Foto – Timurs Subhankulovs

Godmanis atklāti par “Parex bankas” pārņemšanu 0

Pēc “Latvijas Avīzes” intervijas ar Ivaru Godmani, kurā viņš pastāstīja par LTF nostāju pilsonības jautājumā, dalījās domās par eiro ieviešanu, lasītāji īgni atsaucās. Zvanīja uz redakciju: “”Parex” bankrotā viņš darbojās Kargina interesēs. Kāpēc nepastāsta, kādu ļaunumu pats nodarījis valstij?” 


Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
Lasīt citas ziņas

Nav tiesa, ka toreiz nejautājām, kā Godmanis atceras grūtākos brīžus otrreizējās premjerēšanas laikā. Jautājām, un viņš atbildēja. Runāja smagi, bet ļoti atklāti. Viņš teica, ka vienreiz griboties izrunāt ar cilvēkiem, kas notika – “to dienu acīm”. Mēs pavaicājām eiroparlamentārietim, vai viņš vēl meklēs kādu partiju, lai turpmāk darbotos politikā, lai nākamreiz iekļūtu Briselē par deputātu, un Godmanis sāka savu smago stāstu.

– Nezinu. Partijas man vairs nav. Nekur citur neesmu iestājies. Mani te labu laiku zīmē kā tādu briesmoni un bubuli, kas šausmīgus parādus sataisījis un visu lejup nolaidis, savtīgos nolūkos “Parex banku” glābis. Daudzus no “zīmētājiem” vairs nesveicinu. Par visu šo krīzes “elli” es uzrakstīšu detaļās, jo dokumenti ir saglabājušies, un tad varēsiet paši vērtēt.

Tomēr telegrāfa stilā tas bija tā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pirmie nepatīkamie krīzes signāli pienāca 2008. gada pavasarī. Izbraucu uz Īriju palūkot, kā viņi apguvuši Eiropas naudu. Ļoti labi apguvuši, sasniedzot 120% no ES labklājības līmeņa.

Kā tas izdevies, jo mums arī jāuzlabo šī lieta? Taču īru premjers man saka – nu ir galīgs vakars, jo mums pārplīsis viss nekustamā īpašuma burbulis un bankas tur visur ir iekšā. Pie tam tās iedevušas ne tikai kredītus mājām, bet arī “saindētos” amerikāņu vērtspapīrus sapirkušās!

Lai burbuli mazinātu, īri bija pat uzlikuši nodokli nekustamā īpašuma pirkšanai un pārdošanai, kā Latvijā nebija. Budžetā ievāca lielu naudu, taču būvēt nepārstāja, burbulis turpināja augt, un tad, kad tas plīsa, budžetā izveidojās caurums par 25%. No šīm ziņām man palika aukstas kājas. Ko nu darīt? Teicu viņam, ka strauji jāmazina budžeta izdevumi. Gan Īrijā, gan arī Latvijā.

Tagad neviens neatceras, bet mēs pirmo budžeta apgriešanu uzsākām jau 2008. gada jūlijā, jūtot, ka ziepes nāk virsū.

Tāpat vēl pirms krīzes epicentra 2008. gada augustā satikos ar zviedru premjeru. Viņš atvainojās, ka veltīšot man tikai 15 minūtes, jo katru stundu runājot ar Zviedrijas Centrālās bankas prezidentu. Kāpēc? Jautāju, vai zviedru bankām radušās finanšu problēmas. Īstu atbildi nesaņēmu. Tad mani patiešām pārņēma apjauta, ka vairs nekas nav kārtībā. Atbraucu, parunāju ar finanšu ministru Slakteri, kurš man saka, ka nevaram pārdot tirgū valdības parādzīmes par visiem 500 miljoniem eiro. Neviens, ieskaitot japāņu fondus, nepērk, pietur naudu. Ja pārdotu, tad dabūtu maksāt 10%. Oho! Izsaucu Žīguri no statistikas pārvaldes. It kā vēl nerādās IKP kritums. 2008. gada pusgads +1,6%. Tos mīnusus 2008. gadā statistikas pārvalde parādīja tikai 2009. gadā, kad veica pārrēķinus atbilstoši ES prasībām.

