Uncategorized

Godina meža nozares izcilniekus2


Andris Ziemelis: “Ceļojot pa pasauli, esmu redzējis, ka daudzas tautas, kas dzīvo pieticīgākos apstākļos nekā mēs, ir apmierinātākas ar dzīvi vairāk nekā latvieši. Par sevi varu sacīt, ka vismaz savu inženiera un zinātnieka arodam atvēlēto laiku, kā pašam šķiet, esmu izmantojis lietderīgi.”
Andris Ziemelis: “Ceļojot pa pasauli, esmu redzējis, ka daudzas tautas, kas dzīvo pieticīgākos apstākļos nekā mēs, ir apmierinātākas ar dzīvi vairāk nekā latvieši. Par sevi varu sacīt, ka vismaz savu inženiera un zinātnieka arodam atvēlēto laiku, kā pašam šķiet, esmu izmantojis lietderīgi.”
Foto: Valdis Semjonovs

Godina meža nozares izcilniekus

Meža nozares gada balva “Zelta čiekurs”.
Foto – LETA

Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) aulā Jelgavā piektdien godināti meža nozares izcilākie ļaudis, par sasniegumiem pasniedzot viņiem augstāko nozares apbalvojumu – “Zelta čiekurs”.

“Zelta čiekuru” par mūža ieguldījumu Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš pasniedza Gunāram Dišleram, Mārim Laiviņam, Jānim Mārciņam, Ārim Smildziņam un Andrim Ziemelim.

Savukārt visiem nominācijas “Par mūža ieguldījumu” laureātiem zemkopības ministrs Jānis Dūklavs (ZZS) pasniedza Ministru kabineta Atzinības rakstus, Goda diplomus un krūšu nozīmi “Zelta sēkliņa”.

Aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis (ZZS) pasniedza balvas par inovatīvu uzņēmējdarbību laureātiem SIA “ASP Pluss, SIA “4 Plus” un SIA “Baltic Block”.

Savukārt par ieguldījumu zinātnes attīstībā laureāti ir Andis Lazdiņš, Leonards Līpiņš un SIA “Integrētās audzēšanas Skola”. Balvu “Zelta čiekurs” Andim Lazdiņam pasniedza izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile.

Laureāti par ilgtspējīgu saimniekošanu ir meža īpašnieki Mārcis Saklaurs, Gundars Seisums un Dainis Zuika. Balvu “Zelta čiekurs” meža īpašniekam Mārcim Saklauram pasniedza Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārais sekretārs Edgars Tavars.

Meža nozares gada balvas pasniegšanas ceremonija kļuvusi par tradīciju, šogad šo balvu pasniedz jau vienpadsmito reizi.

“”Zelta čiekurs” iemieso vienkāršību, atvērtību un Latvijas meža skaistumu – nav precīzāka apzīmējuma cilvēka mīlestībai pret mežu, tāpat kā nav labākas balvas, lai atalgotu cilvēka darbu Latvijas meža labā,” norāda ZM.

Par nominācijas “Par mūža ieguldījumu” laureātu ceļu uz panākumiem meža nozarē lasiet zemāk.

Gunārs Dišlers: Ne mirkli nenožēlojot izvēli

Attēlā Gunārs Dišlers.
Foto: Ilze Rūtenberga-Bērziņa

Teksts: Ilze Rūtenberga-Bērziņa

“Neko jau tik grandiozu nedarīju – vien godprātīgi veicu man uzticēto darbu,” pieticīgi secina Gunārs Dišlers – “Zelta čiekura” nominācijas “Par mūža ieguldījumu” laureāts.

No grāmatveža par mežzini

Darbs mežā nav bijusi pirmā Gunāra kunga izvēle. Beidzot vidusskolu, viņš īsti nav zinājis, ko darīt, līdz 1959. gadā saņēmis piedāvājumu strādāt par grāmatvedi mežniecībā. Kad šajā amatā nostrādāts gads, nācies doties dienestā padomju armijā. Tieši tad, pārdomājot, ko darīt pēc atgriešanās mājās, Gunārs sapratis, ka grāmatveža amats nav tas, ko gribētos darīt visu mūžu. “Pēc armijas iestājos Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē, biju apsvēris visus par un pret, pazinu arī virkni cilvēku Sēmes mežsaimniecībā, kuri iedrošināja. Jāatzīst, ka, četrdesmit gadus nostrādājot šajā nozarē, nevienu dienu neesmu nožēlojis savu izvēli,” atzīst Dišlers.

Pēc akadēmijas beigšanas Gunārs Dišlers pieņēmis piedāvājumu kļūt par mežzini Zantes mežniecībā Tukuma mežrūpniecības saimniecībā (MRS). Gads, kas aizvadīts mežniecībā grāmatveža amatā, lieti noderējis arī mežziņa darbā. “Tolaik svarīgākais bija izpildīt noteikto plānu. Sākot strādāt, piedzīvoju lielus pārbaudījumus divus gadus no vietas – 1968. un 1969. gada lielās vētras, kas Latvijas mežiem bija tiešām nopietna katastrofa. Tā nu ķēros pie vējgāžu likvidēšanas, nopostīto vietu sakopšanas un meža atjaunošanas, gadā atjaunojot vidēji simt hektārus. Padomju laikā cilvēkiem smagā roku darba dēļ nebija pārliekas motivācijas strādāt mežā. Tādēļ atjaunošanas darbi prasīja lielas pūles un uzliktos plānus nebūt nebija viegli izpildīt,” atceras mežzinis.

