki tiek svinēti vienā dienā, tikai katrai konfesijai citā stundā, beigās tiek noturēts laicīgais variants.

Lai gan pamatā kapusvētku rituāls visur ir vienāds – gatavošanās, pulcēšanās, svinīgā uzruna / sprediķis / mise, svētīšana, atvadīšanās, došanās uz saviesīgo mielasta vietu, sarunas, dziesmas –, ir interesanti uzzināt dažādas nianses. Alūksnes un Zeltiņu kapusvētki savas bagātās programmas dēļ jau gadiem tiek dēvēti par kapu kultūras fenomenu. Lubānā raksturīgs pēc kapusvētkiem uznemt dzimtas bildi pie galvenā kapa, mājās pārskatīt vecos bilžu albumus, bet vakarā iet uz zaļumballi (I. Urtāne); arvien vairāk pieminekļu atspoguļo ne tikai ģimeņu un dzimtu vārdus, bet arī māju nosaukumus (V. Gavars); Vidzemes kapu svētku tradīcijā vērojamas divas lietas – sakopt kapus vienu dienu pirms vai arī tajā pašā svētku dienā un uz mācītāja pātariem vairs nepalikt (V. Korālis); agrāk pie kapiem ēda un dzēra līdzpaņemto, tagad brauc vienuviet jau pie klātiem galdiem (E. Spičs); “Kad “sauc gadus”, obligātā cienāšanās garantēta – gluži kā bēru mielastā, tikai uz deķiem, pie vārtiņiem, gar sētu (A. Ērglis). Madonas pusē rīko “atbēres” – to mirušo radinieki, kuru piederīgie kapsētā apglabāti pēdējā gada laikā, pēc kapusvētku ceremonijas aicina pie mirušā kapa uz cienastu; arvien biežāk arī pie lauku kapsētām tirgo puķes, sveces, svečturus un puķu vāzes; arvien biežāk novērojama jauna tradīcija – vienlaikus kapusvētkos uzrunas saka gan mācītājs, gan arī ceremoniju vadītājs, tā apvienojot laicīgo un garīgo saturu; Zemgales un Kurzemes mazajām kapsētiņām uzņēmīgi apbedīšanas jomā strādājoši kultūras darbinieki piedāvā gatavas pusstundīgas melodeklamāciju programmas; savukārt Kurzemē mācītājiem nereti gadās noturēt pat vairākus kapusvētku dievkalpojumus vienā dienā.

Kapusvētku pievienotās vērtības:

Zaļumballes ar pūtēju orķestri vai labākajām šlāgergrupām.

Radu tikšanās un kopīgi klāts saimes galds ar svētku maltīti.

Gadatirdziņi, sezonas dabas velšu tirdziņi, arī lielie tirgi.

Vietējo vai uzaicināto kolektīvu teātra izrādes, koru un dejotāju koncerti.

Arvien biežāk kapusvētkus salāgo ar pilsētas vai novada svētkiem.

Latgales kapu svētceļojumi

Latgalē – visreliģiozākajā novadā – dzimtu attieksme pret savu aizgājēju kapiņiem ir vairāk nekā nopietna – daudzi kapos iegriežas ik pārnedēļas vai pat biežāk, bet, tuvojoties kapusvētkiem, uzmanība trīskāršojas. Pašu kapusvētku ceremonija pamatīgi balstās uz katoļticības rituāliem.

Aina Jačuka, rēzekniete: – Latgales kapusvētki nav tingeltangelis baznīcas meldiņu pavadībā, bet nopietni padrūmas stundas, kur ik norisei savi atbildīgie. Vispirms – sagatavošanās un pulcēšanās. Viss sākas pie baznīcas krucifiksa, kur uz skaisti klāta un ar bērzu meijām rotāta galda stāv krustiņš, latgaliski – mūka (no vārda mocīt), tiek iedegtas divas sveces, sievas no baznīcas grāmatām dzied svētku dziesmas. Tad visi pieklust, tiek atvests priesteris un izvēlēti vīri – krusta, divu karogu un paklājiņa nesēji. Priestera palīgam virs drānām uzvelk komžu, viņš ņem rokās krustu un nes to visu ceremonijas laiku. Baznīctēvs runā par lūgšanu lielo nozīmi – jālūdz par aizgājējiem, jāpasūta baznīcā mise, lai arī kopējā dievkalpojumā lūgtu par šīm dvēselēm. Bet vēl vairāk nekā mirušajiem lūgšanas ir vajadzīgas dzīvajiem. Pēc tam visi dodas apgaitā – kapsētas stūros ir uzstādīti četri izgreznoti altārgaldiņi (sveces, svētbilde, krusts, ziedi, zaļumi) – to ģimeņu pienākums, kuru tuvinieki tur atdusas. Procesija iziet visus stūrus un katrā lūdzas – par priesteriem, tēviem, mātēm un vecvecākiem, brāļiem, māsām, tuviniekiem, draugiem un labdarbiem, par šajos un citos kapos apglabātajiem. Atgriežoties sākumpunktā, mācītājs saka: “Tagad es svētīšu bērnus”. Pēc tam seko individuāla svētīšana un informācija, kad būs lielais dievkalpojums. Tad kāds no ļaudīm aizved priesteri atpakaļ uz katedrāli, kapu svētki ir beigušies, radiņi paliek un parunājas vai arī dodas pie kāda uz mājām.

