Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
25. februāris, 2016
Drukāt

Govju fermā ražo munīciju

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone

Ādažu ražotnē līdzās pašu izgatavotiem darba galdiem arī industriālais mantojums no padomju laikiem. "Šīs mehāniskās mašīnas pustramvaja lielumā rentabilitātes ziņā ir izdevīgākas nekā ciparu vadāmās, jo ir lētas un primitīvu darbu paveic ātrāk," atzīst Aivars Dundurs.

Par savu vietu medību munīcijas ražotāju Olimpā uzņēmumam “D Dupleks” šaubu nav. “Jaudas parametru ziņā Eiropā esam galvastiesu pārāki pat par slaveno “Brenneke”,” atzīst uzņēmuma īpašnieks un tā smadzeņu centrs Aivars Dundurs, mednieku saimē plašāk pazīstams arī kā prasmīgs mednieks un vilku piegaudotājs. Viņa radīto tērauda ložu priekšrocības pretstatā tradicionālajai svina munīcijai Latvijas medību kolektīvi var novērtēt kopš 1983. gada.

Šodien lielākā daļa produkcijas aizceļo uz 33 ārvalstīm – ne velti pagājušā gada nogalē no valsts saņemta balva kā eksportspējīgākajam komersantam mazo uzņēmēju grupā. “D Dupleks” izgatavo arī militāro munīciju, kuru izmanto arī Latvijas armija, policija, robežsardze. Dunduru ģimenes uzņēmumam padomā plašāk iekarot Amerikas tirgu – jau šogad plānots Ilinoisas štatā izvietot produkcijas noliktavas un uzsākt daļēju munīcijas ražošanu.

Latvijā ražotne darbojas Ādažos, kur kādreiz pletās izdaudzinātā “Briljantu” govju ferma. Kustoņu vietu ieņēmuši gan padomju laika, gan paša konstruktora radītie darba galdi, bet šautuve ierīkota bijušajā mēslu novietnē, bez mulsuma savu saimniecību izrāda saimnieks. Uzņēmums, kuram 1. martā apritēs 15 gadi, nozarē izceļas arī ar sortimenta apjomu, jo ražo septiņu līdz astoņu veidu patronas dažādos kalibros, kopā sasniedzot pussimtu produktu.

– Jubilejas reizēs dibinātāji mēdz padalīties atmiņās. Kāds bija jūsu starts?

– Kad 2001. gadā aizgāju uz licencēšanas daļu un paziņoju, ka gribētu saņemt licenci munīcijas ražošanai, pirmā reakcija no ierēdņu puses – milzīgs pārsteigums. Latvijā taču tāda precedenta vēl nebija, jo munīciju ražoja tikai valsts uzņēmums. Gandrīz stundu tiem cilvēkiem stāstīju, ka citur pasaulē to lielākoties ražo privātuzņēmumi.

Sākām ar vienu virpotāju un presētāju kādā Jūrkalnes ielas garāžā, kurai sala cauri betona sienas. Darba galdus pamazām savilkām un pirmajā gadā izgatavojām dažus desmitus tūkstošu ložu, otrajā gadā nāca pamatīgs lēciens uz simts tūkstošiem, pašreiz produkcija mērāma pāris miljonos. Darbinieku skaits vienu brīdi izauga līdz 40, taču lēnā garā paši esam sabūvējuši modernus darbagaldus, kas ļauj automatizēt procesu, tāpēc nodarbinām desmit līdz piecpadsmit cilvēkus.

– Uzņēmumā iesaistīji savu ģimeni – vai ir kādas priekšrocības?

– Pasaulē šādi uzņēmumi tiek vērtēti ļoti augstu – loģika elementāra, jo uz ģimeni var vairāk paļauties. No tēva Kazimira dabūju līdzekļus starta kapitālam un tad pārliecināju savējos, ka munīcijas ražošana ir ejoša lieta. Vedu vecāko dēlu Agri, kam tolaik gāja studiju laiks uz beigām, uz Frankfurtes lielo ieroču izstādi, lai redz, ka idejai ir nākotne. Tagad viņš ir uzņēmuma direktors un augstas klases ieroču speciālists – daudz ko zina vairāk par mani. Jaunākais dēls nodarbojas ar reklāmas lietām, bet sieva visu koordinē.

– Kā nonāci līdz munīcijas radīšanai?