Pēc pieredzes brauciena uz Kalsnavas stādaudzētavu mājup uz Tukuma MRS pārvesta ideja par stādu audzēšanu siltumnīcās. Gadu pēc šīs ieceres veiksmīgas realizēšanas paveikto novērtējusi arī Mežsaimniecības ministrija, piedāvājot Gunāram Dišleram kļūt par Ogres MRS galveno mežzini, kura pārraudzībā un vadībā tika organizēta stādu audzēšana, meža atjaunošana, meliorācija un ugunsapsardzība. “Protams, darbs Ogrē bija ar daudz plašāku vērienu. Tukumā bija tikai viena neliela mežniecība, kurā visi viens otru pazina, bet Ogres MRS apvienoja deviņas mežniecības. Atšķīrās arī paši meži. Ogres pusē bija daudz slapjās gāršas tipa meži, savukārt Zantē – vēris, arī slapjais vēris un damaksnis,” stāsta mežzinis.

Runājot par to, vai savam darbam Gunārs Dišlers redz turpinājumu arī pašlaik, sirmais kungs ar prieku atzīst – meža nozare savā attīstībā aizgājusi krietni tālu. “Mēs vējgāzēs mocījāmies ar izgāztajiem celmiem, lai sagatavotu augsni stādījumiem mežu atjaunošanai, un darījām to tikai ar roku darbu, bet tagad ir lieliska tehnika augsnes sagatavošanai un stādīšanai.”

Laikam līdzi

Astoņpadsmit gados, kas aizvadīti Ogres un vēlāk arī Rīgas virsmežniecībā, piedzīvota arī 2000. gada lielā reforma, kuras ietvaros izveidoja akciju sabiedrību “Latvijas valsts meži” (“LVM”), pilnībā mainot ierastās saimniekošanas metodes mežniecībā. “Par galveno uzdevumu pēc šīs reformas kļuva mežu uzraudzīšana un meža īpašnieku apmācība, tādējādi pašiem ar mežu atjaunošanu vairs nebija jānodarbojas.”

Mežu apsaimniekošana mūslaikos, pēc Gunāra Dišlere domām, vērtējama pozitīvi. “LVM” tai piederošos mežus apsaimniekojot ļoti labi, jo uzņēmumā sapulcēti nozares profesionāļi, bet dažādie pakalpojumu sniedzēji, kas nu nodrošina, piemēram, tehnikas remontu, ko savulaik veica paši MRS, nevar atļauties zaudēt tik nopietnu pasūtītāju, tādēļ darbus veic kvalitatīvi.

Pozitīva izaugsme vērojama arī privāto mežu īpašnieku vidū, uzskata Gunārs Dišlers. Protams, brīdī, kad īpašnieki mežus atguva, daudzi nebija gatavi tos apsaimniekot, izvēloties mežus nocirst un pārdot, lai gūtu ātru peļņu. Pēc Gunāra Dišlera domām, šādas situācijas vairs nav bieži sastopamas, jo cilvēki kļuvuši apdomīgāki un vairāk domā par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu.
Nedaudz gan pieredzējušo mežzini mulsinot krājciršu veidošanas principi.

Gunārs Dišlers ir priecīgs, ka, beidzot aktīvās darba gaitas, joprojām saglabājušās sirsnīgas attiecības ar bijušajiem kolēģiem: “Mēs vienmēr sazvanāmies, uzzinām, kā kuram klājas, tiekamies dažādos pasākumos, apspriežam pēdējā laika pārmaiņas nozarē un to, kādu labumu tās devušas. Domāju tik ciešas attiecības mums saglabājušās tāpēc, ka, esot labam un godīgam attiecībās ar citiem, tādu pašu attieksmi saņem pretim.”

Gunāra Dišlera vizītkarte
1968. gadā sācis strādāt Tukuma MRS par mežizstrādes iecirkņa mežniecības priekšnieku, vēlāk strādājis stādaudzētavas vadītāja amatā.
1975. gadā pārcelts uz Ogres MRS, kur bijis atbildīgs par meža atjaunošanas darbiem, meža selekciju, sēklu plantāciju ierīkošanu, mežu meliorāciju.
Viņa vadībā mežrūpniecības saimniecībā sākta koku sējeņu audzēšana plēves mājās. Šāds audzēšanas veids bija nozīmīgs, lai saīsinātu laiku stādāmā materiāla izaudzēšanai.
Strādājot par galveno mežzini, devis lielu ieguldījumu meža selekcijas darbos, veicot jaunas sēklu plantācijas ierīkošanas darbus, kā arī plānojot un vadot meža meliorācijas darbu izpildi rajonā.
Pēc meža nozares reorganizācijas 1990. gadā, būdams Ogres virsmežniecības vadītājs, koordinējis visus meža apsaimniekošanas darbus – sākot no meža sēšanas līdz jaunaudžu kopšanai, kā arī normatīvo aktu prasību kontroli visos mežos.
Uzkrātā pieredze un liels darbs ticis ieguldīts, lai sekmētu mežu īpašnieku zināšanu un izpratnes līmeņa paaugstināšanu par viņu īpašumā nonākušo mežu.
No 2006. līdz 2008. gadam bijis Rīgas–Ogres virsmežniecības vadītājs.

