Gorbunovs: “Lauku Avīze” bija cilvēciska kopš pirmā numura 0
Anatolijs Gorbunovs ir bijis LPSR 11. sasaukuma Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs (1988 – 1990), Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs (1990 – 1993), 5. Saeimas priekšsēdētājs (1993 – 1995), vides un reģionālās attīstības ministrs (1996 – 1998), satiksmes ministrs (1998 – 2002), AS “Latvijas valsts meži” padomes priekšsēdētājs (2003 – 2007).
Bet daudzu cilvēku atmiņā A. Gorbunovs joprojām ir valstsvīrs, kas arī vadīja Latviju uz neatkarību un piedzīvoja sarežģītu periodu valsts dzīvē. Var teikt, ka tas notika vienlaikus ar toreizējās “Lauku Avīzes” iznākšanu. Nākamgad janvārī “LA” svin 25 gadu pastāvēšanu. Kādas ir A. Gorbunova atziņas par šo laiku?
– Vai toreiz, pirms 25 gadiem un vēlāk, izjutāt mūsu laikraksta atbalstu?
A. Gorbunovs: – Kopš paša pirmā numura avīze bijusi ļoti cilvēciska, cieši saistīta ar saviem lasītājiem, un tas nozīmēja, ka “Lauku Avīzei” bija liela autoritāte. Lasītāji to uztvēra ļoti nopietni, jutās līdziesaistīti visos dzīves procesos. Vēl pirms neatkarības, LPSR 11. sasaukuma Augstākajā Padomē bija jālemj par daudziem jautājumiem, kas tagad šķiet tik vienkārši, bet toreiz tā nebija. Piemēram, par Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, himnu “Dievs, svētī Latviju!”, pēc tam latviešu valodas statuss kā valsts valodai – tas viss tika diskutēts avīzē, un tās loma bija ļoti nozīmīga. Kas man ļoti patika – publikācijas bija bez kliedzošiem, radikāliem uzstādījumiem, bet tieši cilvēciskiem, visiem saprotamā veidā. Lai cilvēkus iesaistītu sarunā, tev viņos arī jāieklausās. Salīdzinot ar pārējām avīzēm, “Lauku Avīzē” tās dialogs ar lasītāju bija vienkārši lielisks! Tāpēc tai arī bija īpaša ietekme.
Palikusi prātā avīzes darbības būtība – kaut arī tieši slavēt jau neslavēja, bet mēs arvien jutām, ka “LA” atbalsta Augstāko Padomi. Ja tev grib palīdzēt, to tu jūti ar visām porām. Avīze nesvārstījās, un to mēs zinājām.
Pēc neatkarības atgūšanas bija ļoti dramatisks laiks, kad vajadzēja no plānveida ekonomikas pāriet uz brīvo tirgu. Kaut arī avīze toreiz nerakstīja, piemēram, kādām tieši jābūt reformām, bet tā informācija, ko avīze sniedza ar savu lasītāju starpniecību, mūsu darbā bija ļoti svarīga.
No “LA” uzzinājām, kas notiek laukos, mazpilsētās, avīze stāstīja par reālo dzīvi, un tai varēja uzticēties. Ļoti vērtīgi bija “Lauku Avīzes” dienu izbraukumi uz pagastiem, kur cilvēki izteica savas domas par dažādām problēmām, un avīze tās publicēja. Tas pats bija ar Zemnieku saeimas konferencēm, ko rīkoja “Lauku Avīze”, – tur nāca iniciatīva pēc iniciatīvas un nekas nenotika formāli. Ar Zemnieku saeimu avīze iezīmēja ceļu, pa kuru iet.
Visas iniciatīvas, kas nāca no avīzes puses, bija lasītāju atbalstītas, nevis žurnālistu izdomātas vien. Avīzes redaktors Voldemārs Krustiņš darīja ļoti daudz gan avīzē, gan sabiedriskajā ziņā – pēc viņa ierosmes tika dibināts Kārļa Ulmaņa fonds. 1992. gadā Nacionālajā teātrī Ulmaņa 115. dzimšanas un 50. nāves dienas atcerei notika šī fonda un redakcijas organizēts svinīgs sarīkojums. Man tika uzticēts nolasīt referātu. Jutos pavisam apjucis – atteikt nevarēja, bet to, ka būtu pārliecināts – man tas jālasa, gan nevaru apgalvot. Izurbos cauri visām grāmatām, kur bija atrodama gan biogrāfija, gan trimdas latviešu atmiņas, kabinetā man bija nokrauta vesela kaudze grāmatu. Un tagad to nenožēloju.
– Pēc neatkarības atjaunošanas laiks līdz pat barikādēm bija ļoti smags. Tālaika ekonomiskās un politiskās pretrunas atspoguļotas katrā avīzes numurā. Kas palicis prātā jums?
– Vissmagākais bija nenoteiktība, jo – deklarācija bija pieņemta, pārejas periods pasludināts, un tas paredzēja, ka faktiskā neatkarība tiek atjaunota sarunās ar PSRS. Cilvēki gaidīja pārmaiņas. Bet kādas sarunas varēja būt, ja deklarāciju Maskava uzskatīja par spēkā neesošu? Neziņas situācija. Tāda, kad dialogs nav iespējams.
