Ekonomika
Latvijā

Godīga stāja. Pjotrs Avens ekskluzīvā intervijā par savu dzimtu un latviešu sarkanajiem strēlniekiem 26

Nejaušību ķēdīte, kas noveda līdz šai intervijai, ir visai gara. Kādā pasākumā mani uzrunāja sirms kungs no Jaunpiebalgas, kas pēta dzimtu vēstures. Arī mana tēva  dzimta nāk no Jaunpiebalgas, mēs, iespējams, esot radinieki. Kungs ik pa laikam man ziņoja par jauniem atklājumiem baznīcu grāmatās un uz milzīgām papīra lapām zīmēja gar acīm ņirbošu dzimtas koku. Katrā tikšanās reizē viņš pieminēja kādu slavenu novadnieku – PJOTRU AVENU, kas atjaunojot baznīcu un dara citas labas lietas. Jums noteikti vajadzētu satikties, viņš teica mirdzošām acīm. Kad sāku meklēt varoņus filmai par latviešu sarkano strēlnieku pēcnācējiem, Pjotra Avena vārdu pieminēja katrs uzrunātais. Nu, ko, jāķeras pie lietas, nolēmu un uzrunāju viņa dibinātā labdarības fonda “Paaudze” pārstāvjus. Pēc diviem mēnešiem saņēmu pozitīvu atbildi, Avena kungs esot gatavs tikties. Tikšanās laiks tika norunāts vēl divus mēnešus uz priekšu un man bija dota stunda Maskavas dzīvoklī. Tā tika ievērota strikti – sekundi sekundē, jo bagātu, ietekmīgu un darbīgu cilvēku laiks ir ļoti, ļoti dārgs. Un šobrīd Krievijā arī visai nervozs…

– Kādas ir jūsu pirmās bērnības atmiņas?

– Atceros komunālo dzīvokli Maskavā, Oktobra laukumā. Istabas iekārtojums saglabājies atmiņā gandrīz no gada vecuma, atminos, kur stāvēja mana gultiņa, vecākus atceros tikai kā tēlus, kā veidolus. Tās vairāk ir sajūtas, pat smaržas. Tāda vienkārša gaisotne.

– Vai jums jau no paša sākuma gribējās savā dzīvē ko mainīt?

– Neesmu aizdomājies. Biju laimīgs bērns, arī turpmāk biju apmierināts ar dzīvi. Neko īpaši lauzt nevajadzēja. Tikai attīstīties.

– Kur tad revolucionārais gēns? Jūsu vectēvs taču bija latviešu sarkanais strēlnieks. Vai šis cīnītāju adrenalīns mums, latviešiem, ir asinīs?

– Manī plūst dažādas asinis, ne tikai latviešu – tikpat daudz ir ebreju un krievu piejaukuma. Tāpēc no šā sajaukuma izdalīt tieši latviešu gēnus būs grūti. Kad esmu gribējis dzīvē ko mainīt, nezinu, vai tas ir nācis tieši no manas latviskās daļas. Revolucionāri bija ne tikai mani latviešu senči, arī ebreji ļoti vētraini un aktīvi iesaistījās pasaules pārveidošanā.

– Vai jūs labi pārzināt savas dzimtas vēsturi?