Latgaliešiem ir vēl kāda smalka lieta – psalmu dziedājumi par aizgājēju dvēselēm. Tās ir garas dziesmas no baznīcu grāmatām, ko dzied dienu pirms mirušā apglabāšanas, četrdesmitajā dienā pēc nāves un arī miršanas gadadienā.

Aldis Pušpurs, viļakietis, susājnieks, sabiedriskais darbinieks, ~25 gadus dzied psalmus: – Psalmu dziedāšana gan vairāk saistīta nevis ar kapusvētkiem, bet cilvēka aiziešanu vai atceri. Šai mistērijai ir liela svētība. Agrāk no miršanas līdz bērēm dziedāja ik vakaru, tagad vienu reizi. Pēc tam 40. dienā. Savulaik dziedāju Viļakas katoļu baznīcas korī, gāju arī kapusvētku procesijās.

Vēl Susāju gastveča godā būdams, Aldis iedibinājis “Vēdeniešu pirms-kapusvētku balles”, kas dzīvās mūzikas pavadībā notikušas Mitrakalna estrādē: “Lai tiem sestdienā sabraukušajiem ir, kur palikt un ko darīt! Iedzer, izballējas, izguļas un svētdien – uz kapiņiem! Tur gāja un joprojām iet visi, kas spēj kustēt, visa dzimta – lieli un mazi, ticīgie un neticīgie. Tagad gan cilvēku mazāk, daudzi aizbraukuši, tomēr – esmu cieši pārliecināts, ka šī tradīcija neiznīks un tiks nodota no paaudzes paaudzē.”

Interesanti

Kapiņkopēja portrets

Lai noskaidrotu kapusvētku vietu mūsdienu latviešu dzīvē, trīs gadu ilgumā — no 2011. līdz 2013. gadam — kapusvētku laikā Latvijas 37 kapsētās tika veikti rituālu novērojumi un dalībnieku anketēšana, aptaujājot 500 cilvēku.

Kāds ir latviešu kapusvētku dalībnieka portrets? Visaktīvākās kapsētu un kapusvētku apmeklētājas, kapu aprūpētājas un kapu tradīciju uzturētājas ir sievietes mūža otrajā pusē, vīriešu ~2reizes mazāk. 83% aptaujāto norādīja, ka kapsētu apmeklē vairākas reizes gadā. Apmeklējuma iemesli – valsts svētki, kapusvētki, svecīšu vakari, Mirušo piemiņas diena, tuvinieku dzimšanas un vārda dienā, bēru diena, veļu laiks, Mātes diena, Jāņi, Vasarsvētki u.c. Vaicāti par izjūtām, 46% min pienākuma un atbildības sajūtu (pret aizgājušajiem, dzimtu un pecnācējiem), skumjas (sevišķi par nesen aizgājušajiem) un prieku (kad atkal sastapti savējie un visa dzimta ir vienkopus). Latvietim kapsēta ir svētnīca – tiešā un pārnestā nozīmē. Un vēl – latviešiem piemīt mierpilns skatījums uz kapsētu kā dzīves kārtības daļu.