Māris Laiviņš – ģeogrāfs starp mežiniekiem

Māris Laiviņš: “Esmu dzimis novadā, kura iedzīvotājus pārējie Latvijas ļaudis sauc par malēniešiem – viņu rakstura īpatnību dēļ. Man tas ir palīdzējis paskatīties uz dabu no vairāku zinātņu – gan ģeogrāfijas, gan bioloģijas – viedokļa.”
Foto: Einārs Binders

Teksts: Ģirts Kondrāts

“Es patiesībā neesmu mežsaimnieks, bet ģeogrāfs, un tāpēc man ir gan pārsteigums, gan lepnums, ka esmu ieteikts balvai “Zelta čiekurs,” saka salaspilietis, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Māris Laiviņš.

Vienmēr zināju, ka būšu ģeogrāfs

“Man nekad nav bijis šaubu, par ko kļūt, kad izaugšu liels, jo kopš mazotnes sirdslieta bija ģeogrāfija. Ar lielu interesi šķirstīju lielā brāļa un māsas skolas grāmatas un vēlāk arī universitātē studēju ģeogrāfiju. Tiesa, savu pirmo disertāciju uzrakstīju bioloģijā. Taču doktora grādu, ko ieguvu, pētot Latvijas priežu mežus, gan aizstāvēju ģeogrāfijas zinātnēs – tātad par pētījumiem divu zinātņu krustpunktā,” teic Laiviņš un piebilst, ka par to, ka ne vieni, ne otri gluži par savējo neuzskata, neesot uztraucies. “Cita lieta ir specifiskās jomas, piemēram, bioloģijā, ar kurām darbā mazāk iznāk saskarties. Tur manas zināšanas ir paviršākas.”

Atgriežoties pie zinātņu saskares punktiem, arī saviem studentiem Latvijas Universitātē viņš vienmēr sakot: ja esi beidzis bakalaura programmu ģeogrāfijā, neej maģistratūrā uz ģeogrāfiem, bet izvēlies kaut ko citu, ielūkojies citās nozarēs, piemēram, biologos vai mežsaimniekos. Tā būs jauna pieredze ar lielāku pievienoto vērtību.

Darbs Sibīrijā palīdzēja labāk izprast Latvijas dabu

Laiviņš stāsta, ka 60. gadu pirmajā pusē, studējot Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē, sastapies ar doktorantu Ādolfu Kraukli, kurš vēlāk strādājis Sibīrijas un Tālo Austrumu Ģeogrāfijas institūtā Irkutskā. Viņš studentus aicinājis darboties ekspedīcijās Sibīrijā.

“Man tas šķita ļoti romantiski, un es pēc otrā kursa devos ceļā. Tāpat arī pēc trešā un ceturtā kursa. Kad universitāti pabeidzu, uz pieciem gadiem pavisam aizbraucu darbā uz Sibīriju. Iepazinos ar taigu no Klusā okeāna līdz Urāliem un no Sajānu kalniem pie Ķīnas un Mongolijas robežas līdz polārajam lokam. Vēlāk Sibīrijas plašumos gūtā pieredze labāk ļāva izprast mūsu “mazdārziņa” – Latvijas – dabu.

Kad atgriezos Latvijā, meklēju darbu, kas saistītos ar mežiem. Vispirms abi ar sievu Sniedzi strādājām Zemkopības institūtā Skrīveros, pēc tam pārnācu uz tagadējās “Silavas”, toreiz – Latvijas Mežsaimniecības problēmu zinātniski pētnieciskā institūta – dabas aizsardzības laboratoriju.

Trīs vasaras docenta Paula Sarmas vadībā pētījām Moricsalas rezervāta dabiskos mežus, vēlāk arī citus dabas rezervātus un botāniskos liegumus. Tas bija svarīgi tāpēc, ka visapkārt mežus cirta un audzēja no jauna, bet šeit tie bija saglabājušies kā dabiskais etalons.

Mainās klimats, mainās meži

“Klimats, protams, mainās, tikai nav īsti skaidrs, kāpēc tā notiek,” atzīst Laiviņš. Viņaprāt, uz dabu lielāku iespaidu atstāj tas, ko mēs saņemam no gaisa – kalcijs, magnijs, kālijs un citi elementi, kas veicina vides auglību, vai sērs un slāpeklis, kas augsni skābina.

Vaicāts, vai alkšņu savairošanās un ošu bojāeja arī ir klimata maiņu liecība, pētnieks skaidro, ka ošus ir apsēdusi patogēnā sēne, kas 90. gados parādījās Centrālajā Eiropā – Polijā. Sēne, kas Tālajos Austrumos parazitē uz turienes ošu sugām, nejauši ar stādu materiālu vai herbārijiem ir nokļuvusi Eiropā. Šeit tai ir iepaticies vietējais osis. “Bet es esmu optimists. Koki, kas izdzīvojuši, sēnei ir piemērojušies, un Latvijā ošu audzes atkal atjaunojas,” uzsver Laiviņš.

