Gondrija “Mīlas stāsts” 0
Kaut arī ilgi tika gaidīta Mišela Gondrija jaunākā filma, “Dienu putu” kinematogrāfiskais ietērps ir spēcīgāks par centieniem kustīgo bilžu valodā izklāstīt franču multifunkcionālā autora Borisa Viāna pēc Otrā pasaules kara uzrakstīto romānu.
Sajaukt žanrus un ļauties fantāzijai, kurā apvienots mīlasstāsts, draudzība un animētas epizodes, Mišelam Gondrijam piestāv, un pēc veiksmes stāsta – romantiskās drāmas “Gaišo atmiņu mūžīgais starojums” – viņš ir viens no retajiem francūžiem, kurš turpina miksēt sirreālismu, savulaik videoklipu režisēšanā apgūtu vizuālo estētiku un specefektus, kam piemīt bērnišķīga naivitāte. Arī jaunākajā filmā “Dienu putas”, kura sižetiskais pamats aizlienēts no franču 20. gadsimta kultūras personības Borisa Viāna romāna lappusēm, viņš, pateicoties Odrijai Totū, Romēnam Dirī un Omāram Sajam, stāsta aizkustinošu stāstu, kurā notikumiem piešķirta mazsvarīgāka loma nekā to attēlojumam uz lielā ekrāna, kur čum un mudž no atsauksmēm, jokiem, sirreālisma un poēzijas, kas, vienā katlā samesti, brīžiem ne tikai traucē, bet arī nogurdina, tādējādi šai filmai piešķirot festivāla kino statusu, ko apliecina arī ieņēmumu rādījumi Francijā, kur “Dienu putas” pirmizrādi piedzīvoja jau aprīlī, taču nav pat pietuvojušās pieticīgā budžeta – 19 miljoni eiro – atpelnīšanai.
Kaut gan bija visi noteikumi, lai tā notiktu. Pirmkārt, režisora un aktieru vārdi, otrkārt – darbība norisinās Parīzē, treškārt, tās kultūrvēsturiskās informācijas blīvums aizved arī uz džeza zelta laikmetu, kurā lielu lomu spēlēja pats Boriss Viāns un viņa tik iemīļotie mūziķi, no kuriem īpaši izcelta Djūka Elingtona vārds, kurš – droši vien ne jau nejauši – arī sarakstījis dziesmiņu “Kloē”, kā savu meitu nodēvējuši arī Odrijas Totū atveidotās varones vecāki.
Tā nav nejaušība, tāpat kā Sartra – filmā gan viņš pārtapis par Žanu Solu Partru – pieminēšana, kas kļūst par liktenīgu aizraušanos galvenā varoņa Kolēna drauga Čika dzīvē.
Bet pats stāsts ir vienkāršāks par vienkāršu – puisis no visas sirds vēlas iemīlēties, un, kad viņš sastop Kloē, no Amora bultām vairs neizvairīties, tikai neviens abiem nav ieteicis piesargāties no liktenīgas nejaušības, kas pārvēršas par augošu ūdensrozi Kloē plaušās un kļūst par iemeslu viņas pāragrajai un mokošajai izdzišanai mīļotā acu priekšā. Varoņu izaugsme pazūd, viņu sejās ielavās plakans izmisums un mulss uzmundrinājums, un divas stundas beidzas pie nabagu kopējā kapa Parīzes pievārtē, bet bilde vārda tiešā nozīmē zaudējusi krāsas, kļūstot par drūmuma pielietu melnbaltu un depresīvu metaforu Kolēna sāpēm, kuru attēlošanai mākslinieciskās izpausmes ir uzskatāmākas par emocionalitāti. Tāpat kā amerikāņu klasiskajā raudamfilmā “Mīlas stāsts” (1970), laimīga bezbēdība pārvēršas par centieniem pagarināt kopīgi pavadītās minūtes, kaut arī nav ne mazāko šaubu, ka drīz laiks tiks nogriezts un salauztās sirds īpašnieks varēs vien gremdēties saldsērīgās atmiņās par to, kā bija tad, kad viņi kopā smējās, priecājās, dejoja un kaldināja lielus nākotnes plānus.
UZZIŅA: “Dienu putas”/”Mood Indigo” Francija, Beļģija, 2013. Režisors: Mišels Gondrijs Lomās: Romēns Dirī, Odrija Totū, Omārs Sajs, Gads Elmalehs, Aisa Maiga No 30. augusta “Kino Citadele”, “Multikino”, “Splendid Palace” |
