Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
11. februāris, 2014
Drukāt

Grafika-S. Viss slēpjas defisē

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Mākslā ir tādas lietas, ko saprotam intuitīvi, proti, bez izsmeļošas definīcijas, bez skaidra priekšstata, bet ar kaut kādām nepārprotamām iekšējām zināšanām. Un, protams, ikviens intuitīvi zina, kas ir grafika un kā to atšķirt no citiem māk­slas veidiem. Bet iedomāsimies, kas notiktu, ja nebūtu vienojoša jēdziena “grafika” un mākslas pasaulē vienlaikus pastāvētu vairākas “grafikas” ar saviem tehniskajiem nosacījumiem un vērtēšanas kritērijiem? Kā dzīvot un baudīt mākslu šādā sadrumstalotā un nenoteiktā situācijā, atklāj Rīgas Māk­slas telpā notiekošā izstāde “Grafika-S”.

Diemžēl grafikas izstādes pie mums nav tik bieža parādība, kā gribētos. Biežāk latviešu mākslinieku sasniegumus var apbrīnot grafikas triennālēs Tallinā vai vienā otrā nelielā personālizstādē vietējās galerijās. Tik plaša skate kā šī izstāde, visticamāk, ir lielākais grafikai veltītais notikums Latvijā pēdējos divdesmit gados.

Par iemeslu šim varenajam pasākumam varētu uzskatīt latviešu grafikas eksponēšanas vēsturisko simtgadi, jo tieši 1914. gadā Rīgā notika pirmā latviešu māk­slinieku grafisko darbu izstāde, ko sarīkoja Latviešu mākslas veicināšanas biedrība. Toreiz izstādē piedalījās 12 mākslinieki ar apmēram 125 darbiem, kurus, kā atzīmēja tā laika prese, “izvēlējās stingri pēc estētiskiem principiem”. Šoreiz, protams, izstādīto mākslinieku skaitu ierobežo tikai galerijas telpas platība, un darbu daudzveidība neliek šaubīties, ka simt gadi nav pagājuši velti, tomēr vēlos ar prieku pievienoties tā laika izstādes recenzentiem, kuri pamatoti uzskatīja, “ka grafika kā speciāla mākslas nozare pie mums vēl samērā jauna”. Tikai šobrīd man gribētos, lai tas skanētu kā kompliments radošajam potenciālam.

Bet kas tomēr ir tā grafika vai grafikas, ko piedāvā apskatīt izstādē? Zinātniska klasifikācija, kas nemīl nenoteiktību, jau ilgus gadus pakļauj grafiku rūpīgai vērošanai, bet rezultāts, šķiet, joprojām nav sasniegts. Grūti atrast kādu nosacījumu, kas ļautu sagrupēt šķietami radikāli atšķirīgas parādības, līdzīgi kā horda jeb muguras stiegra bioloģiskajā klasifikācijā ļauj no visiem pārējiem dzīvnieku valsts tipiem nodalīt vienā grupā, piemēram, kaķi, putnu un bruņurupuci. Bet kas var vienot visu izstādē sastopamo daudzveidību? Apsvērums, ka grafika ir tas, kas radīts uz papīra, šķiet, jau sen neatbilst patiesībai, kaut gan lielākā daļa mākslinieku pamatā izmanto šo materiālu. Priekšstats par grafiku kā par melnbaltu attēlu arī neiztur kritiku – vismaz kopš tiem vairāku gadsimtu seniem laikiem, kad Japānas krāsainā ksilogrāfija sasniedza augstāko mākslinieciskās meistarības līmeni. Arī mēģinājumi mākslīgi ierobežot grafiku tradicionālo iespiedtehniku rāmjos sen pierādījuši savu bezspēcību pretoties jauno tehnoloģisko paņēmienu ienākšanai. Datorgrafika vairs nav tikai attēls uz ekrāna, bet pilntiesīga grafikas nozare un izstāžu dalībniece.

Tomēr grafikai piemīt viena fundamentāla īpašība, kas ir klātesoša visos māk­slas darbos. Tā ir sava veida mugurkauls, kas tuvina visatšķirīgākos mākslas darbus un ļauj pieskaitīt grafikai gan telpiskus objektus, gan animācijas darbus. Kopsaucējs ir līnija, kas definē mūsu pasauli un stāv pie visas vizuālās mākslas pirmsākumiem. Līnija ir mūžīgi mainīgs elements, kas ar savu raksturu un formu ļauj visiem māk­sliniekiem vizualizēt domas un emocijas. Kartes un navigācijas aprēķini nebūtu iespējami bez līnijas. Un līdzīgi kā grezni pagājušo gadsimtu ģeogrāfiskie atlanti, mūsdienu digitālo datu vizuāla interpretācija var pretendēt tapt iekļauta mākslas statusā. No līnijas rodas arī skaņa – caur adatu, kas slīd pa mūzikas plates gropēm un pēc tam lido prom kā iedomāta viļņota sinusoidāla līnija. Līnija ir rakstītais vārds, un tikai līnija ļauj ieraudzīt to, kas paliek pēc apēstas barankas.

Līnija definē pasauli, un nepārprotami grafika ir tās nospiedums. Ne vienmēr absolūti precīzs, bet katrs 
jauns novilkums dod mums priekšstatu par to kā mainās dzīve laika gaitā. Izstāde “Grafika-S” savā ziņā ir pasaules modelis, kur, brīvi pārvietojoties, var sastapties ar visdažādākajām teorijām un vizuālajiem risinājumiem. Neraugoties uz izceltām kopsakarībām, tajā nav vienas atbildes un vienas pareizās interpretācijas. Tomēr tas, ka mums nav skaidra priekšstata par dzīves fenomeniem, nekad netraucē ar lielu interesi vērot un diskutēt. Šobrīd, tāpat kā pirms simt gadiem, mēs skatāmies uz jauno grafiku ar cerību uzzināt vairāk par sevi. Un kurš var paredzēt, ko mēs uzzināsim, kad defises līnija pievilks pie vārda “grafika” galotni S?

Viedokļi


Una Auziņa, mājsaimniece: “Izstādē vērojama stilu dažādība, kuru caurvij kultūra, dizains un arhitektūra. Mans favorīts viennozīmīgi ir Paulis Liepa ar darbu “Next”. Viss izstādes formāts balstīts uz pieklusinātiem toņiem, pārsvarā izmantojot pelēko, balto un melno krāsu. P. Liepas darbs ir kā ļoti liels kontrasts attiecībā pret pārējiem.”

Veronika Umanova, finansiste: “Starp daudzajiem izcilajiem grafiskās mākslas darbiem pārsteigums bija ieraudzīt Reiņa Pētersona animācijas īsfilmu “Ursus” – fantastisku veikumu, kas ieguvis godalgas starptautiskos konkursos. Izstādē kārtējo reizi pierādās, cik latvieši ir talantīga tauta.”

Ivo Zintāns, konsultants: “Interesanta izstāde. Prieks par latviešu māksliniekiem. Ir darbi, pie kuriem gribas atgriezties. To vidū varu minēt Lienas Bondares “Černobiļu/Disnejlendu”, Dārtas Hofmanes “Pieskaršanos”, S. Veikmanes “Pieskaršanos ar zobiem pret mēnesi”. Protams, ir arī tādi darbi, kuri ir visnotaļ abstrakti un vienkāršam vērotājam grūti saprotami. Sava veida mākslas mīkla – saproti nu, ko autors ar to bija domājis.”

Sagatavojusi: IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+