Galerijas nosaukums

Kapiņu stāstiņi

Baltie ziedi aizgājējiem

Maruta Funta, RSU Starptautisko sakaru vadītāja: – Savu kapu pieredzi sāku ļoti agri. Vecmamma, kas mani audzināja un pieskatīja, trīs reizes nedēļā gāja uz kapiem. Mums vienmēr ir bijis dārzs, bet kapi bija… mazdārziņš. Un arī dārzā bija strikti nodalīts – šīs puķes Kapiem, šīs mājām. Savu kapu kopšanas karjeru sāku ar pašu zemāko līmeni – drīkstēju nogrābstīt ārējās taciņas, tad palēnām, gadiem ejot, – jau iekšpusē un karjeras augšējā dominante – drīkstēju sakārtot ziedus vāzēs.

Reizi gadā bija svētki – kapusvētki. Tad vecmamma gāja uz kapiem jau no rīta, jo vajadzēja veikt Īpašo Sakopšanu. Dārzs tika pakļauts pilnīgai iznīcībai – lielās margrietas, trompetlillijas, hortenzijas, viss tika griezts, likts pušķos un nests uz kapiem. Turklāt nemainīgā estētiskā prasība bija – ziediem ir jābūt baltiem. Šajās dienās kapos tika grābstīts musturītī, īpaši sarežģīti un skaisti.

Tad vecmamma nāca mājās un sāka šmorēt, cept un gatavoties. Mums bija kapusvētku ēdienkarte – šmorēta vista, kotletes, zirnīšu un burkānu sautējums, rasols, mazsālītie gurķi, pīrāgi, ievārījuma plātsmaize, biezpiena plātsmaize, cukura mēnestiņcepumi. Kaut kas variējās, gadiem nākot un ejot, bet obligātais ēdiens – šmorētā vista gabaliņos – mirdz mūžīgā piemiņā.

Pēcpusdienā uzklājām galdu, un vecmamma vilka mugurā štātes kostīmu. Atkarībā no laika apstākļiem, bija zīda raibais, brūns ar oranžiem plankumiņiem vai brūnais žakardzīda, ar skaistajām kaula pogām. Abi bija brūni, jo izejamās kurpes bija no brūnas lakādas, nopirktas vēl labajos laikos, tāpēc štātes kostīmus darināja „pēc kurpju krāsas”. Tika glīti iespiestas švuncenes matos, rokas sarīvēja ar glicerīnu un sanāca kā matu vasks mūsdienās. Mani arī sapucēja un gājām uz kapiem. Uz neilgu brīdi piegājām pie sakoptajiem kapiem, lai redzētu, vai viss atbilst kārtībai un etalonam. Tad gājām un klausījāmies mācītāja uzrunu. Uzrunas laikā varēja palūrēt, kurš ir atnācis, kurš šogad ir vēl dzīvs.

Protams, bija radi, kuri ignorēja noteikto kārtību un nenāca uz mācītāja uzrunu. Vecmamma to respektēja, viņi respektēja vecmammu, jo visi satikāmies pie vectēva kapa. Mums Z. kapos ir kopā 9 kapuvietas, bet Galvenā, kur visi pulcējās, ir vectēva. Kad bijām sapulcējušies, vecmammas uzraudzībā radi varēja sakārtot atnestos ziedus. Vecmamma iedeva kapu grābeklīti manai krustmātei, kura vislabāk mācēja veidot musturiņus. Vecmamma devās uz mājām, mēs dzīvojām kapu ielā, un visi nāca pie mums uz vētku pusdienām. Gājām mājās pieklājīgi lēnām, pieaugušie sprieda, kādus uzlabojumus vajadzētu veikt kapos līdz nākamajam gadam – nomainīt futlārus, pārstādīt kapu „rāzes”, soliņus nokrāsot.

Mājās visi baudījām kapusvētku pusdienas. Katru gadu, nemainīgi, tradicionāli un pamatīgi. Nekad nerunājām par aizgājušajiem, vienkārši bijām kopā. Sēdējām pie galda, runājām par visu un neko. Gājām ārā skatīties, kas aug dārzā, siltumnīcā, lecektīs. Sēdāmies pie kafijas galda un ēdām plātsmaizes. Vakarā visi brauca mājās, bet mēs mazgājām traukus.

Tagad vecmamma arī guļ Galvenajā kapā, kapusvētkus mēs vairs nesvinam, bet tik un tā es uz kapiem cenšos nest tikai baltus ziedus.