Savukārt ar baltalkšņiem ir tā, ka pagājušā gadsimta 20. gados tā Latvijā bijusi reta koku suga un uz rietumiem no Ventas Kurzemē tie vispār neesot bijuši sastopami. “Tagad baltalkšņi ir savairojušies, un tur, manuprāt, ir divi iemesli. Pirmais – zeme pagājuša gadsimta pirmajā pusē tika vairāk izmantota, bet pēc 90. gadu zemes reformas lauki sāka aizaugt. Viena no koku sugām, kas aktīvāk iekaro nemeža zemes, ir baltalkšņi. Otrs – uz alkšņa saknēm veidojas atmosfēras slāpekli saistošas baktērijas un šāda ar slāpekli bagāta vide var veicināt baltalkšņu izplatību.

Tajā paša laikā mūsu mežu, īpaši valstij piederošo, vide ir laba. Piemēram, 90. gados bija cirsmas, kur bija pamesti atlikumi, bet pašlaik tur jau ir dažāda vecuma skujkoku jaunaudzes un ar laiku atkal būs skaisti meži.

Meklējiet rakstos

Par vērtīgāko, ko paveicis, Laiviņš atzīst savas publikācijas, kuru skaits pārsniedz trīs simtus. Laiviņš: “Kopā ar saviem doktorantiem esmu izstrādājis Latvijas kartēšanas sistēmu un ieguldījis darbu Latvijas augošo kokaugu atlanta izveidošanā, kurā apkopoti dati par vairāk nekā 1300 sugām. Ap 100 ir vietējās, bet mums ir liela kokaugu dažādība dārzos un parkos. Tā ir liecība, kādas kokaugu sugas bija sastopamas Latvijā 20. un 21. gadsimta mijā.”

Māra Laiviņa vizītkarte
1966. gadā beidzis Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultāti.
Piecus gadus strādājis PSRS Zinātņu akadēmijas Sibīrijas un Tālo Austrumu Ģeogrāfijas institūtā Irkutskā. Sibīrijā sastapis arī savu dzīvesbiedri Sniedzi.
Kopš 1971. gada ir saistīts ar Mežsaimniecības problēmu zinātniski pētniecisko institūtu, pašreizējo Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu “Silava”.
1983. gadā aizstāvējis pirmo disertāciju par Latvijas ezeru salu bioģeogrāfiju, 1997. gadā – doktora disertāciju par Latvijas priežu mežiem.
2007. gadā pēc M. Laiviņa ierosmes Latvijas Universitātes Bioloģijas institūtā dibināta ģeobotānikas laboratorija.
2009. gadā ar līdzautoriem izveidojis Latvijas kokaugu atlantu.
Pašlaik turpina 2005. gadā sāktos oša audžu transformācijas pētījumus.

Jānis Mārciņš: Šūpuļkrēsls lai pagaida

„Meža nozare Latvijā bija, ir un būs,“ ir pārliecināts Jānis Mārciņš.
Foto: Ilze Pētersone

Teksts: Ilze Pētersone

No kuģa uz balli – pajoko viens no šā gada “Zelta čiekura” balvas laureātiem Jānis Mārciņš, jo tikko atgriezies no lielās kokrūpniecības izstādes Hanoverē. Lai gan nepilnu gadu kā pensijā, viņš joprojām seko līdzi jaunumiem nozarē. “Tā nenotiek, ka šodien aiztaisu durvis un rīt jau viss aizmirsies,” piebilst kokrūpnieks ar vairāk nekā 40 gadu darba pieredzi.

Mārciņam joprojām uzticēta valsts pārbaudījumu komisiju vadība profesionālajās skolās, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē un Rīgas Tehniskajā universitātē, kas allaž liek būt formā, lai, kā pats saka, nesāktu skolēniem un studentiem uzdot muļķīgus jautājumus.

Meža nozares augstāko atzinību nominācijā “Par mūža ieguldījumu” viņš saņēmis par ilggadīgu darbu Latvijas izglītības un zinātnes organizācijās un kokrūpniecības uzņēmumos, kas stiprinājis saikni starp ražošanu un profesionālo izglītību un sekmējis daudzu nozarei būtisku jautājumu pozitīvu atrisināšanu.

Par profesiju – šaubu nav

Kad tēvs ir galdnieks un vecaistēvs – namdaris, par profesijas izvēli Jānim, lauku puikam no Bērzaunes pagasta, kas bija pabeidzis Madonas 1. vidusskolu, šaubu nebija. Jāstudē pa inženieri – tehnologu Lauksaimniecības akadēmijas (tagadējā universitāte, aut.) Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultātē. “No bērnības zināju, kas ir koks un kā ar to strādāt – cik pa pirkstiem nebiju dabūjis,” pirmo rūdījumu kokapstrādē atceras Mārciņš.