– Krāmēšanās ap ieročiem nāca no sporta – visa jaunība aizgāja šaušanas sportā, kad pašam vajadzēja pielāgot šaujamo. Vācu klasiskās ieroču skolas gudrības, kas arī šodien ir lielā vērtē, bija izdevība apgūt pie Latvijas laika cunftes meistara Jāņa Ādama. Augstskolā studēju aparātbūvi un automatizāciju, tolaik pat nedomāju, ka pēc daudziem gadiem ar to nodarbošos vistiešākā veidā. Pirmais skatījums uz plašāku pasauli veidojās Latvijas izlasē, kuras sastāvā nepilnus desmit gadus piedalījos starptautiskās sacensībās arbaleta šaušanā. Izskatās, ka nekas nav darīts bezjēgā. Arī pirmā tērauda lode 1983. gadā tapa ar domu, ka uz tās varētu būvēt nākotnes biznesu.

No kurienes nāk izgudrojumi, to neviens nevar pateikt. Ja velti savas domas vienam virzienam, spējas attīstās, visticamāk, ka arī Dieviņš ar talantu palīdzējis.

– Tirgū neviens negaida jaunus konkurentus, kā izdevās to iekarot?

– Kad dzirdu – radiet jaunus, inovatīvus produktus, ai, kā mani tas tracina, jo netiek pateikta tā otrā daļa, ka uzražoto jāmāk kaut kur likt. Mums to dara pasaules līmeņa menedžmenta komanda četru cilvēku sastāvā ar kolosālu pieredzi, datu bāzi, kontaktiem. Vēl ir mežonīgi apjomīgs un dārgs reklāmas darbs. Krievijā populārā mednieku žurnālā viena reklāmas lappuse maksā 2 tūkstošus dolāru, bet ASV tās cena mērāma 40 līdz 50 tūkstošos.

Ļoti būtisku vietu ieņem starptautiskās izstādes – tās ir kā mekas, kur saplūst uzņēmēji un noslēdz darījumus. Ar saviem ražojumiem pirmo reizi aizbraucām 2002. gadā uz Nirnbergu un uzreiz bija panākumi – 10 līdz 15 kompānijas bija gatavas sadarbībai. Produkti runāja paši par sevi, un lietpratēji tos uzreiz pieņēma. Nācām ar tērauda eks­pansīvajām lodēm, jo tolaik tirgū tādu nebija. Kad medījumam trāpa ar šādu lodi, tā atveras un izmēros palielinās vismaz pāris reizes, rezultāts – trieciena iedarbība ir maksimāla, arī produkts veselīgāks, jo mazāk stresa.

Lai tirgū gūtu panākumus, pamatu pamatā ir jaunas idejas, konstrukcijas, kurām obligāti jābūt labākām par esošajām, turklāt tām jāiekļaujas patērētāju vēlmēs. Mūsu produkti ražošanas ziņā ir pietiekami dārgi, tāpēc nākas strādāt uz apjomu un nolaist cenu zemāku, nekā gribētos.

– Ko Latvijas mednieki vairāk izmanto no “D Dupleks” munīcijas?

– Īpaši iecienīts ir “Monolīts 32” – vispopulārākā monolītlode, kas ļoti labi iet cauri krūmiem un nemaina savu virzienu. Šīs lodes ne tikai nenovirzās, satiekot šķērsli, bet gadā vidēji desmit gadījumos iziet cauri kokam un paņem medījumu.

– Esat pieredzējuši arī negodīgu konkurenci?

– Pirms trīs gadiem pazaudējām klientus vairākās valstīs, jo mūsu produkciju sāka kopēt un pārdot turki. Iesūdzējām viņus tiesā, jo­projām tiesājamies, tik klaji kopijas vairs netirgo, dara to tikai tālākās valstīs – Gruzijā, Armēnijā, Kazah­stānā. Labā ziņa ir tāda, ka krievi, kazahi un vēl kādi ražotāji, kas šīs lodes patronu iepirka ražošanai, konstatējuši, ka tās ir nekvalitatīvas un nestrādā. Mūsu munīciju nevar tik vienkārši nokopēt, jo izgudrojam ne tikai pašu izstrādājumu, bet arī tehnoloģiju, kā to saražot.

– Tērauda lodes sākāt ražot laikā, kad svina munīcijas izmantošana kaitīguma dēļ vēl nebija ierobežota. Tagad daudzi mednieki žēlojas, ka ar tērauda munīciju pīļu medībās sekmes nav tik labas kā ar svina un vairāk putnu paliek aizšauti niedrājā.