– Jā, esmu ar to speciāli nodarbojies un meklējis radiniekus. Latviešu līnija nāk no vectēva, kas bija vidēji turīgu Jaunpiebalgas zemnieku atvase. Tā bija liela ģimene, viņa paaudzē bija trīs brāļi un trīs māsas. Viņš, Jānis, bija vecākais, dzimis 1895. gadā. Divdesmit gadu vecumā, 1915. gadā, viņš aizgāja dienēt cara armijā un devās karā. Līdz tam viņš bija ne tikai pabeidzis skolu, bet jau paspējis iesaistīties revolucionārās aktivitātēs. Visa ģimene bija kreisi noskaņota kā lielākā daļa toreiz Jaunpiebalgā. Tur bija spēcīga sociāldemokrātu kustība, arī vectēvs bija šīs propagandas ietekmē un jau kā jauneklis iestājies komunistiskajā partijā. Viņš nokļuva Latviešu strēlnieku divīzijā, karoja frontē un tad līdz ar visu divīziju pārgāja sarkano lielinieku pusē. Interesanti, ka to divīziju, kas vēlāk atgriezās Latvijā, vadīja mans vārda brālis – Pēteris Avens, kurš arī bija no Jaunpiebalgas. Tomēr radniecību ar viņu neesmu atklājis, vismaz pēdējās paaudzēs ne. Mans tēvs un viens viņa brālis palika Krievijā, viņiem bija diezgan tipiska latviešu sarkanā strēlnieka biogrāfija. Vectēvs tika paaugstināts par oficieri un, lai cik skumji tas būtu, kļuva par čekistu. Viņš jau divīzijas laikā bija drošības komitejas darbonis, kopā ar citiem strēlniekiem karoja Pievolgā, bet pēc revolūcijas strādāja Pēterburgas drošības iestādēs. Tad īsu brīdi bija komandēts uz Maskavu, kur viņu norīkoja darbā “Pomgolā”, kas nozīmēja “palīdzība bada cietējiem Volgā”. Šīs organizācijas uzdevumā viņš daudz braukāja – uz Pievolgu, uz Urāliem, kur gādāja maizi bada cietējiem.

Tieši tur 1925. gadā viņš satika manu vecmāmiņu Antoņinu Vasiļjevnu, krievieti. Viņi apprecējās un aizbrauca uz Maskavu. Pateicoties darbam čekā, vectēvs bija saistīts arī ar izlūkdienestu. Vēl pirms mana tēva dzimšanas viņš devās uz Zviedriju. Domāju, tas bija tīrs spiegošanas darbs, pēc kura viņš saņēma paaugstinājumu un strādāja Kominternē, vadīja Literatūras nodaļu. Taču, tā kā viņš bija iesaistījies latviešu trockistu apvienībā, tad drīz viņa karjera beidzās un no Kominternes viņu patrieca. Neilgu laiku viņš ieņēma pieticīgus amatus kādā nenozīmīgā lauksaimniecības institūtā, mētājās no viena posteņa uz otru un acīmredzami bija kritis nežēlastībā. 1934. gadā viņu arestēja un aizsūtīja uz Magadanu. Pēc otrās tiesas lēmuma viņu turpat arī nošāva. Mums par laimi, vecmāmiņa no viņa 1929. gadā izšķīrās, tāpēc palika dzīva pati un paglāba mazo dēlu. Tomēr arī viņu skāra represijas – vecmāmiņa bija pediatre, strādāja Kremlim pietuvinātā slimnīcā, no kuras viņu atlaida kā “trockista sievu”. Nopratināšanas protokolos vectēvs apgalvo, ka sakarus ar ģimeni nav uzturējis, taču tie bija meli. Viņi dzīvoja netālu un bieži tikās. Mans tēvs, kuram vectēva nošaušanas laikā bija septiņi gadi, viņu labi atcerējās.

– Vai, ar šodienas acīm raugoties, jums liekas – tas, kas notika ar latviešu sarkanajiem strēlniekiem Krievijā, bija taisnīgi?

– Taisnīgums ir tajā, ka viņi saņēma pēc nopelniem. Es uzskatu, ka latvieši nospēlēja briesmīgu lomu Krievijas revolūcijā. Pirmkārt – tā viņiem bija sveša zeme, un tieši tā viņi arī izrīkojās. Sava vectēva apsūdzības lietās lasīju ziņojumus, ka “viņš smējies un ņirgājies par krievu tautu”. Šie ziņojumi par viņu bija krājušies jau no divdesmitajiem gadiem, un es domāju, ka tā ir patiesība. Krievi tolaik latviešiem bija okupanti, un viņi attiecīgi izturējās – bez žēlastības. Otrkārt, ir versija, ka pulkvedis Vācietis ir vedis sarunas ar vāciešiem par Pēterburgas atdošanu apmaiņā pret Latvijas neatkarības garantijām. Liela daļa no latviešu militārās elites tikai tāpēc uzsāka sadarbību ar Krievijas revolucionāriem, lai kaut kā izkaulētu brīvību savai zemei, dibinātu savu valsti. Šo tēmu savā pēdējā dzīves gadā pētīja Jegors Gaidars, viņu tas ļoti interesēja, kaut gan nekādas radniecības ar latviešiem viņam nebija. Lai vai kā, latviešu strēlnieku saistība ar vāciešiem, somiem un Judeņiču ir neapšaubāma. Tāpat fakts, ka čeka sākumā lielākoties sastāvēja tieši no latviešiem! Tikai vēlāk viņus nomainīja ebreji, bet visus beigās pārmāca krievi.