Augstskolu pabeidzis ar vidējo atzīmi virs 4,75 (piecu ballu sistēmā) un saņēmis tā saukto sarkano diplomu, kas deva iespēju pašam izvēlēties – iet strādāt vai turpināt mācīties. Izvēle kritusi par labu mācībām – Zinātņu akadēmijas Koksnes ķīmijas institūtā paralēli darbam jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka amatā mācījies aspirantūrā un ieguvis tehnisko zinātņu kandidāta grādu, kas jau neatkarīgās Latvijas laikā pielīdzināts inženierzinātņu doktoram. Uz jautājumu, kāds ir viņa ieguldījums zinātnē atbild: “Ļoti vienkāršs – pētīju, kā no koku mizām uztaisīt līmētās plātnes.” Ar eksperimentos pārbaudītā izstrādājuma ieviešanu ražošanā gan nedaudz pietrūcis, taču tā jau zinātnē esot – no desmit līdzīgiem izgudrojumiem parasti aiziet viens, šoreiz veiksme uzsmaidījusi citam.

Tālāk dzīves ceļš aizveda uz Bolderājas koksnes kompleksās pārstrādes kombinātu, kur Jānis kļuva par kvalitātes laboratorijas vadītāju. “Patiesībā man bija sadzīvisks, mērķis – vajadzēja dabūt dzīvokli,” viņš atzīst, jo nāca precību gadi, un kam gan vajadzīgs vīrietis, kas dzīvo kopmītnēs. Pie sava mitekļa Jānis Bolderājā netika, taču guva atziņu, ka viņa radošā un aktīvā persona sociālistiskā plāna pildīšanai neder. “Atceros vienu Jauno gadu – visi taisa vaļā šampanieša pudeles, mēs vēl plānu pildām. Tas nebija priekš manis. Man vajag kaut ko citu – tādu darbu, kur nav jāsēž no zvana līdz zvanam,” nosprieda jaunais cilvēks un atgriezās Jelgavā, alma mater jau kā asistents, vēlāk kļūstot par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku. Šķita, ka dzīvē viss nostājas savās vietās – dzīvokli dabūja, sievu apņēma un kolēģu ietekmē vēl kļuva par mednieku. Un tad Latvija atguva neatkarību.

Darbu virpulī

Senču aicinājums Jāni atsauca atpakaļ uz Bērzauni – atguva viņš vecātēva “Vīcupu” īpašuma 39 hektāru zemes gabalu, kuru savulaik bija atņēmusi padomju okupācijas vara. Nodibināja zāģētāvu, darbi gāja no rokas, kamēr izejmateriāla cena bija augstāka nekā malkai.

“Vienmēr esmu rēķinājis līdzi, vai ir kāds pozitīvais atlikums,” nosaka Mārciņš. Ar laiku pārgājis uz lielāku uzņēmumu par ražošanas vadītāju galdniecības cehā, kad aprēķini atkal rādījuši, ka situācija ražotnē neiet līdzi garam, lūkojis pēc citas darba vietas.
Mežonīgais kapitālisms, kam Latvijas ļaudis un ekonomika nebija sagatavoti, darīja savu – lielie aprija mazos, ienācēji – vietējos. Jānis to izbaudīja uz savas ādas gan paša biznesā, gan kā darba ņēmējs.

Palīdzēja paziņu loks. “Mēs savā nozarē viens otru labi zinām un palīdzam cits citam,” nosaka kokrūpnieks. 2001. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijas izpilddirektoru. “Nevienu mirkli nenožēloju, ka uz turieni aizgāju – tas bija ļoti interesants darbs, jo visu laiku saskare ar cilvēkiem, ar skolām, un es atkal biju virpulī iekšā,” par amatu, kurā, ik pa trīs gadiem pārvēlēts, nostrādājis līdz aiziešanai pensijā, saka Jānis.

Citu pēc cita viņš sāk uzskaitīt asociācijas veikumu nozares attīstībā – kokrūpnieku pieredzes apmaiņas braucieni uz tuvām un tālām zemēm; sadarbība ar izglītības iestādēm mācību programmu uzlabošanā, profesiju standartu izstrādē; meža nozares profesionālo izglītības iestāžu speciālo priekšmetu pedagogu un prakses vadītāju stažēšanās iespējas ārzemēs un Latvijā u.c. “Pašapziņas celšanai jābrauc un jāskatās, kā citi strādā, lai saprastu, ka arī mūs Dievs nav apdalījis,” Mārciņš uzsver ārvalstu braucienu pozitīvo efektu pašnovērtējumam. Pašam vislielākais gandarījums esot par darbu pārbaudījumu komisijās un profesionālo skolu audzēkņu konkursos.

“Zelta čiekurs” nav pirmā balva Jāņa Mārciņa mūžā. Pērn meža nozares izdevums “Baltijas koks” ar augstāko apbalvojumu novērtējis viņa publikāciju sēriju par profesionālajām skolām, bet Kuldīgas tehnikuma plenēra audzēkņi par ilglaicīgu sadarbību uzdāvinājuši pašu izgatavotu šūpuļkrēslu. Laureāts gan spriež, ka diez vai būs vaļas šūpošanos izbaudīt, jo Bērzaunes lauku mājās, kur tagad pārcēlies uz dzīvi kopā ar sievu, brīvā laika vēl mazāk nekā pilsētā. “Eju medībās, kopju bites un dziedu vīru korī “Gaiziņš!”