Rita Pastare, bibliotēkas vadītāja: – Pie mums Atašienē ir tradīcija – pirms kapu svētkiem tiek svinēta Annas un Jēkaba diena (šogad 28. jūlijā). Visu dienu pie kultūras nama notiek aktīva darbība – koncerti, teātra izrādes, zirgi, umurkumurs, tirdziņš, vakarā – zaļumballe. Svētdien visi nomazgā grēkus rīta rasā un iet uz dievnamu palūgt par mīļajiem, kas atpūšas kapos. Tad ir procesija no dievnama uz kapsētu, un viss katoliskais rituāls. Kapos parasti ir ļoti daudz cilvēku – sabrauc visi, kas var izbrīvēties. Daudzi uz Atašieni atbrauc tikai reizi gadā apmeklēt dzimtas atdusas vietu un noteikti satikt draugus, paziņas, skolas biedrus un citus, ko tik bieži neiznāk sastapt . Pēc kapusvētkiem brauc ciemos pie tiem, kuriem vēl ir dzimtas mājas vai pie bijušajiem kaimiņiem. Tie, kuriem nav, kur braukt, klāj galdautus kapsētas malā zālītē, citi uz mašīnu “kapotiem”, paņem kādu mēriņu, bet čaklās saimnieces cienā ar mājas sieru, mazsālītiem gurķīšiem un rasolu.

Līva Grudule, muzeju apvienības Orisāre vadītāja: – Ko man nozīmē kapusvētki? Kapus sakopt iepriekšējā dienā. Savest svaigas smiltis, kas sagādātas kapsētas malā. Nākamajā rītā agri salikt svaigas puķes. Kapu svētku dienā klāt lielo āra galdu. Servēt lauku labumus, lai pilsētas radi saēdas. Paredzēt, ko iedot līdzi. Ja laba ķiploku raža, tad tos, ja kabači, tad kabačus. Sapucēties un doties uz Dievvārdiem. Izstaigāt kapus, novērtēt, cik tie skaisti sakopti. Bet manās atmiņās absolūtie kapu svētku uzvarētāji ir Latgalē, kurp bērnībā ar tēti devāmies agri no rīta kājām cauri Teiču purvam. Ar medus pauzi Siksalā pie onkulīša. Šo kapsvētku gājienu atkārtojām pirms divām vasarām ar tēti un maniem bērniem. Otrā purva pusē mūs sagaidīja radi, sētā bija klāts galds un pirms tam visi bija bijuši kapos. Tā radu sajušana un kopā būšana ar dzīvajiem, pieminot mirušos, runājot par viņiem ir tik īpaša!

Indira Ozola, žurnāliste: – Oi, kapusvētki! Ademindes tuvākās apkaimes frizierēm ir ko raut, pie viņām ir pilns pieraksts. Kundzes sapošas kā uz pirmo randiņu, daža – pat sen aizmirstajā krimplēnā. Draudzes mācītājs līdz kapu centrālajam laukumiņam izstiepj garumgarus vadus. Kapusvētki ir viņa benefice. Apskaņošanas aparatūra ir baiga, pats priekšnesums… Ja esi apmaksājis savu aizgājēju vārdu piesaukšanu, tos piesauc. Patiesībā kapusvētki ir kā skolas absolventu salidojums. Cilvēki nāk satikt cits citu, nostaigā pa kapu ejām, noskatās, kuri aizgājēji nākuši klāt. Tagad zinu, ka lentes no aizgājēju vainagiem jāpietur līdz kapusvētkiem un jāizliek tā, lai garāmejošiem būtu izlasāmas. Tā ir informācija. Manos tālajos Vecpiebalgas Lūķēnu kapos ir vienkāršāk. Kapu svētkos gan tur neesmu bijusi, taču zinu, ka pirms kapusvētkiem kapiņu kopēji atbrauc pat no Īrijas. Sakārto, lai būtu skaisti. Pat, ja pašiem jādodas atpakaļ. Cilvēku tajā nostūrī praktiski vairs nav. Man tur bija radu onkulis, kuru allaž bērēs mudināja uzsākt senu piebaldzēnu bēru dziesmu. Tagad arī tā dziesma ir mirusi.

Vita Strode, rīdziniece: – Mūsējie parasti kapusvētku dienā laikus atbrauc uz kapsētu, visu sakopj, sakārto ziedus un sveces. Ātrāk nav vērts braukt, kapiņi atrodas mežmalā un tur dzīvo kraukļu ģimene, kuras hobijs ir vilkt ziedus ārā no vāzēm vai saknābāt un aiznest prom sveces. Mise, kopīgs aizlūgums par dusošajiem, mācītājs iesvēta kapiņus. Mājās ir sagatavots mielasts, skan atmiņu stāsti, dziesmas.