– Starpība starp svina un tērauda munīciju būs tāda, ka ar svina skroti varēs šaut tālāk, jo tās īpatnējais svars ļauj saglabāt enerģiju apmēram par desmit metriem tālāk, un tas ir viss. Mednieki, kas lieto tērauda munīciju, to kompensē ar resnākām skrotīm. Tā ir subjektīva runāšana un tradīciju spēks. Ja sāktu sīkāk vētīt, iespējams, ka domāšana nosliektos par labu tēraudam.

Ja runājam par svina ietekmi uz veselību, varu pastāstīt, ka savulaik veicām eksperimentu. Nomedījām ar svina munīciju ruksi, kurš tika izpētīts Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā ar modernu iekārtu, kas spēj līdz sīkumam uzrādīt, kas dzīvniekam iekšā. No 10,7 g smagās čehu pusapvalka lodes varējām salasīt pa lieliem fragmentiem tikai pusi no tās svara, otra puse bija sadalījusies tik sīkās driskās, ka ar aci nevarēja pamanīt. Mēs visi, tostarp Jelgavas profesori, kas piedalījās eksperimentā arī kā mednieki, bijām pārsteigti par to, ka pusi no svina reāli apēdam.

– Kad pārkarsušais izgudrotāja prāts jāatpūtina, dodies medīt vai vilkus piegaudot?

– Medījums mani sen vairs neinteresē, tas ir noiets etaps, jo nomedīti, turklāt lielos daudzumos visi iespējamie dzīvnieki. Piegaudošanu vērtēju par daudz atraktīvāku, jo vilks ir ļoti sarežģīts, viltīgs un manīgs kustonis, kuru grūti dabūt rokā. Ar viņu iespējamas spēles, jo esi ieradies viņa vidē un centies to piemānīt, un nekad nevar zināt, kurš šajā sacensībā būs izveicīgāks.

– Daudzi mednieku kolektīvi tevi aicina gluži kā mākslinieku viesizrādēs…

– Ar piegaudošanu palīdzu viņiem atrast vilkus, kuru skaits Latvijā kļūst arvien lielāks. Medību saimniecībai tas par labu nenāk, jo viņš noēd pārējos dzīvniekus. Vainīga gan kopējā plēsoņu saudzēšanas politika, gan uzskaites trūkums – ar aptuvenām sajūtām rēķināt nomedījamo dzīvnieku proporciju ir absurds.

– Pat ļoti pieredzējuši mednieki atzinušies, ka, piegaudojot vilkus, vismaz reizi mūžā piedzīvojuši baiļu sajūtu. Kā teica Pēteris Ikaunieks no Lubānas – pārņēmusi sajūta, ka cilvēks ir niecīgs radījums.

– Pagājušā gada rudenī Dundagas pusē pirmo reizi sajutos neomulīgi, kad pie barotavas centos uzstādīt kameru un joka pēc uzvilku, sak, redzēs, kas būs. Nebiju gaidījis, ka atsauksies vesels bars tikai simt metru attālumā. Pēc laiciņa sāka čabēt jau krietni tuvāk – dzirdu, kā elpo un elso, viņi bija gluži blakus. Stāvēju pie koka kā pielīmēts, šie staigāja uz riņķi un vēl piedevām saplēsās. Man prātā, kā viņi tur spriež – ēst šo vai neēst? Visticamāk, ka tie bija jaunie vilki, kuri īsti nesaprata situāciju, un viņiem nepatika mana smaka. Ļoti, ļoti stīvām kājām izdevās tikt tos simts metrus līdz mašīnai. Vēlāk nodomāju – pats vainīgs, kāpēc baidies?

Pievienot komentāru

"Mežvidu" tomātu karaļi pārstrādās arī ogas un kaņepes (3)SIA "Latgales dārzeņu loģistika" plāno paplašināt siltumnīcas un attīstīt ogu un pat kaņepju pārstrādi.
Gribējām, kā labāk, sanāk, kā vienmēr (8)Iecere no nākamā gada 1. janvāra noteikt minimālo sociālās apdrošināšanas iemaksu līmeni izpelnījusies ievērojamu pretestību, jo uzņēmēji brīdina, ka labie nodomi var beigties ar bēdīgām sekām.
Pasaulē
Vairākās nozarēs katastrofāli trūkst darbinieku. Vietējam maksā minimālo, viesim – vidējo algu! (22)Jau šobrīd vairākās nozarēs katastrofāli trūkst darbinieku – šoferu, IT speciālistu, pārdevēju, pavāru
Draugiem Facebook Twitter Google+