Jāņa Mārciņa vizītkarte
1971. gadā beidzis LLA Mežsaimniecībasun mežtehnikas fakultāti, iegūstot inženiera – tehnologa diplomu.
No 1971. līdz 1976. gadam strādā Koksnes ķīmijas institūtā par zinātnisko līdzstrādnieku.
1992. gadā iegūst inženierzinātņu doktora grādu.
No 1990. līdz 2001. gadam strādājis privātstruktūrās.
2001. gadā ievēlēts par izpilddirektoru Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijā, paralēli lasa lekcijas un ir vadošais pētnieks LLU Meža fakultātē, līdz 2014. gada augustam.

Āris Smildziņš: Pienākums aizkavēties amatā

Attēlā Āris Smildziņš: “Nesen esperanto saietā par godu Starptautiskajai strādnieku piemiņas dienai 28. aprīlī nolasīju referātu par darba drošību esperanto valodā.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Teksts: Ģirts Kondrāts

Meža nozaru aroda biedrību tehniskais inspektors Āris Smildziņš gandrīz visu savu darba mūžu rūpējies par meža nozares darbinieku drošību un veselību.

Amatam pierunāja
Kā tas iznācis, ka speciālists ar kokapstrādes inženiera tehnologa diplomu gandrīz četrdesmit gadus nodarbojies ar darba vides sakārtošanu?

“Kad atlūgumu iesniedza rūpnīcas “Furniers” galvenā inženiera vietnieks darba aizsardzības jautājumos, galvenais inženieris Juris Biķis ņēmās mani pierunāt uzņemties šo amatu. Es biju apmierināts ar tehnologa darbu, tāpēc vienojāmies, ka ar darba drošības jautājumiem nodarbošos vienu gadu. Tolaik jau neviens aiz laba prāta par darba drošības inženieri nepieteicās. Bet mēs jau tolaik bijām sava uzņēmuma patrioti un darījām to, ko rūpnīcai vajadzēja,” teic Smildziņš, piebilstot, ka amatā sabijis krietni ilgāku laiku, nekā plānots, līdz brīdim, kad devies darbā uz Jūrmalas MRS.

Pie darba drošības jautājumiem Smildziņš atgriezies 80. gadu pašā sākumā, kad viņu Meža, papīra un kokapstrādes rūpniecības strādnieku arodbiedrības galvenais darba tehniskais inspektors Mihails Vovsi uzaicinājis par darba tehnisko inspektoru arodbiedrībā. Smildziņš: “Meža nozare pat šodien ir viena no bīstamākajām ražošanas jomām, kur iespējami daudzi nelaimes gadījumi un, gadās, ir arī bojāgājušie. Turklāt pirms 35 gadiem Latvijā bija arī papīra un celulozes rūpniecība, kurā tika nodarbināti tūkstošiem strādnieku Slokā, Staicelē, Rankā, Līgatnē un Rīgā.

Viņš stāsta, ka darba laikā nācies daudz braukāt komandējumos. Vienu gadu bijis prom no mājām 64 dienas. Ģimene, protams, par to nav priecājusies. “Kā inspektors es biju stingrs, nebiju maigs, taču par manu darbu nekad nebija protestu un manas prasības darba aizsardzībā lielākoties tika uzņemtas ar sapratni. Ja atklāju kādu pārkāpumu, tā noteikti nebija piekasīšanās,” stāsta Smildziņš.

Laiki mainās, darba drošība paliek

Pēc Latvijas Meža nozaru arodu biedrības nodibināšanas 1990. gadā Smildziņš darbojies par galveno darba tehnisko inspektoru arodbiedrībā, pēc tam 19 gadus par darba aizsardzības un tiesību sektora vadītāju. Jau 90. gadu pirmajā pusē viņš piedalījies Latvijas Republikas pirmā “Likuma par darba aizsardzību” izstrādāšanā, kas tika pieņemts 1993. gada 4. maijā.

“Tagad laiki ir mainījušies un strādnieki tik daudz vairs neuztraucas par kaitīgajiem apstākļiem darba vietās. Gandrīz puse strādājošo domā, ka troksnis vai vibrācija viņiem īpaši netraucē. Arī uz veselības pārbaudēm viņi iet retāk, nekā tas nepieciešams. Kļūst skaidrs, ka darbiniekam par visu svarīgāka darba samaksa. Ja strādājošais sāks izvirzīt visādas prasības, kas to lai zina, cik ilgi darba devējam viņš būs vajadzīgs. Protams, ir uzņēmumi, kuros strādājošo veselība un darba drošība aizvien ir ļoti svarīga, pārsvarā tie, kuros ir arodbiedrība,” atzīst ilggadējais darba drošības speciālists.

Par šiem jautājumiem viņš sarakstījis vairākas publikācijas un lekciju materiālus, un tie joprojām nav zaudējuši aktualitāti.
Svaiga pieredze darba drošības jautājumos nākusi 90. gadu sākumā, kad izdevies pabūt Kanādā. “Tur, ja ražotnē pie ieejas kādā telpā ir rakstīts “Ieeja aizliegta”, tad neviens iekšā neies un slēdzamas durvis nemaz nav vajadzīgas,” atceras Smildziņš.

