Gorkšs – visu laiku sliktākais sporta organizācijas vadītājs? 1
Latvijas Futbola federācijas opozīcijai ar otro piegājienu izdevies gāzt prezidentu Kasparu Gorkšu, kurš šajā amatā sabija nepilnu pusotru gadu. Tas, domājams, ir viens no īsākajiem termiņiem Latvijas sporta biedrību vēsturē. Viņu gribēja noņemt no distances jau pēc astoņiem mēnešiem, taču toreiz neizdevās. Vai tiešām Gorkšs bija tik slikts, lai par katru varu censtos dabūt prom, īpaši apzinoties, ka jaunas prezidenta vēlēšanas ir jau nākamā gada aprīlī?
Par to māc šaubas. Protams, Kasparam, iesēžoties tik augstā krēslā uzreiz pēc spēlētāja karjeras beigām, bija ļoti grūti. Pašam trūka prasmes, zināšanas un pieredzes, milzīga opozīcija, domubiedru trūkums valdē un futbola piramīdas virsotnē – lielajos klubos, plus doti skaļi solījumi, kurus teju neiespējami realizēt. Tomēr vēlme padzīt būtu saprotama tad, ja ir acīmredzamas aizdomas par likuma pārkāpumiem. Bet tādu nav.
Kongresā viens no retajiem ar konstruktīvu kritiku izcēlās Daugavpils pārstāvis Nauris Mackevičs, kurš norādīja uz nopietnām problēmām, pamatā – saistībā ar finansēm. Dīvaini, ka citi neapstiprināja šī jautājuma akūto situāciju.
Ar ko atmiņā paliks skaļāko opozicionāru, “Mettas” pirmo cilvēku Ģirta Mihelsona un Andra Riherta neapmierinātība?
Pirmkārt, ar to, ka vēlēšanu kongresā pērnā gada aprīlī Gorkšs nemācēja atbildēt uz jautājumu, kāds ir vārtu izmērs jauniešu futbolā.
Otrkārt, šogad februārī pirmajā uzticības balsojumā metieši bija sašutuši, ka federācija atteikusies piešķirt desmit tūkstošus eiro, lai diviem skolas talantīgajiem audzēkņiem gadu divas reizes dienā nodrošinātu ēdināšanu. Treškārt, ar to, ka Gorkšs nav atradis laiku, lai olimpiskajā centrā uzkāptu stāvu augstāk pie kaimiņiem apsveicināties un parunāties par dzīvi, futbolu. Par pasprukušo krievu lamu vārdu nemoralizēsim – kam negadās. Bet pie Marekam Gruškevicam veltītajiem neglaimojošajiem izteicieniem gan varētu nākties atgriezties.
Zināms katalizators futbola sabiedrībai ir vēl nesenais federācijas valdes loceklis Dainis Gudermanis, vaicājot, vai federācijas darbiniekiem atalgojums ir piesaistīts nacionālās izlases rezultātiem.
Interesanti, cik daudz profesionāļu uz šādiem noteikumiem darbā spētu piesaistīt jautājuma uzdevējs.
Skaidrs, ka Kasparam Gorkšam ir trūkumi un viņš varēja veiksmīgāk sastrādāties ar oponentiem, censties atrast kopīgu valodu. Bijušā izlases kapteiņa attieksmes jautājuma problēmas izkristalizējās arī sarunās ar citiem futbola sabiedrības pārstāvjiem. Taču – bija arī pretēji viedokļi. Prezidents mierīgi jau astoņos no rīta varēja ierasties 150 kilometrus no Rīgas, lai pārrunātu iespējas palīdzēt pašvaldībai ieklāt jaunu mākslīgo segumu. Un apsolīt to izdarīt. Vai solījums tiktu arī pildīts, šobrīd vairs neuzzināsim.
Bet par to, vai un cik siltas kādam veidojas savstarpējās attiecības – diez vai kāds no mums gribētu īpaši kontaktēties ar kaimiņu, kurš regulāri “no trešā stāva čurā uz galvas”.
Tā visa gan ir tikai lirika, ja fonā ir nauda un ietekme. Būs interesanti pavērot, kā futbola sabiedrība izvēlēsies savu nākamo priekšstāvi un vai nenoklusīs iepriekšējās vadības atstātā mantojuma šķetināšana.
