Gorbunovs un Dombrovskis – zīmogoti ar valsts ģerboni 0
Pēdējā laikā mani nereti pārņem déjà vu sajūta. Reiz bijis. Kur es būtu redzējis šīs zilās godīgās acis? Kur sastapies ar premjerministram Valdim Dombrovskim līdzīgo atturīgo runas manieri, nosvērtību un nesatricināmību, kas paaugstina viņa partijas reitingu un sagāž citu politisko spēku izredzes kādreiz pavaldīt šai valstī, kad tiem atliek nopūsties “Ak kaut man Daliņa kājas būtu”, lai panāktu un pārspētu “Vienotību”.
Atmiņā pazib senu fotogrāfiju ēnas, līdz iezīmējas cita nepārspējami populāra politiķa kontūras – padrukns stāvs ar latviešiem raksturīgo stūrainumu. Tas taču 90. gadu neaptraipāmais politiskais Karalis Saule! Ak tu tētīt! – mats matā izspļauts Gorbunovs! – laukos iesauktos omammas, kuras ievērojamais valstsvīrs iejūsmināja it visā, bet visvairāk pacēlās kā puisis no žurnāla vāka ar allaž glīti apdarināto sasuku un mazliet sarmas matos. Lūk, kur atminējums konkurentu domīgumam – ar ko Dombrovskis paņem publiku, ka godu istabās izkārts kā svētbilde un skandālos paliek neskarts kā azbesta vecis. Tikmēr zemāk stāvošie politiķi, lai gorītos kā gorīdamies pašā priekšā, lai visās kāzās stellētos par līgavaiņiem un visās bērēs iztaisītos par nelaiķiem, nekad neizlīdīs sausā un sveikā no nepatikšanām, kuras agri vai vēlu piedzīvos. Un, ja Valdis Dombrovskis sajuktu prātā un iestātos partijā “Tautas kontrole”, pat tā pārvarētu 5% barjeru!
Ja ticētu politiskām reinkarnācijām, tad ar divu ūdenslāšu līdzību valstsvīrs Gorbunovs ir atdzimis un iemiesojies valstsvīrā Dombrovskī. Viņu godīgums nav iestudējums. Abiem piemītošā spēja sagādāt evakuācijas plānu visbriesmīgākā ugunsgrēka gadījumā.
Latviešu vīriem ierastā turēšanās pie zemes un nelidināšanās mākoņos. Kā Dombrovska vārds ir “Vienotības” vairogs, tā savulaik Gorbunova sniegbalta marmora tēls bija “Latvijas ceļa” karogs! Kā K. Baronam, tā V. Dombrovskim un A. Gorbunovam ir salikto pakārtoto teikumu skapītis, kur sakāmais ir attiecīgi numurēts un izvietots pa šūplādēm. Tās vajadzīgā brīdī paver un iegrāmatoto nodeklamē. Varbūt runas šķiedrā velti meklēt graudaināku musturu un ornamentālus elementus. Varbūt kustību un žestu režijā oratoru tribīnē Gorbunovs un Dombrovskis neuzvedas ar Dziesmu svētku virsdiriģentu iznešanos un sienas pulkstenis ar dzeguzi temperamentā pārspēj abus runātājus, taču tauta labprāt ticējusi viņu nemaldīgumam. Abi vīri ceļas līdz ar gaiļiem, ieturas ar biezpienu vai citu vienkāršu, veselīgu ēdienu un tūlīt ķeras pie valsts lietu kārtošanas ar nepieciešamo apzinību. Blakuslietām un niekiem viņiem nav vaļas, personīgā dzīve – dibenplānā. Šīs īpašības būtu noderīgi pārņemt citām augstākajām amatpersonām, ja grib tuvoties vēlētāju novērtētam ideālam un tikt zīmogotām ar Latvijas valsts ģerboni. Kas vēlas darboties pašmāju politikā kā spīdeklis, tam jākļūst labi audzinātam, uzvedīgam un korektam kā Valdiņš vai Anatolijs. Vismaz jāpainteresējas par tā friziera adresi, kurš darbojas ap Gorbunova kunga galvu.
