Laukos
Piensaimniecība

Govij ar tukšu vēderu nav jēgas pupus raustīt 0

“Vālodžu” saimnieks Ilgvars Kārkliņš. Foto: Uldis Graudiņš

Viens no Vecpils pagasta pirmajiem zemniekiem, “Vālodžu” saimnieks Ilgvars Kārkliņš, sarunu sāk ar stingru nosacījumu – Durbes pusē pēdējos gados nozagti aptuveni 20 lauksaimniecības spēkrati un lauksaimniecības agregāti, tāpēc viņš nevēlas publicitāti, īpaši savām lauksaimniecības mašīnām. Tomēr intervijā saimnieks atklāj savu darbošanās pieredzi, kā arī pamato piena lopkopības biznesa plānotās pārtraukšanas iemeslus.

Piena nozare ir svarīga, tomēr esat apņēmušies pēc pieciem gadiem nodarboties tikai ar graudkopību. Kāpēc?

– Kopā ņemot, nesokas viegli. Man bija iecere pirkt kaimiņu zemi, gatavot projektu, būvēt kūti 100 dzīvniekiem un atteikties no graudkopības. Krīzēs, kad pienu vienbrīd par 10 centiem pārdevām, bija laiks, kad domājām par piena ražošanas likvidēšanu. Biju ielicis sludinājumu, tomēr neviens govis negribēja pirkt. Interesējās tikai lietuvieši un poļi. Labi, ka Turcijas uzņēmēju SIA Eurasia pērk grūsnas melnraibās un sarkanraibās teles. Maksā 1000 eiro par vienu teli. Ja tādas teles pārdod uz vietas Latvijā, vairāk par 500–600 eiro nevar dabūt. Es pirms Jaungada turkiem astoņas grūsnās teles pārdevu. Viņi tās notur karantīnā Cēsu pusē un tālāk ved uz Turciju. Vēlējos visu ganāmpulku pārdot, uzķēros uz piedāvāto cenu. Maniem lopiem ir labas asinis.

– Kādas kvalitātes pienu ražojat?

Pienu pārdodam kooperatīvam Nadziņi 1. Šā kooperatīva biedrs esmu kopš aizvadītā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Nadziņi 1 vienmēr samaksā solītajā laikā. Nepieciešamības gadījumā pat samaksā uz priekšu. Līdz jaunajam gadam kooperatīvs maksāja 31–32 centus par litru, tad cena nokritās līdz 22 centiem, patlaban ir divi centi klāt. Nadziņi 1 ir pārpircēji. Patlaban izrādās – visskopākie maksātāji. Viņi meklē pārstrādātājus, pārdod tiem, kas maksā labāk, tāpēc cena lēkā.

Piens mums ir ekstraklasei atbilstošs. Tas nozīmē, ka baktēriju skaits mililitrā ir ne vairāk kā 50 000, somatisko šūnu skaits – ne vairāk kā 300 000. Bāzes tauku daudzums ir 4,2%, bāzes olbaltumvielas – 3,35%. Par katru 0,1% novirzi no bāzes daudzuma taukiem piemaksa ir 0,356 eiro/1000 l, par olbaltumvielām piemaksa ir 2,846 eiro/1000 l. Bāze ir tik augsta, ka diži daudz nepārsniegsi.

Govis varētu dot vairāk piena, ja tās vairāk barotu. Tad visu dienu būtu jābūt kūtī. Patlaban vienu reizi divās dienās pārdodam tonnu piena. Slaucam govis piena vadā divas reizes dienā, tikpat reižu barojam. Ja slauktu trīs reizes, tad dienas vidū arī būtu jādod ēst. Dzīvniekam ar tukšu vēderu nav jēgas pupus raustīt.

Kā un ar ko barojat govis?
Pats audzēju, pļauju, tinu skābbarību rituļos. Varētu sēt kukurūzu, gatavot skābbarību bedrē, tomēr manā gadījumā sākas problēma ar izbarošanu. Nav barības dalītāja, muižas laika kūtī nevar iebraukt ar tehniku. Nevar mehanizēt darbu, kūtsmēslu transportieris gan darbojas. Visi citi darbi jādara ar rokām. Neko fermas sienā vairs patiešām izlauzt nevar. Skābbarības rituli uzceļu augšā bēniņos. Tur ir telferis, nolieku to pa vidu. Taisu vaļā rituli un ar rokām uz visām pusēm dalu skābbarību. Ja visu barību gatavotu mikserī, kā vajadzīgs – 2–3 cm lielu frakciju –, būtu ar vanniņu vai spaini jānes katrai govij. Nav vairs jaunība. Dažbrīd man ir palīgs. Ja viņam būtu šāds darbs jādara, saķertu galvu un aizbēgtu, nemocītos. Strādnieku atrast darbam kūtī ir grūti. Darbinieki neturas arī kūtīs, kur darbi ir mehanizēti. Viņi prasa lielas algas, bet atdeves nav, darbu dara pavirši. Parasti saņem algu un pazūd. Sarežģīti.

