Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
27. februāris, 2015
Drukāt

Ceļ gaismā ļaudis, kam 1944. gadā bija drosme parakstīties par Latvijas neatkarību (5)

Kara muzeja publicitates fotoKara muzeja publicitates foto

Ar Valsts prezidenta Andra Bērziņa atsūtītu apsveikumu un aizsardzības ministra Raimonda Vējoņa vārdiem, ka Latvijas valstiskuma galvenais garants ir cilvēki, kas vēlas par to cīnīties, Kara muzejā svinīgi atvērta biogrāfiskā vārdnīca “Ar parakstu par Latviju. Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas”.

Kultūrkapitāla fonda atbalstītā grāmata tapusi pēc Kara muzeja direktores Aijas Fleijas idejas, biogrāfiju datu vākšanas skrupulozo darbu trīs gados veicot muzeja vēsturniecei Ievai Kvālei. Konstantīna Čakstes vadītā Latvijas Centrālā padome (LCP) vācu okupācijas laikā bija lielākā latviešu politiskās, kultūras un militārās elites kustība, kas deklarēja nepieciešamību atjaunot Latvijas suverenitāti, uzturēja sakarus ar brīvvalsts sūtņiem ārzemēs un nostājās pret abiem Latvijas ienaidniekiem – kā pret komunistisko PSRS, tā nacistisko Vāciju, noraidot kolaborāciju ar tiem. LCP Memorands tika izstrādāts 1944. gada martā, un to parakstīja 188 Latvijas politiskie un sabiedriskie darbinieki. Memorands aicināja atjaunot Latvijas valstisko neatkarību, izveidot Latvijas armiju, uzsvēra, ka Latvijas pievienošana PSRS ir pretlikumīga, un nosodīja arī nacistiskās Vācijas okupācijas varas rīcību Latvijā. Memoranda oriģināls kopš 2001. gada atrodas Kara muzeja rīcībā, bet kopš 2009. gada tas iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas Nacionālajā reģistrā.

Izdevuma mērķis ir izcelt gaismā LCP Memoranda parakstītājus – tā laika sabiedrībā cienītus ļaudis, kam 1944. gadā bija drosme parakstīties par Latvijas neatkarību, lai arī tas nozīmēja represijas kā no vācu, tā arī padomju okupācijas varas. To akcentēja aizsardzības ministrs Vējonis, norādot, ka Latvija ir, bija un būs brīva demokrātiska valsts tik ilgi, kamēr būs cilvēki, kas gatavi par to cīnīties: “LCP dalībnieki bija šādi cilvēki. Šis izdevums ir pierādījums cilvēku drosmei, pierādījums tam, ka mēs atgriežam Latvijas vēsturē okupācijas laikā aizmirstos vārdus.” Jautājums par Memoranda parakstītāju biogrāfijām izrādījies ne tik viegli atrisināms, jo starp sabiedrībā joprojām pieminētām prominencēm tur netrūkst arī cilvēku, kuru dzīvesstāsti ir maz zināmi vai vispār nezināmi pat vēsturniekiem. Strādājot pie grāmatas, Ievai Kvālei nācās konstatēt, ka Zviedrijas trimdā dzīvojošais LCP dalībnieks Leonīds Siliņš (1916 – 2005) vairāku Memoranda parakstītāju uzvārdus atmiņās minējis kļūdaini. Tas atklājies, salīdzinot atmiņas ar dokumenta oriģinālu. Visgrūtāk bijis noskaidrot, kas ar šiem politiķiem, tautsaimniekiem, augstskolu pasniedzējiem, kultūras darbiniekiem, atvaļinātajām militārpersonām un citām “personībām ar izcilu reputāciju” noticis pēc kara.

Grāmatas sākumā dota Memoranda oriģināla un parakstu lapu kopija. Biogrāfijas dotas tādā secībā, kādā šie ļaudis parakstījās zem Memoranda teksta. Tādējādi pirmais ir pēdējās Latvijas pirmskara Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, bet pēdējais – agrākais divu Saeimu deputāts, sociāldemokrāts Kārlis Gulbis. Katrai personai dots foto un vienu līdz pusotru lappusi plašs šķirklis ar īsiem biogrāfijas datiem, papildinātiem ar kādu zīmīgu citātu un avotiem, kur iegūstama informācija par šo cilvēku. Jāatzīmē, ka reizē ar grāmatu Kara muzeja 3. stāva ekspozīcijā, kas veltīta Latvijas vēsturei Otrajā pasaules karā, pieejama kļuvusi arī digitālā programma, faktiski grāmatas elektroniskā versija.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Ir dīvaini uzzināt, ka kāds ir uzrakstījis mana tēva biogrāfiju neprasot vēl dzīvai un pie pilna prāta esošajai meitai, nedz viņa dēlam. Mēs būtu varējuši labprāt palīdzēt, fotogrāfijas iedot. Bet, nu ja autoriem nav interesanti, tad būs interesanti man, kas nu būs sarakstīts.

  2. Bet Čakstes meita savā pēdējā braucienā uz Latviju intervijā teica: Kad mēs sēdāmies Latviesu zvejnieku laivās, lai bēgtu uz Zviedriju, Čakstes apsardze šāva uz glābēju sievām ar bērniem. (lai tās neiesēstos kopā ar ,,eliti”!) Ha! Te ir tā īstā Latvijas vadoņu sejā!

  3. labāk papētiet tos figurantus kuriem nebija drosme parakstīties par Latvijas Neatkarību 4. maijā, bet tagad ir drosme otrreiz lauzties uz Pili.

  4. Varbūt mums beidzot ir jāceļ gaismā cilvēki, kuriem ir drosme šodien iestāties par Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju?

  5. Tiesa, ka rit jau 16. gads, kopš Latvijas Centrālās Padomes Memorands ir UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas Nacionālajā reģistrā, taču mūsu valsts pirmajai personai (ja ņem vērā viņa apsveikumu) tā arī nav iegadījies laiks ielūkoties tajās – teju 71 gadu tālās – valsts vēstures dzīlēs: apsveikumā Andris Bērziņš LCP dēvē par „Latviešu centrālo padomi”.
    Acīmredzot „pasaules atmiņa” nav kļuvusi par Valsts prezidenta atmiņu…

Draugiem Facebook Twitter Google+