Reklāma
Reklāma

Bet tad, 2008. gada vasarā, nu kā es iešu uz parlamentu ar budžeta samazinājumu, ja IKP skaitļi vēl it kā pozitīvi? Tomēr gāju. Un ar Slakteri vienojāmies, mazināsim budžetu ik pēc trim mēnešiem: septembrī, decembrī utt.

Taču tad nāk divi referendumi: Vīķe-Freiberga un “Jaunais laiks” par Saeimas atlaišanu un Štokenbergs – ar savu pensiju referendumu. Budžetu jūlijā samazinājām maz – par kādiem 0,6% IKP, taču tas bija pirmais solis, bija paredzēts šos soļus turpināt.

Tad man zvana Saeimas deputāte Barčas kundze: Saeima balsos vēl vasarā pensijas piemaksas palielinājumu no 30 santīmiem uz 1 latu. Kā pretsoli pensiju referendumam. Teicu, ka nevaru tik daudz. Iztirgojāmies uz 70 santīmiem, kas jāmaksā no 2009. gada 1. janvāra. Referendums neizdodas.

Un tad sākās pa īstam. Pirmās baumas par zviedru banku problēmām arī Latvijā. Iesaistām speciālās izmeklēšanas iestādes, meklējot baumu izplatītājus. Atceros – lai mierinātu tautu, nolasīju televīzijā FKTK 19. septembra oficiālu slēdzienu, ka ar visām mūsu Latvijas bankām viss kārtībā. Tad nāk “Lehman Brothers” sprādzienveida krahs, 17. oktobrī braucu uz ārkārtas Eiropas Padomes sēdi. Visi bāli, un Merkele mums paziņo, ka viņa kopā ar Sarkozī, Berluskoni u. c. ir pieņēmuši lēmumu un aicina mūs visus Eiropas Savienībā glābt sistēmiskās (t. i., lielās) bankas, lai tas maksā ko maksādams, jo citādi būs vispārējs finanšu krahs Eiropā. Visi tam piekrīt.

Pēc atgriešanās FKTK rāda man papīrus – mūsu bankām naudas pietiek. Televīzijā tāpēc arī skaidroju – baumām, kas toreiz cēlās par “Swedbank”, nav pamata, visiem ir pietiekami kapitāla, viss ir kārtībā. Pēc tam, izrādās, Kargins mani meklējis. Es ar viņu nu tā… nealku tikties. Sākumā atsakos. Tomēr viņi abi – Kargins un Krasovickis – atnāk.

Stāsta – valdībai naudu vajadzētu iedot, kādus 300 miljonus. Atbildu, ka man nav tādas liekas naudas kasē! Parādzīmes pilnībā pārdot neizdevās, un atzinos, ka arī budžeta izdevumus mazināsim vēl šogad.

Viņi saka, ka esot problēmas, kaut gan FKTK man neko nav ziņojis, Rimšēvičs arī nav zvanījis. Nu, paga, pat ja es naudu dabūtu, ko viņi dos valdībai ķīlā? Akcijas došot. Ko man līdz tās akcijas, ja es privātbankā ieguldīšu 300 miljonus? Ja būtu tā darījis, tagad sēdētu jau cietumā. Kad atteicos, nikni aizgāja, sāka sūdzēties pa visu pasauli. Kā vēlāk izrādījās, tobrīd, sākot jau no pavasara, bankā pamazām jau bija izņemti ap 12% noguldījumu.

Lai saprastu, kas notiek, sasaucām speciālas sēdes, piedaloties FKTK, Latvijas Bankai, man un finanšu ministram. Stāvoklis “Parex bankā” pasliktinās, naudu sāk izņemt vēl vairāk. Arī citās bankās situācija nestabila. Tautā sāk cirkulēt baumas par “Parex”, kas tikai situāciju pasliktina. Ierosinu, lai naudu aizdod Latvijas Banka. Ir jau aizdevusi. Ko ņēmusi ķīlā? Valdības parādzīmes. Par 200 miljoniem. Vairāk tā kā Latvijas Banka aizdot nedrīkstētu.