– Kāda ir jūsu emocionālā attieksme pret šo revolūcijas laiku?

– Tā neapšaubāmi ir asiņaina vēstures lappuse, un lepoties te nav ar ko. Praktiski visi latviešu strēlnieki Krievijā tika iznīcināti 1937. gadā. Ja nu kāds izdzīvoja, tad tikai no ierindas sastāva. No tiem, kas taisīja karjeru vai bija amatos, nepaglābās neviens. Visi samaksāja ar dzīvību. Cieta arī ģimenes. 1940. gadā manu vecvecmāmiņu no Latvijas aizsūtīja uz Sibīriju, kur viņa nomira, tāpat deportēja tēva māsu, lai arī visa dzimta bija pietiekami kreisi noskaņota. Tā nu latviešu ģimene, kas ar visu pārliecību atbalstīja Krievijas revolūciju, paši nonāca krievu trimdā – tā ir dramatiska, pat traģiska situācija. Taču tieši šīs traģiskās beigas izpērk to, ko Krievijai nodarīja latviešu sarkanie strēlnieki. Viņi saņēma taisnīgu sodu.

– Jūs esat pirmais manās izpētē, kas viņus tik asi nosoda…

– Tā bija traģēdija, un ne mēs visu zinām, ne saprotam. Bet es esmu krass boļševisma pretinieks, tāpēc nosodu to asiņaino revolūciju, kāda tika veikta ar latviešu durkļiem. Man simpātiju pret viņiem nav.

– Bet tā ir vienīgā reize vēsturē, kad latvieši ir mainījuši visas pasaules nākotni!

– Nevajag pārspīlēt ne latviešu, ne ebreju lomu šajos notikumos. Tā tik un tā bija un palika Krievijas revolūcija, krievu tauta pati mainīja savu likteni.

– Strēlniekus īpaši nemīlēja nedz Krievijā, nedz neatkarīgajā Latvijā…

– Jā! Mans vārdabrālis, jau pieminētais Pēteris Avens, kurš bija pirmais latviešu pulkvedis Krievijas armijā, izcils cilvēks, vēlākais Latviešu strēlnieku pulka komandieris, atgriezies dzimtenē, nekādu karjeru vairs neizveidoja. Viņš tika atbīdīts malā, lai arī pie sarkanajiem bija karojis ne pārāk ilgi. Tā sanāca, ka viņus negaidīja arī savās mājās. Tāpēc daudzi, jūtoties dzimtenei sveši, palika jaunajā padomju valstī. Bet Maskava tajā laikā, divdesmitajos gados, bija ļoti mainījusies uz slikto pusi. Izcilais vācu kultūras pētnieks Valters Benjamins par 1926. –1927. gada ziemu rakstīja – gaisotne briesmīga, pilsēta kā liela klaidoņu patversme, ir sajūta, ka aizbrauksi visa inteliģence, bet ļoti daudz latviešu un ebreju! Tas nevarēja radīt simpātijas krievu cilvēkos. Kreisie ir tik tiešām postošs spēks, un mans vectēvs bija ļoti kreisi noskaņots. Cits jautājums – vai mēs saprotam, kāpēc tā notika, kāpēc viņi kļuva par trockistiem?

– Kāda ir jūsu atbilde?

– Jāatskatās, kādi toreiz bija dzīves apstākļi Latvijā. Lai arī kreisā domāšana, manuprāt, ir maldi un gandrīz vai slimība, tomēr arī starp šiem ļaudīm bija daudz godprātīgu, kārtīgu cilvēku, kas asi pārdzīvoja sociālo netaisnīgumu. Tāpēc viņi tik aktīvi iesaistījās sociāldemokrātijā, gribēja mainīt visu pasauli, bet tas viss beidzās bēdīgi.

– Taču daudzi joprojām uzsver, ka strēlnieki cīnījās ideālu labad un bija nesavtīgi.

– Jā, sākotnēji viņi noteikti bija ideālisti. Taču, kā vēsturē bieži notiek, tieši ideālisti kļūst par bendēm. Šie pretpoli nemaz nav tālu viens no otra.