Āra Smildziņa vizītkarte
Dzimis 1940. gada 11. septembrī Galgauskā.
1958. gadā beidzis Bulduru Dārzkopības tehnikumu.
No 1959. līdz 1964. gadam studējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Ieguvis kokapstrādes inženiera tehnologa diplomu.
No 1968. gada rūpnīcā “Furniers” patentzinību un informācijas inženieris, tehnologs, galvenā inženiera vietnieks darba aizsardzības jautājumos, tad piecus gadus strādājis Jūrmalas MRS.
1981. gadā uzaicināts uz Meža, papīra un kokapstrādes rūpniecības strādnieku arodbiedrības republikānisko komiteju par darba tehnisko inspektoru.
Pēc Latvijas Meža nozaru arodu biedrības nodibināšanas 1990. gadā darbojies par galveno darba tehnisko inspektoru arodbiedrībā, pēc tam 19 gadus par darba aizsardzības un tiesību sektora vadītāju.
Aizraušanās – esperanto. Piedalījies arī meža nozares latviešu–angļu terminu vārdnīcas sastādīšanā. Ilggadējs biedrības Latvija–Zviedrija biedrs.
Jaunībā spēlējis trompeti. Reiz kopā ar “Furniera” ansambli muzicējis ministrijas ballē.
Uzaudzinājis divas meitas – Rūtu un Ilzi.

Andris Ziemelis: Visinteresantāk ir izdomāt kaut ko jaunu

Andris Ziemelis: “Ceļojot pa pasauli, esmu redzējis, ka daudzas tautas, kas dzīvo pieticīgākos apstākļos nekā mēs, ir apmierinātākas ar dzīvi vairāk nekā latvieši. Par sevi varu sacīt, ka vismaz savu inženiera un zinātnieka arodam atvēlēto laiku, kā pašam šķiet, esmu izmantojis lietderīgi.”
Foto: Valdis Semjonovs

Teksts: Ģirts Kondrāts
“Viņš ir viens no pieredzes bagātākiem un zinošākiem kokrūpniecības speciālistiem, kurš savu darbu vienmēr ir veicis ar vislielāko apziņas sajūtu. Uz šo cilvēku var paļauties, jo viņš tevi nekad nepievils,” sacīts pieteikumā, kurā inženierzinātņu doktors Andris Ziemelis ieteikts mežu nozares balvai “Zelta čiekurs” nominācijā “Par mūža ieguldījumu”.

Izvēli ietekmēja svaigi sazāģētas priedes smarža

“Pēc vidusskolas 1957. gadā iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežtehnikas fakultātē. Man vienmēr ir patikusi vēsture un ģeogrāfija. Vēl tagad man mājās visi plaukti ir pilni ar grāmatām par vēsturi, un daļa no tām ir par seno Romu. Taču skolas laikā pa vasarām gāju strādāt, jo vajadzēja naudu. Darbs parasti atradās ķieģeļu cepļos, bet reiz brīvlaikā dabūju vietu kokzāģētavā. Un mani burtiski savaldzināja svaigi zāģētas priedes smarža. Tā bija tik neatvairāma, ka ietekmēja manu studiju izvēli. Konkurss bija kādi pieci pretendenti uz vienu vietu, bet es to izturēju,” stāsta Ziemelis.

Studiju laikos vasaras praksē braukts uz Krieviju – finiera rūpniecības uzņēmumiem Ļeņingradā, kokzāģētavām Arhangeļskā un mēbeļu ražotnēm Maskavā. Tur viss notika daudz vērienīgāk nekā Latvijā. Tad sekoja meistara darbs rūpnīcā “Furniers”, kuru tolaik vadīja Konstantīns Ripa-Meļņiks. “Viņam bija grūti noskatīties, kā maza auguma sieviņas ar rokām ceļ smagas finiera pakas un bīda tās iekšā presē. Kaut kādi risinājumi, lai uzlabotu šo situāciju bija, bet fiziski pietrūka vietas, kur tos pielietot. Tāpēc bija nepieciešams kaut kas jauns šajā ziņā. Un tā kādu dienu direktors man sacīja: “Nav ko te ņemties pa cehu, ej uz konstruktoru biroju.” Piecatā izdomājām jaunu pusautomātisku preses apkalpošanas līniju. To sāka izmantot arī Krievijas rūpnīcās. Kad 90. gadu sākumā tur biju pēdējo reizi, tādas līnijas kokrūpniecības uzņēmumos darbojās joprojām,” atzīst balvas “Zelta čiekurs” saņēmējs.

Izgudrojumu laiks

Interesants dzīves posms saistās ar darbu Koksnes ķīmijas institūtā. Tur vienmēr vajadzēja radīt kaut ko jaunu. Turklāt ap to laiku Latvijā sākās atmodas vēji.