No rietumvalstīm, kuras ļoti atbalstīja Gorbačovu, atskaņas bija tādas, ka tika uzsvērts – esam par jūsu neatkarību, bet, lūdzu, sarunas ar PSRS ir pats galvenais. Kādas sarunas, ja viena puse nav ieinteresēta?! Patiesībā gan Gorbačovs ir devis lielu labumu Baltijai, pasludinot pārbūvi un demokrātiju. Tas ļāva virzīt mūsu neatkarības procesus, ko viņš pats nemaz nevēlējās.
– Vai bija kādas priekšnojautas par augusta puču?
– Jā, man bija drūmas nojautas, jo zināju, kas līdz tam Maskavā notika. Pretestība pret Gorbačovu pieauga. Viss rūga, tas liecināja, ka kaut kas briest, un es brīnos, ka pučs izrādījās organizatoriski tik vājš, pretreakcija bija milzīga, bet pučisti neparedzēja to, ka tautā ir pilnīgi cits noskaņojums, milzīga Borisa Jeļcina ietekme.
Kad 1991. gada 19. augusta rītā man pirmo reizi piezvanīja Baltijas kara apgabala pavēlnieks ģenerālis Fjodors Kuzmins, viņš bija priecīgs un apņēmības pilns – viņš tagad esot galvenais noteicējs, viņam esot ārkārtas komitejas pilnvaras! Bet mūsu AP prezidijs ārkārtīgi operatīvi izplatīja paziņojumu, ka Maskavas pučs ir nelikumīgs un ka mēs Latvijā nepakļaujamies. Man uzticēja runāt radio un televīzijā. Tad Kuzmins vēlreiz piezvanīja un piedraudēja: ja vēl kas līdzīgs notiks, viņš mani apcietinās. Vēl viņš piedraudēja: ja tiks pieļauta kaut viena barikāde, būs tanki un bruņumašīnas!
– Par tām dienām Jānis Peters teicis: es redzēju, ka Gorbunovs nav nobijies. Tas cilvēkus varēja iedrošināt. Kas jūs pašu iedrošināja?
– Mani savukārt iedrošināja AP deputāti. Nepārtraucām darbu, deputāti atradās savās vietās, arī naktīs, pat budžeta grozījumus skatījām. Un vēl kas mani iedrošināja – man bija saruna ar toreizējo PSRS iekšlietu ministru Borisu Pugo un PSRS AP priekšsēdētāju Lukjanovu.
Viņu atbildes uz maniem jautājumiem – kāds tiesiskais pamatojums visam notiekošajam, kā tas attiecas uz Latviju – bija ļoti nenoteiktas. Sapratu, ka organizatoriski un juridiski puča lieta ir visai slidena, tāpēc radās cerības….
– “Lauku Avīze” pēc puča iznāca 27. augustā, to dienu ziņas ir diezgan skopas, jo sekoja jauni notikumi. Kā jūs raksturotu toreizējo sajūtu, kad pieņēmāt likumu par Latvijas valstisko statusu? Virs Saeimas nama riņķoja krievu armijas helikopters, bruņutransportieri bija Doma laukumā…
– Sajūta bija trauksmaina. Vajadzēja vadīt sēdes, sekot tam, kas notika Rīgā, arī tam, kas norisinājās Maskavā, vērot Rietumu reakciju. Man bija gandarījums, ka izturējām šo pārbaudījumu. AP deputāti, Tautas frontes frakcija parādīja sevi no vislabākās puses. Tādos apstākļos izstrādāt likumprojektu un par to nobalsot – tas bija īpaši svarīgi šajos neskaidrajos apstākļos. Reizēm saka: neatkarība izšķīrās Maskavā un to visu izdarīja apņēmīgais Jeļcins. Jā, bet redziet: ja AP Tautas frontes frakcija nebūtu konsekventi strādājusi pie visām lietām, kas saistītas ar faktisko un praktisko neatkarības atjaunošanu, tad daudz kas būtu bijis citādi.
Kad divas dienas pēc puča devāmies pie Jeļcina, mums rokā jau bija likums par neatkarības pilnīgu atjaunošanu. Bija karsta vēlēšanās, lai Krievija atzītu Latvijas neatkarību, bet, ko domā viņš, mēs nezinājām. Kā krievu cilvēks ar plašu dvēseli viņš ļoti atklāti pateica: “Es jau zinu, ko jūs visvairāk vēlaties, ķersimies pie tās lietas klāt!” Man par lielu pārsteigumu atnesa dekrētu, kuru viņš savā kaligrāfiskajā rokrakstā parakstīja. Likvidējot puča sekas, Jeļcins bez kavēšanās atcēla Baltijas kara apgabala pavēlnieku.
