Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
4. februāris, 2013
Drukāt

Godinās zeķu māmuļu

Foto - Leons StipraisFoto - Leons Stiprais

Pēc mūsu lasītāja Leona Stiprā vēstules “Latvijas karavīru māmuļai” publicēšanas 9. novembrī un “Latvijas Avīzes” redakcijas lūguma Aizsardzības ministrijai atbildēt, tā mums beidzot devusi ziņu – L. Stiprā ierosinājums 11. janvārī izskatīts Aizsardzības ministrijas (AM) Sabiedrisko attiecību padomes (SAP) sēdē.

 

Atgādinām, ka L. Stiprais ierosināja ierīkot piemiņas plāksni zeķu māmuļai Helgai Nepertei teritorijā Rīgā starp štāba bataljonu un armijas sporta klubu. Viņa deviņdesmitajos gados karavīriem dāvināja pašas adītas zeķes – ap tūkstoti siltu un mīļu pāru. “SAP sēdē tika novērtēts H. Nepertes darbs karavīru labā, kam piemīt simboliskas iezīmes, jo vispārināti tas atspoguļo mātes rūpes par savas zemes meitām un dēliem – karavīriem,” atbildē redakcijai raksta AM valsts sekretārs Jānis Sārts. Vienlaikus AM nav atzinusi par labu ideju ierīkot piemiņas plāksni štāba bataljona teritorijā, jo tad tā būtu pieejama tikai Štāba bataljona karavīriem un tā apmeklētājiem. AM arī noskaidrojusi, ka karavīriem ir fragmentāra informācija par H. Neperti, jo personāla sastāvs pa šo laiku ir būtiski mainījies un štāba bataljona vēstures istabā izvietotā informācija par H. Neperti nav pietiekami izsmeļoša.

Tā kā “štāba bataljona karavīriem ir vairāki atbalstītāji, laika gaitā nebūs iespējams uzstādīt pieminekļus vai piemiņas plāksnes katram no viņiem, tādēļ SAP tika lemts par NBS finanšu līdzekļu piešķiršanu NBS štāba bataljona vēstures istabas papildināšanai ar informatīvo stendu par H. Neperti un citiem štāba bataljona atbalstītājiem,” teikts atbildē.

Kā zināms, NBS štāba bataljonam bijuši daudzi atbalstītāji. Piemēram, gleznotājs Jānis Anmanis, kas savā laikā štāba bataljonam uzdāvināja divdesmit savas gleznas. Zināmu pienesumu ir devusi rūpnīca “Spodrība”, kas nereti dāvināja savu produkciju karavīru vajadzībām. Tāpat svētkos regulāri karavīrus ar savu klātbūtni pagodina aktrise Vera Valtere-Gribača un dzejnieks Valdis Rūja, zina teikt L. Stiprais un piebilst: “Protams, katram bataljona patronam piemiņas zīmi arī nevajag, jo daudzi no viņiem ar saviem darbiem var piemiņu saglabāt paši. Bet Helga Neperte ir īpašs gadījums. Viņas liktenis un darbība ir ārkārtēji simboliska un cieši saistīta ar mūsu tautas likteņiem. Viņa pati bija izsūtīta represiju laikā un atcerējās, ko nozīmē salt Sibīrijas gulagos. Viņa desmit gadu garumā mēģināja sasildīt atjaunotās Latvijas valsts karavīrus, adot tiem zeķes. Šeit jāmāk saredzēt dziļi simboliskus šīs sievietes – mātes centienus apsegt ar villaini savus tautas dēlus – karavīrus,” uzsver L. Stiprais.

Ierosme par piemiņas plāksni viņam radusies pēc publikācijām par somu karavīru bulciņu māmuļu Varvaru Šantinu, kurai karavīri pateicībā uzcēla pieminekli. L. Stiprais pats ziedotu katru mēnesi nelielu summu Latvijas karavīru zeķu māmuļas piemineklim, piemiņas plāksnei vai kam līdzīgam, ja tiktu atklāts fonds Helgas Nepertes piemiņai.

Taču izskatoties, ka ne bataljons, ne Aizsardzības ministrija piemiņas plāksni vai piemineklīti H. Nepertei neuzcels. “Acīmredzot vienīgā piemiņa par šo fantastisko cilvēku būs dažas fotogrāfijas un daži raksti jūsu avīzes arhīvos,” skumji saka L. Stiprais. “Šodien cilvēku stāvoklis ir kata-strofāls – gan materiālā, gan garīgā ziņā, ja jau pat saviem šodienas tautas varoņiem mēs neesam spējīgi pateikt paldies. Pārāk ilgi gan Staļins, gan viņu pēcnieki ir pūlējušies, lai no latvieša izsistu lepnumu, godu un sirdsapziņu,” secina L. Stiprais.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+