Jau tad Rimšēvičs saka – netiksim paši cauri, jāņem SVF aizdevums. Bet es, kas vienreiz jau ņēmu šo aizdevumu 1991. gadā, saprotu, ko tas nozīmē – viņi spiedīs smagu programmu, liks latu devalvēt, liks algas un pensijas samazināt. Tīrā elle Latvijai! Bet cita varianta īsti nav.

Ja aizvērs tik lielu banku kā “Parex”, tad panika pārmetīsies uz pārējām vietējām bankām, kurās kopā noguldījumu tikpat, cik “Parex”. Eiropā visas valdības, palielinot savu parādu, glābj savas bankas.

Tad satikāmies pie Rimšēviča, un Kargins ar Krasovicki pirmo reizi atzīst – banku pavilkt nevaram. Tad arī pirmo reizi parādījās piedāvājums – ņemiet par 1 latu.

Tas nozīmēja, ka mums, valdībai, ir jāiet bankā iekšā un visiem spēkiem ir jācenšas to noturēt no kraha. Tikai tad mēs varējām paļauties, ka Latvijas Banka vēl palielinās aizdevumu, un cerēt, ka saņemsim palīdzību no ārpuses.

Un tad bija viens izšķirošs brīdis, slēgtā valdības sēde, par kuru vēlāk Lato Lapsa man prasīja parādīt dokumentus. Iedodams es it kā būtu nomazgājies tīrs, taču es nepārkāpu principu, ka premjers (kaut arī bijušais) nedāļā klasificētus dokumentus žurnālistiem. Šai dokumentā bija apstiprināts, ka zviedru valdība, pirms mēs noslēgsim līgumu ar SVF, aizdos naudu tikai pēc tam, kad valdība pārņems “Parex”, jo privātam viņi neko nedotu. Šajā dokumentā bija vēl viens lēmums – vai ierobežot maksājumus bankas klientiem vai ne. Sēdē uzstājās FKTK vadītāja Krūmane – ka izņemšanu vajadzētu ierobežot līdz 25 tūkstošiem.

Rimšēvičs iebilst, ka to nedrīkst. Viņa loģika – ja valdība iet bankā un dod signālu, ka nākamajā brīdī tā ierobežo bankas darbību, praktiski to aiztaisot ciet, tad tas ir beigu signāls. Un tas nozīmē, ka arī citas bankas saprot, ka valdība nevis glābj krīzē nonākošas bankas, bet taisa tās ciet.

Es svārstos, jo tādā grūtā brīdī lēmumam jābūt vienotam. Jāmeklē kompromiss, ko darīt. Beigās vienojāmies visi – Latvijas Banka, valdība un FKTK –, ka pārņemam banku, bet neuzliekam ierobežojumus līdz 1. decembrim. Banku pārņēmām piektdienā, 7. novembrī, un nolēmām skatīties, vai naudas aizplūšana nesāksies milzu apjomos. Ja tā būs, tad uzliksim ierobežojumus. Šo paziņojām, bet jau pirmdienā, kolīdz “Parex” sāka darbu, beigās bija izņemti ap 70 miljoniem, otrdienā – ap 40 miljoniem. Pirmie pasteidzās mūsu vietējie lieluzņēmumi, t. sk. valsts uzņēmumi. Mūsu uzņēmumi kopā ar pašvaldībām turēja bankā ap 200 miljoniem latu. Tā jocīgi, viens no iemesliem, kāpēc mēs, valdība, gājām bankā, bija glābt valsts uzņēmumus un pašvaldības, kam ziemā bija draudi pazaudēt savu naudu. Bet tieši viņi pirmie naudu izņēma. Saprotami jau tas bija, bet ne solidāri. Acīmredzot neticēja, ka izvilksim.

Kāpēc es to visu tā emocionāli stāstu? Laikam jau, lai cilvēki varētu vismaz tagad izlasīt, kādā milzīgā finanšu ugunsgrēkā mēs toreiz degām.

