Grāmata kā latviešu svētums 0
Mūsu lasītājiem jautāju, kā viņi vērtē iecerēto rakstnieka Aleksandra Grīna grāmatas “Dvēseļu putenis” ekranizāciju.
Gunārs Ziemelis Rīgā: “Pati ideja par filmas uzņemšanu pēc romāna motīviem ir lieliska. Tā būtu brīnišķīga dāvana Latvijai simt gadu jubilejā. Grāmata ir ļoti bieza, visu vienā filmā nav iespējams uzņemt un, manuprāt, pirmo filmu vajadzētu veltīt tikai strēlnieku kaujām. Gribētos, lai kinolente būtu vēsturiski patiesa, nevis kārtējā politkorektā pasaka.”
Guntis Ranka Rīgā: “Filma “Dvēseļu putenis” ir sen gaidīta. Grāmatu esmu izlasījis vairākas reizes, un ik reizi tā manī modina latvisko pašapziņu.”
Daina Šķiezna Rīgā: “Man nav saprotams, kāpēc tikai pēc vairāk nekā 20 atjaunotās Latvijas valsts gadiem kāds atcerējies par Aleksandru Grīnu un viņa darbu “Dvēseļu putenis”. Ja kāds šaubās par mūsdienu scenāristu un režisoru prasmi uzņemt šādu filmu, tad varu ieteikt maksimāli precīzi pieturēties pie grāmatā rakstītā un ievērot vēsturisko patiesību.”
Zigurds Mežavilks Rīgā: “Uzskatu, ka mēs nevaram atļauties tādu filmu. Tas maksā pasakainu naudu. Parādīt labāk latviešu strēlniekus nevar, kā Aleksandrs Grīns ir uzrakstījis.”
Irma Vilupa Madonas novadā: “Mani satrauc daudzie iebildumi par ideju filmēt “Dvēseļu puteni”. Vai tā ir skaudība, ka citi uzņems nozīmīgu filmu par Latvijas vēsturi, nevis kārtējo gabalu par sadzīvi un kādu dzērāju?”
Silvija Kalna: “Andrejs Upīts “Dvēseļu puteni” nosaucis par vienu no patiesākajiem vēsturiskajiem romāniem. Romāna ekranizācija būtu jo nozīmīgāka jaunajai un pusmūža paaudzei, kura uzaugusi melu un propagandas gaisotnē, ko uzspieda padomju vara.”
Roberts Pakalns Rīgā: “Filma par “Dvēseļu puteni” noteikti ir jāuzņem, ja gribam nākamajām paaudzēm atstāt ko fundamentālu. Filma varētu būt nopietns pārbaudījums arī jaunajai kultūras ministrei.”
Ginta Ķeruka Limbažu novadā: “Lai cik maksātu filma, tā ir jāuzņem, jo tuvojas Latvijas valsts simt gadi. Mans tēvs nebija neko daudz skolots, bet grāmatu “Dvēseļu putenis” saglabāja cauri divām okupācijām. Kad biju pusaudze, viņš izvilka grāmatu no kādas pažobeles un iedeva man izlasīt. Šo grāmatu kā svētumu glabāja mūsu tautas labākā daļa.”