– Cik daudz piena slaucat?
Slaucu 7000–8000 kg no govs. Varētu slaukt vairāk. Ražīgās melnraibās govis ar labo ģenētikas potenciālu ir daudz jābaro, lai daudz slauktu. Es neizmantoju šo potenciālu. Tā ir mana nelaime. Vienlaikus Latvijas brūnās, sarkanraibās govis ir izturīgākas, mūsu dabas apstākļiem piemērotāka šķirne, bet pienu dod mazāk. Koks ar diviem galiem. Nav jau tā, ka es savas melnraibās govis nebaroju. Tās ēd, cik vēlas, vienkārši varētu ēst vēl vairāk un ražot vēl vairāk piena. Es nedodu kukurūzu, bet gan skābsienu, sienu, zālīti, kāda nu kuru gadu trāpās. Ir man kultivētie zālāji – sēju āboliņa, airenes, auzenes un timotiņa maisījumu. Ar lucernu neaizraujos. Tā ir jāpļauj, kad sasniegusi noteiktu garumu, lucerna ir pilna ar sulu. Rituļiem uzreiz plēve plīst, pelē barība. Labāk vairāk stiebrzāļu, tās tur kopā rituli, vieglāk arī izbarot. Klāt vēl rapšu spraukumus beru. Citi samaisa rapšus, miltus, mikroelementus, dzīvnieks uzreiz visu apēd. Man tas ir jāiedod ar roku katram. Aizņem ilgu laiku, tāpēc lēmām, ka paliksim pie minētā izslaukuma. Ja varētu kārtīgi iedot ēst, izslaukums būtu vairāk par 10 000 kg no govs. Man pietiktu ar 8000 litriem.

Cik liela ir piena pašizmaksa?
Patlaban darbojamies ar zaudējumiem. Ja varētu kūtī braukt ar traktoru, tad neko neteiktu, darbotos pa nullēm. Patlaban ir jālauž kauli pašam un citiem un visiem ir jāmaksā alga, esmu stipri mīnusos. Manā saimniecībā vajag vismaz 30 centu par litru piena, lai būtu kāds cents peļņas. Saimniecības izaugsme līdz šim notika tāpēc, ka savu darbu neesmu rēķinājis. Ja es būtu nodrošinājis 2000 eiro pensiju, būtu ar mieru turpināt piena ražošanu. Man ir nulle. Atvaļinājumu nav. Nāk smiekli, tomēr tā ir. Govis atnesas, mūk no aplokiem, slimo. Kad atvaļinājums? Ja ir jaunība, veselība un mērķis, varētu vilkt, jaunu kūti būvētu. Man drīz būs 60 gadu – kādu kūti?

Iespējams, lēmums par piena lopkopību būtu cits, ja piena lopu fermai būtu uzticams pārvaldnieks?
– Mestu piena lopkopību pie malas arī tādā gadījumā. Pirmām kārtām nepatīk smaka, kūts atrodas mājas otrajā pusē. Visapkārt ir kūtsmēsli un dubļi. Ko dotu betons? Ja būtu visur kā Vācijā, tad citādi. Govis iet ganos, mēslu kārta veidojas. Pietiek. Nomaksāšu ES tehnikas modernizācijas projektu nākamajos piecos gados un beigšu ar šo nozari nodarboties. Brieži bauru laikā pa krūmiem ganās, kad sāk aurot, govis arī kļūst jocīgas. Brieži lauž aplokus, govis tāpat. Tad dzīvnieki ar kvadriciklu 4–5 km apkārtnē ir jāmeklē. Ne jau man vienam tā. Noskrējies, nervi beigti. Kādēļ? Dažu centu dēļ?

Daļu zemes, piemēram, var pārdot. Būs pensijas kapitāls..
Negrasos zemi pārdot. Tai šeit ir jābūt. Arī mājai. Lai bērni ir kādi rīdzinieki vai kādi profesori, viņiem reiz par šo īpašumu būs jādomā. Būs jānāk uz šejieni vai jāmeklē, kas šeit strādā. Es esmu zemnieks trešajā paaudzē, viņi būs saimnieki ceturtajā paaudzē. Zemi pārdot nedrīkstēs. Lai nāk un šeit darbojas mazbērni vai citi radinieki. Latvijas neatkarība ir atjaunota nu jau gandrīz 30 gadu. Valsts ir novedusi laukus līdz tādam stāvoklim, kā ir. Daudzi saka – kas nekait šajā valstī dzīvot, likumi nedarbojas, dari, ko vēlies. Kas lielāks cūka, tas vairāk rok. Mums sabiedrībā nav vidusslāņa. Ir bomži un miljonāri. Sevi pieskaitu pie nabagu grupas. Mums ir maza saimniecība. Vidēja saimniecība ir 1000 ha liela. Liela saimniecība ir 2000–3000 ha liela. Ja ir lielie kompleksi, kur naudas apgrozījums miljonos eiro, tie ir lielražotāji. Man visa dzīve ir pagājusi kredītos. Patlaban ir viens nenomaksāts aizdevums palicis. Nomaksāt visus rēķinus, paldies Dievam, varu. Patlaban rūpes vēl ir par jauno tehniku.