Inguna Bauere, rakstniece: – Esmu no Liepājas. Un ne no tik veciem laikiem, kad kaut kā īpaši kapu svētkus svētīja. No vīra Aigara puses gan dzirdēti stāstiņi, kā jau no rīta Jaunpiebalgas kapsētā visi zirgu pajūgos sabrauca, izklāja segas, salika ēdienus un dzērienus, kā radi satikās ar radiem, draugi ar draugiem un tusēja augu dienu, līdz beidzot vakarpusē katrs sēdās savos vāģos un ļāva zirdziņam vaļu – sak, ved nu uz mājām, jo pats ,”daiet” vairs nejaudāju…

Ētikas kodekss kapos

* Kas jādara kapos?

Apkopt piederīgo kapiņus, glīti nogrābt, salikt ziedus, noskaitīt lūgsnu, palikt uz ceremoniju, tās laikā nerušināties, cienīt vidi un citu darbu, ierasties glītā, tīrā un kārtīgā apģērbā.

* Ko darīt NE-drīkst?

Trokšņot, ālēties, skaļi runāt, smieties, uzspelēti vaimanāt, pīkstināt telefonus, skraidelēt, lietot alkoholu, ēst, smēķēt iekšpus kapsētas vaļņa, iet cauri lielajiem vārtiem vai pāri valnim, plūkt puķes vai ogas, pievākt citu darbarīkus, gružot, zagt, nākt ar suņiem.

Forums

Didzis Sedlenieks: Pēc kapu svētkiem parasti ir zaļumballe, vismaz agrāk tā bija 🙂

Anita Kaspardena: Kapu gājienu bohēma – apciemojām Rakstnieku kalniņu ar blašķīti…

Inga Vīlipa: Septiņdesmito gadu kapusvētki no bērnības palikuši atmiņā ar saldējumu, vēlāk – ar zaļumballi, un vienmēr – ar pacilājošu svētku sajūtu.

Guna Roze: Nepanesu kapu svētkus. Man kļūst fiziski slikti.

Mara Zemdega: Svēta lieta.

Harijs Vaišļa: Cenšamies ik gadu apmeklēt brālēnu Preiļu rajonā – vienlaicīgi tās ir arī visas vārda un dzimšanas dienas, Ziemassvētki un Lieldienas. Krāšņs pasākums, kur satiekas novada piederīgie un radi. Rīgā kapusvētki nav aktuāli – te svecīšu vakari.

Linda Andrusa: Cēsīs ir tā – ja uz kapu svētkiem neesi visu uzpucējis, tevis nav vispār. Krāšņākās puķes audzē kapiem, neies tak dot dzīvajiem😊

Ieva Jansone: Kapos nav svētki.

Krists Čaupals: No vienas puses skaisti, viss sakopts un tās daudzās uguntiņas pēc tam, no otras – burziņš un komercija. Kapusvētki ir parādīšana, ka dzimta vēl ir dzīva un uz vietas.

Arturs Nīmanis: Jāiemācās godāt mūsu senči – katras dzimtas saknes. Tad kapusvētku jautājums būs lieks. Sirdsapziņa. Ja nav, ko godāt, apsmej tos, kam ir.

Ekspertu viedokļi

Rāms, nesteidzīgs un dziedinošs ritums

Gundega Kozlova, psiholoģe: – Kapu kopšanas kultūra var tikt uzskatīta par noturīgu brieduma paaudzes cilvēku dzīves daļu. Jaunatne nenoliedz savu vecāku darbošanos kapsētā, kopjot senču kapus, bet neizrāda arī īpašu iniciatīvu, līdz paši nav sasnieguši noteiktu briedumu. Tēma nāve kļūst aktuāla konkrētos dzīves brīžos: zaudējot tuviniekus, neārstējami saslimstot, dažādu krīžu laikā un tad, kad ķermenis noveco straujāk nekā prāts vēlas. Visbiežāk tad cilvēks uzdod šo jautājumu – kas būs pēc tam? Vai trīs saujas smiltis ir viss, vai …? Cilvēks var arī nemeklēt atbildes uz šo jautājumu, var vienkārši iet un kopt savu senču kapu kopiņas. Pavasarī laikus jāiestāda puķes, sausā laikā jābrauc laistīt, rudenī jānogrābj lapas, jāuzliek svecīte, ziemā jāapklāj ar skujām, pavasarī skujas jānoņem, tad jāiestāda puķes… Tāds ritums, rāms, nesteidzīgs un tik ļoti dziedinošs ritums, jo var sērot arī šādi…