Jo tad, kad ieradās SVF, nekas vieglāk nekļuva. Mums bija izšķiroši ar viņiem noslēgt līgumu, un mēs bijām gatavi gandrīz uz visu. Izņemot divas lietas, ko mēs nosargājām. Pirmā – kopā ar Latvijas Banku lata stabilitāti, jo SVF sākumā piedāvāja izskatīt vismaz ap 40 – 50% devalvāciju. Otrā – mēs nosargājām pensiju nesamazināšanu un izpildījām arī 70 santīmu piemaksas palielinājumu par nostrādāto gadu, ko bijām teikuši vēl pirms pensiju referenduma.

SVF mums pieprasīja Saeimā pieņemt lēmumu par 6% no IKP budžeta konsolidāciju, kur arī parādījās pirmie 15% algu fonda mazinājuma un 21% PVN likmes paaugstinājums, kā arī citi smagi budžeta izdevumu samazinājumi.

Saeimas vairākums vienā naktī pieņēma 2009. gada budžeta grozījumus. Es no tribīnes izteicu pateicību tām valdības koalīcijas frakcijām un “Saskaņas centra” frakcijai par valstisku lēmumu.

Tikai pēc tam mēs noslēdzām aizdevuma līgumu un sākām programmu ar SVF un Eiropas Komisiju, ko turpināja un pabeidza Dombrovskis. Tad jau viņam nācās uzrunāt un aicināt Saeimu balsot par šīs programmas izmaiņām un budžeta konsolidācijām. Lomas bija mainījušās.

Gala rezultātā šī manis uzsāktā un Dombrovska turpinātā un pabeigtā SVF un EK programma Latvijā tika sekmīgi izpildīta. Mēs sākām ceļu ārā no šīs laikam jau vissmagākās krīzes kopš neatkarības atjaunošanas. Visu izšķīra ātra rīcība, citādi mēs būtu nonākuši Islandes situācijā.

Lūk, šāda ir īsā krīzes vēstures redakcija. Protams, es nešaubos, ka tie, kas agrāk preses un interneta komentāros plaši izpaudās, ka “Godmanis visu rāvis uz leju” un tikai tie citi vilkuši augšā, turpinās to darīt. To, ka tā nav taisnība, es mēģināju īsumā parādīt šeit. Kaut arī – Dievs ar to. Taču jūs man prasījāt par nākamajām vēlēšanām – pirmais, ko tur dzirdēšu, ka esmu iegāzis “Parex” visu naudu, uztaisījis parādus un par šito nav ko balsot. Nu ko! Kad būs nākamā krīze, lai atrod citu, kurš būs gatavs iet tādā ellē. Baidos, ka neatradīs.

 

Par pārņemšanu viedokļi atšķiras

Pirms četriem gadiem, 2008. gada 8. novembra sestdienā, sabiedrība uzzināja, ka Ivara Godmaņa vadītais Ministru kabinets ārkārtas sēdē nolēmis pārņemt “Parex banku”. Pēc aptuvenām aplēsēm, valstij tā maksāja aptuveni miljardu latu, izraisot satricinājumus valsts finanšu sistēmā, tostarp nepieciešamību lūgt aizņēmumu no Starptautiskā valūtas fonda un Eiropas Komisijas. Vai Godmaņa valdība rīkojās pareizi un vai lēmumi atbilda valsts interesēm? Vai glāba banku vai divu lielāko bankas akcionāru V. Kargina un V. Krasovicka intereses?

 

Inesis Feiferis, Latvijas Biznesa bankas valdes priekšsēdētājs, bijušais Hipotēku un zemes bankas vadītājs: “Es uzskatu, ka valstij tomēr bija jāiesaistās “Parex bankas” glābšanā. Ja nedarītu neko, sekas būtu vēl briesmīgākas. Būtu apdraudēta visa Latvijas banku sistēmas stabilitāte.