– Vai jūsu kādreizējais aicinājums balstīties uz pašvaldībām ir īstenojies tā, kā bijāt cerējis? Vai “Latvijas Avīze” pietiekami apgaismo pašvaldību dzīvi?
– Pašvaldība ir tā vide, kurā cilvēks dzīvo, un pēc tā, kā šajā vidē jūtas, viņš spriež par visu valsti. Tā ir arī vispieejamākā iespēja cilvēkam īstenot savas ieceres. Pašvaldības, protams, šajā laikā kopumā ir attīstījušās. Valsts tām uztic arvien jaunas atbildības. Tad kāpēc cilvēkiem tomēr nav sajūtas, ka valsts ir sakārtojusies? Var jau teikt, ka spēkā ir vecā nelaime – jauniem uzdevumiem neseko nauda. Bet laikam vaina ir tajā, ka ir liela sociālā plaisa. Pastāv milzīgas atšķirības. Piemēram, dēlam ir uzņēmums Zaubē, un par šo pagastu varu teikt – tas attīstās. Koris atjaunojās! Uzstājas novada svētkos, un cilvēki priecīgi – mūsējie dzied! It kā nekas īpašs, bet zīmīgs notikums. Amatas novada vadība, kā redzams, atbalsta kultūru, piemēram, izremontēja bijušo Latvijas laika saietu namu, un kultūras dzīve būs augstākā līmenī, būs viss nepieciešamais. Ir skola, ir bērnudārzs.
Piemēram, tiek asfaltēts ceļš no Zaubes uz Nītauri, uz Ķeipeni, arī Ērgļu ceļš – ja cilvēki jūt, ka par viņiem tiek gādāts, rodas pavisam cita dzīvība… Ir cilvēki, kas pagūst visu – vadīt savu saimniecību, arī lielsaimniecību, piemājas zemītē izaudzē visu vajadzīgo. Bet cits nevar neko.
Jūsu laikrakstam izdodas atrast personības, kam ir pieredze un kas ir spējušas kaut ko sasniegt ar savu darbu. Tikai pozitīvi ievirzīti cilvēki var ko lielu paveikt. Tas nenozīmē, ka viņi nekritiski vērtē notiekošo. Bet šāda pieredze dod gandarījumu un, pats galvenais, ļauj arī vispārināt.
– Kopš esat aizgājis no politikas, atgriezāties pie savas inženiera celtnieka profesijas, sākāt projektēt ēkas.
– Jā, bet komerciāli nedarbojos, radiem un draugiem vajadzēja saimniecības ēkas. Palīdzēju. Projektējot izmantoju tās idejas, kas Latvijā jau bija par gaļas lopu audzēšanu, tie bija šķūņi un kūtis. Biju arī būvuzraugs saviem projektiem.
Tagad gan saimniekoju pats savās mājās Mārupē, jo, ja ir īpašums, vienmēr ir ko darīt – zāle jāpļauj, kārtība jāuztur. Arī dēlam Zaubē palīdzu. Ir gandarījums, ka šo to no amatnieka darbiem pieprotu – varu plīti uzmūrēt vai ar caurulēm tikt galā, tā teikt, pensionāra vaļasprieki.
– Kur vaina, ka divdesmit neatkarības gados neesam tikuši pie vienota valsts attīstības skatījuma?
– Domāju, ka dialogs ar ierēdņiem nav nesis vajadzīgos rezultātus. Te gan vairāk jādomā pašiem ierēdņiem – plašā spektrā – kā izsvērt optimālo variantu? Tas atkarīgs no tiem, kas vada sarunas, jo, piemēram, katrai sabiedriskajai organizācijai ir savas intereses. Tad ir divi varianti: pirmkārt, salāgot šīs intereses un veidot optimālo, kas ir diezgan grūti izdarāms, otrkārt, vienkārši pateikt – tas nav izdarāms, un tā jautājums paliek neizlemts.
Soli pa solim tomēr jau virzāmies. No otras puses – ātrumā lemjot, var iebraukt arī grāvī. Piemēram, man ir liela cieņa pret Dombrovski, ka viņš ar savu mieru un pragmatisko rīcību krīzes pārvarēšanā darīja nepatīkamas lietas, ko tomēr cilvēki pieņēma. Tā ir liela māksla.
– Daudzi mūsu lasītāji pārmet, ka integrācijas ziņā nekas nav panākts. Vai varēja būt labāk?
– Kas gribēja integrēties, tas jau to ir izdarījis un pilsonību ieguvis. Ja runā par valodas referendumu, domāju – tas ir labi, ka tāds notika. Cilvēki parādīja savu pārliecinošo nostāju. Mēs redzējām, kas ir musinātāji. Pašlaik, kad atkal tiek uzkurināts referenduma jautājums par pilsonību visiem, varbūt būtu vērts sarīkot tautu forumu – lai sabiedrībā izskan katras Latvijā dzīvojošās minoritātes viedoklis. Atkal nonākam pie tā, ka vajadzīgs dialogs. Protams, vērojot pasaules notikumus, redzam, cik grūti ir vest dialogu tad, kad pretrunas ir nesamierināmas.