Mēs pēdējā gadsimtā vairāku paaudžu garumā esam audzināti būt atrauti no sevis, saviem iekšējiem pārdzīvojumiem, īpaši no sērām. Jo jābūt stipriem, kas patiesībā nozīmē – biezādainiem, nejūtīgiem, jo tā ir vieglāk izturēt… Kari, izsūtīšanas, nodevības, padomju morāle. Visu var pārdzīvot… nepārdzīvojot, nejūtot, uzaudzējot čaulu… apspiežot dvēseles kliedzienu, neļaujot tam izlauzties no mutes, jo bija tādi laiki…, bet tas nepazūd, arī neizkliegts, tas turpina dzīvot mūsos iekšā, katrā latvietī, mūsu tautā… Mūsu pieredzē ir ierakstīts, ka, izkliedzot patiesību, automātiski tiek iedarbināts stabu ceļš uz Sibīriju. Izdzīvot varēja caur nāvi. Aizliedzot sevi, savu kultūru, tautas būtību, bija atļauts nenomirt vai mirt mazāk… Tā mēs joprojām arī dzīvojam kā miruši. Kapu svētki šādā kontekstā ir ļoti loģiska parādība.

Kapos ir miers, stabilitāte, tā senču stabilitāte, pamatīgums, kuru vairs neviens nevar iznīcināt. Svešajiem ir vara pār mūsu dzīvēm, bet ne nāvi, ja no tautas viedokļa raugāmies. Mirušo senču spēku neviens nevar atņemt. Kapu svētkos satiekas tuvi un tāli radi, dzimta sanāk kopā, gan tai saulē, gan šai saulē esošie, un svin sevi, svin dzīvi un nākotni. Tā bija, pagājušajā gadsimtā tā bija drošāk, bet aizpagājušajā – dzimta satikās kāzās, tēva mājās, tur svinēja jaunas dzīves sākumu. Satikās arī bērēs, pēdējā gaitā savu tuvinieku aizvadot. Joprojām, piemēram, Latgales pusē, cilvēkam nomirstot, viņu nenes uzreiz prom, bet gan caur rituālu atvadās. Nesteidzīgi sievas, kuras šādos gadījumos sanāk kopā, izdziedot dzīves un nāves vārtu dziesmas, pavada mirušo. Vēl senāk bija citi riti, kā senčus godināt. Šobrīd rit jauns gadsimts, ir citi apdraudējumi un ir citas iespējas. Mūsu uzdevums ir tās ieraudzīt.

Klāvs Sedlenieks, sociālantropologs, RSU docents: – Ja kāda lieta sabiedrībā pastāv, tātad tai ir nozīme. Bja laiks, kad evolucionārās teorijas piekritēji par daudzām tradīcijām teica, ka tās ir survivals, proti, t.s. pārpalikumi, tām nav nekādas mūsdienu nozīmes un tās tiek turpinātas tikai inerces pēc. Savukārt cita teorija saka, ka tādas lietas kā survivals nemēdz būt, un mēs kaut ko darām tāpēc, ka tam IR jēga. Kapu svētku jēga – tu aizej un apraugi savus mirušos un dari to konkrētā pasākumā, kur sanāk kopā dzimta – tuvākais loks. Tās ir attiecības dzīvajiem ar dzīvajiem, nevis dzīvajiem ar mirušajiem.

Aivis Biķernieks, sociologs: – Kapusvētku aizsākums meklējams veļu barošanas paradumā senču labvēlības un svētības iegūšanai un atjaunošanai. Kapusvētki simbolizē gan saiknes apstiprināšanu ar savas dzimtas mirušajiem, gan vārdos neizteiktu vēlmi palikt savu pēcnācēju piemiņā. Aizgājēji savā dzimtā ir tik ilgi, cik viņus atceras, piemin un apkopj viņu kapa vietas.

Izmantotie materiāli:

Laura Uzule, Vita Zelče “Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls” (Mansards, 2014)

Lutera Akadēmijas diplomanda Alvja Āboliņa pētījums “Kapu svētki Latvijā”.

Tēva Benedikta MIC grāmata “Kapusvētki un lūgšanas par mirušajiem” (Viļāni, 2014)

Pateicos visiem FB foruma “Parunāsim par kapusvētkiem” dalībniekiem!

LA.lv