– Vienmēr esmu teikusi, ka dzīvie mani interesē vairāk nekā aizgājušie. Tomēr sarkanie strēlnieki man joprojām izraisa interesi, jo paliek mīkla.

– Nu, tas, kāpēc viņi aizgāja karā, ir skaidrs – mobilizēja un viss. Bet kāpēc viņi pārgāja pie boļševikiem, man arī nav līdz galam skaidrs. Nu, jā – kreisi noskaņoti viņi bija, tas tiesa, un arī tas ir viegli izskaidrojams – latvieši bija nacionālā minoritāte Krievijā, viņi bija apspiesti, asi izjuta netaisnību, viņi nemīlēja impēriju, un viņiem tik tiešām nebija par ko to mīlēt… Tieši šī netaisnības izjūta lika viņiem pieslieties boļševikiem, tas bija dabiski. Sociāli un mentāli viņi bija tuvāki sarkanajiem, ne baltajiem. Otra doma – samaksā viņi cerēja saņemt Latvijas neatkarību.

– Izklausās pēc darījuma!

– Detaļas mēs nezinām, bet tas neapšaubāmi ir ļoti interesants vēstures brīdis starp abām valstīm. Brīnos, kāpēc tas joprojām Latvijā nav nopietni izpētīts. Dīvaini. Žēl, ka Gaidars nepaspēja, viņam tas likās ļoti svarīgi.

– Kā var lasīt literatūrā un saprast no pieredzes stāstiem, daudziem tā laika jaunajiem vīriešiem tas bija milzīgs piedzīvojums! Jo īpaši lidotājiem vai citiem dēkaiņiem – nebija pat svarīgi, kurā pusē karot, ka tikai var lidot. Var doties uz priekšu!

– Piekrītu, tas bija piedzīvojums, neapšaubāmi. Man joprojām ir mīkla, kāpēc mans vectēvs pēc braucieniem uz Zviedriju no turienes neatgriezās Latvijā. Viņš sarakstījās ar vecākiem, ar māsām, viņu gaidīja. Pat vecmāmiņa jau gaidībās bija pie viņa Stokholmā, viņi taču varēja kopā braukt uz Latviju! Iesēsties prāmī un laisties no šejienes – vectēvam taču vajadzēja saprast, kas Krievijā notiek. Acīmredzot viņam bija pilnīgi citāds pasaules uzskats nekā man. Varbūt tieši piedzīvojumus viņš turpināja meklēt, dzīves adrenalīnu.

– Vai cerēja mainīt pasauli?

– Kā pārliecināts komunists – droši vien! Lai arī dzīves apstākļi viņiem bija ļoti trūcīgi, visi komunālajos dzīvokļos, pliki un nabagi.

Es brīnos, kāpēc tik daudzi mūsdienu vīrieši interesējas par vēsturi, par karu, piedalās kauju rekonstrukcijās…

Piekrītu – viņiem vienkārši ir garlaicīga dzīve. Man nav, citiem ir.

– Tad jums ir ar ko cīnīties reālajā dzīvē?

– Gan cīnīties, gan vienkārši strādāt. Esmu ļoti, ļoti aizņemts. Bet ne jau par mani ir šī saruna. Tikai par strēlniekiem.

– Vai jūs savu ģimenes stāstu zinājāt jau no mazotnes?