Kā notika glābšana un vai bija izvēlēts vislabākais scenārijs, tas jau ir cits jautājums. Grūti novērtēt, vai vispār tika cilāti arī vēl kādi citi scenāriji. Toreiz par daudz ko valsts augstākās amatpersonas sprieda aiz slēgtām durvīm bez manas līdzdalības. Arī laika spriešanai nebija pārāk daudz, lēmums bija jāpieņem dažās stundās. Ja valsts neiesaistītos, tad “Parex” sabrukuma sekas būtu daudz smagākas nekā tās, ko piedzīvojām pēc Latvijas Krājbankas sabrukuma. Redzot, ka nerezidenti jeb ārzemju noguldītāji steigšus izņem no “Parex” savu noguldīto naudu, tas pats sāktos arī citās komercbankās, kurās lielākoties ir nerezidentu naudas noguldījumi. Hipotēku un zemes banku, iespējams, tas neietekmētu tāpēc, ka mēs galvenokārt strādājām vietējā tirgū, ārzemju naudas noguldījumu mums nebija.”

 

Guntis Beļavskis, bankas “Citadele” valdes priekšsēdētājs: “Tas bija vajadzīgs, kaut arī reizē nepatīkams lēmums. Ja toreiz valdība nedarītu neko, sabruktu visa Latvijas finanšu sistēma. Pirms pieciem gadiem īstenotā “Parex” pārņemšana patiesībā nebija nekas unikāls. Savu banku glābšanā iesaistījušās Īrijas, Vācijas, tagad arī Spānijas un Portugāles un citu valstu valdības. Daudzās zemēs šiem glābšanas pasākumiem gan ir maz jēgas – par valsts budžeta naudu bankas tiek mākslīgi uzturētas pie dzīvības. Es teiktu, ka mums šajā ziņā iznākums ir krietni labāks nekā citās valstīs, kuras piedzīvojušas banku sabrukumu. “Citadele” strādā sekmīgi, līdz šā gada beigām valsts ekonomikā būsim ieplūdinājuši ap 200 miljoniem latu kredītu naudas.”

 

Inguna Sudraba, valsts kontroliere: “Pēc 2009. gadā veiktās revīzijas radās iespaids, ka bankas pārņemšana vairāk kalpojusi nevis valsts, bet šo abu kungu – Kargina un Krasovicka – interesēs. Pārsteidza tā lielā labvēlība, kas no I. Godmaņa valdības puses tika izrādīta bankas bijušajiem īpašniekiem. Cita starpā revīzijā atklājām, ka, novilcinot lēmumu par noguldījumu ierobežojumiem, no bankas īsā laikā aizplūda vairāk nekā 400 miljoni latu budžeta naudas. Tikpat pārsteidzošs vēlāk bija Ģenerālprokuratūras lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu saistībā ar valsts amatpersonu iespējamām noziedzīgām darbībām un bezdarbību bankas pārņemšanas gaitā.”

Sagatavoja Zigfrīds Dzedulis

 

FAKTI

* “Parex banka” dibināta 1992. gadā.

* Bankai pēc aktīvu apjoma 2007. gada vidū piederēja 14,5% liela tirgus daļa, un banka ierindojas 3. vietā Latvijas komercbanku vidū.

* 2008. gadā 85% bankas akciju pārņem valsts, 2009. gadā daļu akciju iegādājas Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka.

* 2010. gadā Ministru kabinets pieņem lēmumu no “Parex bankas” izdalīt daļu aktīvu un veidot jaunu banku “Citadele”.

* No šā gada 10. maija AS “Parex banka” sāk strādāt ar jauno zīmolu “Reverta”, kas nodarbojas ar problemātisko aktīvu pārvaldīšanu.

* “Parex bankas” glābšanā valsts kopš 2008. g. kopumā ieguldījusi aptuveni 800 miljonus latu. “Parex bankas” valdes priekšsēdētājs Kriss Gviljams pirms diviem gadiem intervijā “Nozare.lv” atzinis, ka bankai valsts ieguldījumi jāatgūst līdz 2017. gadam, tomēr tas ir maksimālais termiņš.

Dati: LETA