“Dzimta” Valmieras Drāmas teātrī apbur ar īsteni klasiska teātra maģiju 0
Pirmais, kas sagrābj līdz kaulam, skatoties Valmieras teātra jaunāko izrādi “Dzimta” Fēliksa Deiča režijā, ir Apaļās zāles tuvplāni. Ienāk Māras Mennikas atveidotā kuģniecības uzņēmuma vadītāja Vasa (izrādes pamatā ir Maksima Gorkija luga “Vasa Žeļeznova”) – mazliet bāla grima, pagājušā gadsimta sākuma darījumu sievietes stingrais tērps līdz potītēm ar kaklā iekārtu atslēgu, un līdz šim meitenīgās lomās nodarbinātā aktrise novecojusi par gadiem desmit. Pats galvenais, veidojot šo tēlu, ir viņas balss – Vasa grūž vārdus it kā caur zobiem, metāliskā un vienlaikus sievišķīgi valdzinošā balsī, un izrādes kaislības var sākties. Kā operas lielās skatuves balss neiederas kamerzālē, tā arī šo lielo kaislību – indēšanas, slepkavošanas, uzpirkšanas, noklusēšanas – izspēle tik nelielā telpā ir visas izrādes komandas lielākais sasniegums, kas apbur ar īsteni klasiska teātra maģiju.
Reiņa Suhanova scenogrāfiju gribas saukt par ideālu tieši tāpēc, ka tās gandrīz nemaz nav. Uz skatuves ir tikai funkcionāli nepieciešamie priekšmeti – galds, krēsli. Savrupmājas atmosfēru – dienu un nakti, noslēgtu darba telpu vai ģimenes vies-istabu – veido nevis lietas, bet gan to atspulgi – gaismas zibšņi logos, atspīdumi patvārī, lampās, tējas servīzē un gaismiņa pie Dievmātes ikonas. Tuvplānos acij atklājas Annas Heinrihsones tērpi un jāteic – atkal bravo! – katrā no tiem ir kāda tēlu raksturojoša detaļa vai ļoti īsta lieta – splīnīgi šņorzābaki, pensnejs vai izšuvumi. Bet visapbrīnojamākais tomēr ir aktieri! Lieliska ir jauniņā Rūta Dišlere, kas, dungodama sapņainu melodiju, aizvērtām acīm virpuļo gar skatītāju rindu, līdz agri vai vēlu paklūp. Tālivaldis Lasmanis, kam jāspēlē alkoholiķis Vasas brālis, kurš tomēr pamanās savaldzināt tieši ar savu galēji absurdo nepiemērotību dzīvei. Inesei Pudžai piemīt spēja fascinēt ar savu aktierisko klātbūtni, un šoreiz viņai jānospēlē ļoti sarežģīta loma – Vasas meita, kuru māte uzskata par pamuļķi, bet apkārtējie viņā saskata mātes kopiju.
Izrādē “Dzimta” visi elementi saaudušies brīnišķīgā harmonijā, un manis kā skatītāja privilēģija izrādē, pēc kuras negribas šķendēties par aktieriem vai dot padomus režisoram, ir tīra intelektuāla bauda. Analizēt tālāk izrādes sniegtās emocijas un vēstījumu, lai izprastu, kādu paradoksu ar Maksima Gorkija rakstīto lugu izspēlējis gadsimts. Izrādes centrā ir Vasa Žeļeznova, dzelžaina darījumu sieviete. Un vienlaikus arī māte, kas, lai saturētu kopā ģimeni, liek lietā savu darījumu sievietes varu. Tas ir noziedzīgi riskanti, bet viņu attaisno vissenākais no sievietes uzdevumiem – rūpēties par savu ģimeni un iznīcināt visu, kas apdraud tās turpinājumu – dzimtu. Un tieši šo tēmu par sev interesantu sauc izrādes režisors Fēlikss Deičs – sieviete, kas vīrišķīgi cīnās par mātišķiem mērķiem. Tā ir himna Sievietei, viņš saka intervijā pēc izrādes.
Lugas darbības laiks ir brīdis, kad pasaule ir juku priekšā. Maksims Gorkijs to rakstīja 1905. gada revolūcijas iespaidā, un tas viss ir arī šajā lugā – jaunā pasaule pret veco. Veco pasauli iemieso Vasa Žeļeznova, bet Rašele – ideālu nesta, sievišķīgi laimīga būtne, Vasas dēla, kurš kļuvis par revolucionāru, sieva – ir kā alternatīva lugas galvenajai varonei. Fēliksa Deiča iestudējumā, atbīdot otrajā plānā šai lugā ierakstītās sociālās tēmas – par bojā ejošo kapitālistu šķiru un tuvojošos revolūciju, izrāde kļūst par šo divu sieviešu pasaules uzskatu dueli. Vai arī rāda abu bezizeju? Vasa Žeļeznova, kuras rokās kritusi vīriešiem piederīgā naudas un ietekmes vara, to izmanto, lai sargātu un kontrolētu savu ģimeni, turot to kā sprostā. Un Rašele – atvērta pasaulei, skaidriem ideāliem, tomēr ir nespējīga to visu likt lietā, lai radītu jel ko, kas būtu izdzīvotspējīgs pēc izsapņotās revolūcijas – radīt mājas vietu, pati izaudzināt savu dēlu.