– Nē. Dokumentos manam tēvam un man bija ieraksts – latvietis, arī skolas žurnālā. Tautība – latvietis! Zināju, ka uzvārdam tāda izcelsme, bet tas arī viss. Tomēr apzinīgā vecumā, ap gadiem 15, sāku pats interesēties. Bija dažas fotogrāfijas, vectēva iesvētību apliecība, kaut kādi bankas papīrīši vācu valodā… Zināju atsevišķus biogrāfijas faktus, bet ne kopīgo stāstu. Ģimenē par to netika runāts. Latviešu valodu nezinājām un latviešu radiniekus ne tik. Tas arī viss – minimālas zināšanas un mīts par latvisko izcelsmi. Tēvam akadēmiskās karjeras laikā vairākas reizes piedāvāja pārcelties uz Rīgu, iet uz paaugstinājumu, bet māte bija pret. Tā arī palikām Maskavā. Tikai vasarās braucām uz Jūrmalu atpūsties, bet nekādas radnieciskas saites nemeklējām. Astoņdesmito gadu beigās tēvam negaidīti piezvanīja sieviete no Latvijas Tautas frontes. Toreiz PSRS Zinātņu akadēmijā bija tikai divi latvieši, viens no tiem bija mans tēvs. Viņam piedāvāja pozicionēties kā latvietim un saistīties ar Tautas fronti, bet viņš negribēja nodarboties ar politiku. Tāpat viņš godīgi atzina, ka ir latvietis tikai pēc ieraksta pasē, valodu nezina, tāpēc nebūtu pareizi plātīties ar savu izcelsmi. Tautas frontes sieviete bija ļoti saprotoša un pretimnākoša. Atdevām viņai visas ziņas, un jau pēc mēneša viņa mums zvana – visu atradusi! Mūsu dzimtajā saimniecībā vēl dzīvoja mana vectēva jaunākā māsa un citi radinieki, kas par mūsu eksistenci pat nenojauta.

Deviņdesmitā gada vēlā rudenī abi ar tēvu atbraucām. Paņēmām lidostā taksometru – uz Jaunpiebalgu! Aizbraucām, jau vēls vakars, bet līdz mājai nevar tikt, traktoru vajag. Palikām skolā uz matračiem. Tēvs, cienījams cilvēks, valsts prēmijas laureāts, bet neko, sporta zālē pārnakšņojām. Skolotāji bija ļoti laipni, gaiši cilvēki, labi uzņēma. Rīts bija auksts, svētdiena, traktors atradās un aizbraucām uz māju, ko 1855. gadā uzcēla mana vectēva vectēvs. Mājās bija tēva tante un viņas vīra radi, Aveni un Mīļie, visi sākotnēji pret mums noskaņoti ļoti skeptiski. Tante bija mūzikas skolotāja, labi runāja krieviski, jo bija izsūtīta uz Sibīriju, citi nerunāja vispār. Tad bija tāda aizkustinoša aina – mājā stāvēja senas klavieres ar fotogrāfijām. Un vienā tēvs atpazina sevi, kur viņš kā zīdainis ir mātei uz rokām. Fotogrāfiju 1927. gadā bija atsūtījis mans vectēvs. Mums līdzi bija tieši tāda pati. Salikām abas blakus, un visas šaubas par radniecību izzuda.

Tantei bija jau 87 gadi, drīz pēc mūsu apciemojuma viņa nomira. Bet mēs visu svētdienu toreiz pavadījām runājot, šķirstot albumus un šķetinot ģimenes vēsturi. Tēvs izrādījās vienīgais mantinieks pa tēva līniju, bet mēs no visa atteicāmies par labu radiniekiem. Traģiski, bet no tik lielas ģimenes, sešiem bērniem, mēs esam tikai divi pēcnācēji – es un mans trešās pakāpes brālēns. Viņam dēls, man dēls un meita, bet tik un tā maz.

Galerijas nosaukums


–Esat daudz ceļojis…

– … maigi izsakoties!

– Vai izjutāt ko īpašu tieši šajā zemes pleķītī?

– Protams, kā jau katrs normāls cilvēks, kas nonāk savu senču mājā. Tā saikne ir garīgi un fiziski jūtama. Sāku braukt uz dzimto pusi arvien biežāk. Iepazinos ar baznīcas grāmatām, kas saglabājušās vairākus gadsimtus, lasīju savu priekšteču vārdus, gada skaitļus… Kapos mūsu dzimtai ir vesels gabals, sākotnēji uz krustiem Awen, tad uz pieminekļiem Avens. Sākām atjaunot vai drīzāk – no jauna uzcēlām skaisto Jaunpiebalgas baznīcu. Protams, man svarīgi, ka tā ir tieši manu senču baznīca, kur kristītas piecas, sešas, varbūt visas desmit Avenu paaudzes. Tā piederības sajūta ir ļoti svarīga un pacilājoša. Tā pamazām integrējos, ieaugu atpakaļ senču zemē. Nopirku zemi, ceļu māju, atjaunoju skolu, darbojas labdarības fondā “Paaudze”…

– Skola – tas labi! Tikai bērnu kļūst arvien mazāk…

– Tas, ka no Latvijas aizbrauc tik daudz darbaspējīgu un jaunu cilvēku, protams, ir ļoti slikti. Tikai šis jautājums jārisina Latvijas politiķiem. Agri vai vēlu šie cilvēki zudīs Latvijai, zudīs latviskumam. Kas paliks angliski runājošs, kas krieviski…

– Krievijā arī latviešu ir daudz!