Galvenais, protams, bija darbs koksnes plastifikācijas laboratorijā. Taču mums radās iespēja, ieinteresējot toreizējo Latvijas PSR Valsts plāna priekšsēdētāju Miervaldi Ramanu, noorganizēt atbalsta bāzi Bolderājā blīvinātā koka ražošanas tehnoloģijas izstrādei. Nācās atrisināt šādas problēmas: koks vispirms bija jāpadara mīksts jeb jāveic plastificēšana, tad jāsaspiež un jāizžāvē. Tad koksnes blīvums divkāršojas un to var izmantot gan kā ogļu šahtu slāņu saturēšanas balstus un enkurus, gan kā slīdgultņus, gan metālliešanas modeļu veidošanai.

Problēmu sarežģīja amonjaka izmantošana apstrādes procesā. Beidzot izdevās apvienot visas modificētās koksnes – lignamona – ražošanas tehnoloģijas operācijas vienā iekārtā. Kādu laiku tās sekmīgi izmantoja arī citur pasaulē, piemēram, Čehijā. Savukārt lignamona slīdgultņi bija noderīgi dziļurbumu mašīnās Baikāla–Amūras dzelzceļa maģistrāles celtniecības laikā. Vienkārši – no lignamona izgatavotie gultņi tik ātri nesakarsa kā metāla gultņi un mašīnas varēja darboties ilgāk. Pat dažas minūtes, kas pagarināja urbšanas laiku, šajā darbības jomā ir ļoti svarīgas.

Tagad gan ražošanas tehnoloģijas ir gājušas uz priekšu, bet mūsu darba augļi bija kā pakāpiens, lai tās veiksmīgi varētu attīstīties tālāk, saka Ziemelis.

Mūsu mēbeļnieki var

“Pašlaik ar prieku sadarbojos ar asociāciju “Latvijas Mēbeles”. Jau labu laiku, kopš 1997. gada, apkopoju mēbeļu ražošanas, eksporta, importa un patēriņa statistiku, kas noder nozares darbiniekiem. Piemēram, par Latvijas mēbeļu ražotājiem droši var sacīt: “Viņi var!” Protams, jāņem vērā, ka mēbeles ir ražojums ar lielu pievienoto vērtību un pavisam nav pirmās nepieciešamības prece. Tas nav tā kā ar pārtikas, apģērba vai apavu ražošanu,” norāda kokrūpniecības speciālists.” Turklāt mēbeļu rūpniecība ir cieši saistīta ar visas pasaules ekonomisko situāciju, un tur ne vienmēr viss iet uz augšu. Taču mūsu mēbeļnieki krīzei, manuprāt, daudzās mēbeļu grupās veiksmīgi ir izbraukuši cauri.”

“No otras puses – kādreiz brīnos, cik nekvalitatīvas mēbeles, pastāvot lielai konkurencei, viens otrs no mazajiem ražotājiem bezatbildīgi atļaujas piedāvāt tirgū. Lētums vien neko neattaisno.”

Andra Ziemeļa vizītkarte
Dzimis 1939. gadā Jelgavā.
1962. gadā LLA iegūts kokapstrādes inženiera tehnologa diploms, bet 1992. gadā saņemts inženierzinātņu doktora grāds.
Autors un līdzautors 27 PSRS autora apliecībām, 20 dažādu valstu patentiem un trim preču zīmēm par dažādām modificētas koksnes iegūšanas metodēm, tās ražošanas iekārtu konstruktīviem risinājumiem un saplākšņu ražošanas tehnoloģijas pilnveidošanu.
Strādājis rūpnīcā “Furniers”, Latvijas ZA Koksnes ķīmijas institūtā, Latvijas–Vācijas kopuzņēmumā AS “Mīlgrāvis”, asociācijā “Latvijas koks”, AS “Bolderāja” un citur. Pašlaik ir Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras firmas “Ekspertīze” produkcijas kvalitātes inspektors, RTU Koka konstrukciju un dizaina institūta zinātniskais konsultants un Mežu nozares kompetences centra padomes loceklis.
Intereses: vēsture un ģeogrāfija. Ceļojumi bez ērtībām jeb kāpšana kalnos. Himalajos sasniegts sešu kilometru augstums. Tagad – Latvijas muižu, piļu un baznīcu apceļošana.

LA.lv
LE
LETA
Uncategorized
Mihaela Šūmahera “Ferrari” pārdots izsolē par rekordcenu
17. novembris, 2017
LE
LETA
Uncategorized
Stalone noliedz apsūdzības seksuālā uzbrukumā kā “smieklīgas”
17. novembris, 2017
LE
LETA
Uncategorized
Berluskoni nebūs jāuztur bijušā sieva, škiroties no 1,4 miljoniem eiro mēnesī
16. novembris, 2017

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LL
Lato Lapsa
Latvijā
Neizdodas finanšu ministra Reira “gājiens ar Ploku” 2
2 stundas
LE
LETA/LA.LV
Latvijā
VIDEO. Kariņš pauž pārliecību, ka Latvijas pabalstu sistēma būtu uzlabojama
1 stunda
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Tāds humors tautai nepatīk 1
2 stundas
LA
LA.LV
Ekonomika
Piņķos gāzīs miljonus? Reģistrēta komercķīla teju 50 miljonu eiro vērtībā
2 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Ugunsgrēkā dzīvoklī Rīgā bojā gājuši divi cilvēki: dzīvību zaudējis arī nepilngadīgs bērns
45 minūtes