Vasa Žeļeznova mirst no pārpūles, naidā pret pasauli, kas turpina apdraudēt viņas ģimeni. Rašeli agri vai vēlu arestēs. Viņas dēlu, visticamāk, izaudzinās svešinieki.
Pats paradoksālākais šai lugā, ka Vasa nav ne bārene, ne atraitne. Vismaz lugas sākumā viņai ir vīrs, kurš pārgalvīgā izlaidībā pastrādājis noziegumu, par kuru tagad draud katorga. Brālis, kuram ir savas ambīcijas, taču, tā kā tās nekad netiks īstenotas, viņš iepriecina sevi, šad tad saceļoties pret māsu. Dēls, kurš piedzimis ar vārgu veselību, šajā brīdī kaut kur ārzemēs mirst. Dīvainā kārtā šis dzimtas posts skar tikai vīriešus. Paliek sievietes, un dzīve turpinās. Bērnu dēļ!
Vai tiešām šī izrāde ir himna mātei, kā saka Felikss Deičs? Vai arī Maksimam Gorkijam, kura universitātes, kā zināms, bija pati dzīve, jau pirms simts gadiem rūpīgā vērojumā ir izdevies savā lugā ierakstīt nākamā gadsimta diagnozi? Sievieti, kas, vīriešu pasaulei revolūcijās, karos un izlaidībā bojā ejot, spiesta uzņemties vairāk atbildības, nekā iespējams. Un šai sajauktajā pasaules kārtībā iet bojā pati.
Valmieras Drāmas teātra izrāde “Dzimta”
Izrādes pamatā Maksima Gorkija luga “Vasa Žeļeznova”.
Režisors – Felikss Deičs, scenogrāfs – Reinis Suhanovs, kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone.
Lomās: Māra Mennika, Aigars Vilims, Tālivaldis Lasmanis, Inese Pudža, Rūta Dišlere, Inga Siliņa u. c.
Tuvākās izrādes: 8. un 9. novembrī.
Viedokļi
Ieva Stiģe, Kocēnu novada izglītības pārvaldes vadītāja: “Ļoti spēcīga izrāde gan saturiski, gan scenogrāfijas ziņā. Apaļā zāle jau jebkurā gadījumā nodrošina skatītājiem un aktieriem tādu īpašu kontaktu, bet šoreiz visa telpa bija iekārtota kā viesistaba. Mēs, skatītāji, līdz ar to kļuvām par it kā notikumu dalībniekiem. Lugas varoņu kaislības, tuvplānā skatāmas, deva lielu emocionālo baudījumu. Uzteicama, pirmkārt, jau Māra Mennika, kura Valmieras teātra regulārajiem apmeklētājiem asociējas ar gaišo, sirsnīgo lomu tēlotāju, taču šoreiz bija barga kundze, gatava ar zobiem un nagiem cīnīties par sava uzņēmuma, savu bērnu labklājību. Jāteic, aktrisei tas lieliski izdevās. Otrs un, manuprāt, atradums valmieriešiem, ir jaunā aktrise Rūta Dišlere, kura sevi pieteica Vasas meitas lomā. Kaut arī Gorkija darbus īpaši neesmu lasījusi, Valmieras aktieri sniedza labu ieskatu rakstnieka daiļradē.”
Agneta, LU studente: “Es izrādi sasaistīju ar mūsdienām, jo pazīstu daudzas sievietes – ģimenes dzīvē maigas, saulainas, bet darba ikdienā dzelzs lēdijas. Viņas arī spēj ārpus dzīvokļa sienām pārtapt uzņēmējās, naudas pelnītājās un ģimenes uzturētājās, tajā pašā laikā spējot būt elegantas, koptas. “Dzimta” bija mana pirmā iepazīšanās ar līdz šim tikai dzirdētu rakstnieku Maksimu Gorkiju. Ģimnāzijā par viņa daiļradi neko nemācīja. Tagad noteikti aiziešu uz bibliotēku un iepazīšos tuvāk ar šā autora darbiem. Paldies Valmieras aktieriem, kuri deva man šādu impulsu.”
Sagatavojusi ILZE GALKINA