– Peļņā te masveidā nebrauc, tie ir etnisko latviešu pēcnācēji vai cilvēki, kas atbraukuši personisku iemeslu dēļ. Arī augstos amatos ir latvieši, piemēram, Aleksandrs Auzāns, Maskavas Universitātes Ekonomikas fakultātes dekāns. Es visiem Latvijas vēstniekiem saku – nodarbojieties ar diasporu, nepazaudējiet šos latviešus, kam patīk Krievijas plašumi. Latviešu ir maz, nenododiet savējos.

– Kad uzņēmām filmu par Visariona sektu…

– … vai tā ir latviešu?

– Nē, bet tieši latvieši pirmie aizskrēja uz apsolīto Saules pilsētu! Par to arī runājām – kur tikai Krievijā kas jauns un traks – revolūcija, triecienceltne vai jaunais Jēzus – tā latvieši pirmie ir klāt!

– Iespējams. Mobilitātes un harismas latviešiem netrūkst. Gribas jaunus apvāršņus un sasniegumus. Ir vēlēšanās, aktivitāte, griba. Es pat teiktu – tāda dīvaina aktivitāte! Revolūcijas laikā taču arī igauņi un lietuvieši bija tādā pašā situācijā, bet tieši latvieši nospēlēja tik pārliecinošu lomu vispasaules revolūcijā.

– Jūs esat veiksmīgs cilvēks. Kas jūs tādu padarīja?

– Savās lietās atrast likumsakarības ir vēl grūtāk nekā citās. Tas, ka tik daudzi latvieši, tāpat kā ebreji, bija aizrāvušies ar sarkano ideju, ar laika distanci šķiet pats par sevi saprotams – apspiestas nācijas pilsoņi, kas grib labāku dzīvi. Savu veiksmi es neanalizēju. Taču ārēji es esmu līdzīgs savam latviešu vectēvam. Abi esam aizrāvušies ar literatūru, ar rakstniecību. Vectēvs esot uzrakstījis autobiogrāfisku piedzīvojumu romānu, bet tas pazudis pēc arestiem. Vecmāmiņa atcerējās tā nosaukumu – “Sliedes kauc”. Arī es daudz rakstu un esmu nodarbojies ar politiku. Vai šie darbošanās, aktivitātes gēni, tāpat kā izskats, ir pārmantoti tieši no latviešu vectēva – nezinu. Tomēr ļoti iespējams.

– Ir uzskats, ka nav labu vai sliktu laiku, ir tikai…

– … laiks ar lielākām vai mazākām iespējām.

– Un kāds ir tagad?

– Krievijā, tāpat kā Latvijā nesen bija ļoti lielu iespēju laiks. Tagad viss nedaudz mainās.

– Kas tieši?

– Mēs taču runājam tikai par sarkanajiem strēlniekiem!

– Vai viņi savu laiku izmantoja vai palaida garām?

– Izmantoja par visiem simts procentiem. Sekas jūtam vēl tagad.

Kominterne – vispasaules Komunistiskā organizācija (1919 – 1943), kuras ideja bija vispasaules komunistiskā revolūcija, kas panākama jebkuriem līdzekļiem.

Bijušais Krievijas premjerministrs, pazīstams ekonomists un politiķis (1953 – 2006), deviņdesmito gadu ekonomikas reformu autors, kas tika dēvēta par “šoka terapiju”.

***

Krievijas impērijas armijas virsnieks, ģenerālis (1862 – 1933), Pilsoņu karā balto pusē, palīdzēja atbrīvot Igauniju, bet cieta sakāvi cīņās par Petrogradu.

Zinātnieks,vadības iekārtu speciālists Oļegs Avens(1927- 1992)

“Sekotāji” (2001. gads, Vides filmu studija) – dokumentālā filma par pārceļotājiem, Visariona sektas piekritējiem no Latvijas, kas Sibīrijā ceļ utopisko Saules pilsētu; režisors Andis Mizišs, scenāriste Elvita Ruka

LA.lv