Galerijas nosaukums

Kādu redzat saimniecības nākotni?
Darbosimies tikai ar graudkopību. Tad visu zemi apsēšu, nokulšu un ar to dzīvošu. Zemi klāt neņemšu. Ar graudkopību varu iztikt pa nullēm. Subsīdijas tad būs papildu naudas ienākums. Neesmu gan pārliecināts, ka subsīdijas maksās pēc 2020. gada. Ja to nebūs, dzīvosim, kā būs. Mana nākamā iecere ir uzlikt būvēm jaunus jumtus, vecās šīfera plāksnes kalpo jau vairāk nekā 50 gadu. Šķūņus pats būvēju Breša laikā, tiem arī jumti jāmaina. Ja tehnika darbosies, iespējams, kāds no bērniem vai no ģimenes nāks strādāt. Graudkopība jau nav lopkopība. Man apkārt dāņi darbojas, vēl viena iespēja ir pelnīt iztikas naudu ar zemes iznomāšanu dāņiem.

Vai Zemkopības ministrija un zemkopības ministrs var vairāk palīdzēt laukiem?
Izvairās. Lai atrunātos, ministrs atcērt kā ar cirvi. Ko jūs te lienat, nekas nevienam nebūs, neko jūs nedabūsiet. Tie ir viņa vārdi. Viņš vismaz neko nesola. Iespējams, viņš ir cilvēks nedaudz vairāk ar mugurkaulu nekā citi. Neesmu par ministriem sajūsmā. Pats divus sasaukumus biju pagasta padomē. Vairāk nekandidēju, jo jutu – darbošanās tur ir kā mākoņu stumšana, pa tukšo. Neko nevar izdarīt, pilnvaras ņēma nost. Tautas fronte varēja kaut ko lemt, Zemessardze arī. Beigās to atbruņoja, noņēma naudu, skolas sāka slēgt, bērnudārza nav. Atliek sēdēt mājā, ar sievu diskutēt. Valstij nav skaidrs izaugsmes virziens, tas pats attiecas uz lauksaimniecību. Ir sauklis, ka ejam uz labklājības valsti, bet nekur neesam tikuši ES tuvāk. Riebjas, ka mūs, Latviju, aizvien uzskata par trešo valsti. Par to spriežu pēc aplamajām cenām un pēc tehnikas, ko saņemam. Sociālā nodrošināšana – vecumdienās vecajās dalībvalstīs ir labas pensijas un subsīdijas zemniekiem ir daudzreiz lielākas nekā mums.

Tas, ka ES mums kaut ko atmet, tā nav saimnieka darīšana. Ir jāaizstāv savs piens, sava gaļa, savi cilvēki, savs tirgus, sava politika, sava tautsaimniecība. Pie varas esošie to nedara. Viņi nemāk argumentēt, kas ir kas. Vienreiz Briselē ir jāuzsit dūre uz galda tā, lai galds salūst. Tad sāks uz mums skatīties. Labi, izmetīs ārā, tomēr aizdomāsies. Valsts aparāts tur savas algas, vidējo algu ceļ. Es ar 28 govīm sev 430 eiro minimālo algu nevaru maksāt ne sev, ne kādam strādniekam. Ja nebūs 31–32 centi par litru piena, nebūs algas.

Kā tad saimniecības tomēr izdzīvo un attīstās?
Kaut ko nemaksā, kaut ko nošmauc, ir kreisās algas. Es arī gribētu lepni dzīvot, tomēr nav iespējams. Neaizņemos bankā naudu, lai istabā būtu ūdensgulta. Aizņemos, lai būtu ar ko strādāt, tomēr to pašu zog, nav vēl zagļi notverti. Gadiem ilgi. Kam sūdzēsies? Žurnālistam? Tāpat neuzrakstīsi. Citi cilvēki to pašu pateiktu. Man kā lauksaimniekam vajag aizsargātu iekšējo tirgu, prognozējamu nodokļu sistēmu. Ja tas būs, varēšu maksāt sociālo nodokli un vecumdienas būs nodrošinātas.

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv