Mobilā versija
-2.8°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
25. jūnijs, 2013
Drukāt

Grāmatā skaidro zemes reformas rezultātus un nākotni

zemesreforma_8284zb2

Zemes reforma Latvijā ilgst vairāk nekā 20 gadus un vēl nav pabeigta. Ko pa šo laiku esam sastrādājuši? Tas detalizēti aprakstīts grāmatā “Zemes reforma – atslēga uz īpašumu”, ko izdevis Valsts zemes dienests.

 

Zemes reformas laikā visi, kas vēlējās, varēja atgūt senču īpašumus vai saņemt par tiem kompensāciju. Taču daudziem šī reforma nesusi arī vilšanos, un kļūdu sekas ar katru gadu izjūtam jo sāpīgāk, piemēram, maksājot nomas maksu par īpašnieku zemi zem daudzdzīvokļu mājām.

Grāmatas autori pārsvarā ir ilggadēji Valsts zemes dienesta (VZD) speciālisti. Visvairāk darba tās tapšanā ieguldījusi VZD Nekustamā īpašuma formēšanas departamenta Zemes reformas procesu daļas vadītāja un mūsu ilggadēja konsultante Judīte Mierkalne, kura ir arī šīs grāmatas zinātniskā redaktore.

 

Četras vai sešas tēvzemes dalīšanas reizes

Agrārās reformas pirmssākumi Latvijā meklējami jau XVII gadsimta beigās jeb tā sauktajos Zviedru laikos (1629. – 1721. gads), kad zviedru pārvaldītajā Vidzemē veikta zemes uzmērīšana un uzskaitei ieviests Zviedru kadastrs, kas ietvēra zemes kadastrālo uzmērīšanu, tās īpašumtiesību un valdījuma noskaidrošanu, zemes iedalījumu klasifikācijas vienībās un vērtēšanu, kā arī zemes īpašuma vai valdījuma robežu iezīmēšanu kartēs. Mērķis bija visnotaļ praktisks – noskaidrot muižu stāvokli un to saimnieciskās iespējas, lai iegūtu ziņas par nodokļu maksātājiem, palielinātu to skaitu, uzlabotu Zviedrijas lielvalsts finansiālo stāvokli, kā arī nodrošinātu armijas apgādi ar pārtiku.

Pēdējos 200 gados Latvijā ir notikušas vairākas zemes reformas. To iemesli lielāko tiesu bija politiski – zemes nacionalizācija (atņemšana īpašniekiem) un nodošana valstij, un otrādi – zemes denacionalizācija un privatizācija. Vieni zinātnieki uzskata, ka šajā laikā notikušas četras zemes reformas, citi – ka bijušas sešas. Katrā ziņā pietiekami, lai dzīve nebūtu garlaicīga. Vārdus tēvu zemes dalīšana tagad saprotam nevis pārnestā, bet burtiskā nozīmē, un par dažādiem zemes strīdiem lasītāju jautājumu plūsma mūsu žurnālam neapsīkst.

Interesanti, ka Otrā pasaules kara gados, kad Latvijas teritoriju okupēja Vācija, tā nebūt nesteidzās atdot zemes, kuras bija nacionalizētas PSRS laikā, un uz kuru atgūšanu cerēja bijušie īpašnieki. Tā teikt, pašiem noderēs. Tikai pēc smagām sakāvēm frontē 1943. gada 18. februārī vācieši izdeva noteikumus par privātīpašuma atjaunošanu Latvijā. Prātīgākie mūsu tautieši to saprata pareizi – ka vācieši vairs nav uz palikšanu. No jauna tika atvērtas zemesgrāmatas un neliela daļa īpašnieku paspēja atjaunot īpašuma tiesības.

Taču prieki nebija ilgi. Pēc padomju varas atjaunošanas jaunā valdība pieņēma deklarāciju par zemes nacionalizāciju. Zemesgrāmatas nodeva Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Pārvedot tās uz Rīgu, dažu apriņķu zemesgrāmatas gāja bojā, to skaitā arī Abrenes apriņķa.

Padomju laikā lauksaimniecības zemi produkcijas ražošanai pilnā mērā varēja izmantot tikai kolhozi un padomju saimniecības, bet piemājas saimniecības to drīkstēja lietot, lai iegūtu produktus galvenokārt pašu patēriņam.

Tomēr jau pāris gadus pirms neatkarības atjaunošanas, 1988. gada 4. oktobrī LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu “Par zemnieku saimniecībām”. Zemi piešķīra lietošanā tā sauktajiem Breša zemniekiem. Šis lēmums iezīmēja pāreju no centralizēti plānotās uz tirgus ekonomiku.

 

Jaunā vara dod zemi

Kad 1990. gada 4. maijā atjaunoja Latvijas valstisko neatkarību, jau pēc mēneša – 13. jūnijā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu “Par agrāro reformu Latvijas Republikā”. Šo datumu uzskata par zemes reformas sākumu.

Taču diemžēl daudzus dokumentus pieņēma steigā. Tos piemērojot praksē, bija nepieciešami daudzi labojumi un precizējumi. Veicot kārtējos grozījumus likumos, tajos iestrādāja arī valdošās koalīcijas deputātu intereses. Sekas jūtam vēl šodien.

Bijušajiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem atdeva zemi un ēkas, kuras tiem piederēja 1940. gada 21. jūlijā. Vienlaikus reformai bija arī otrs mērķis – nodrošināt pārējiem Latvijas iedzīvotājiem iespēju iegūt zemi īpašumā.

Un te arī bija galvenā pretruna. Loģiski domājot, tad vajadzētu teju divreiz vairāk zemes, nekā valstī ir – lai to atdotu visiem bijušajiem īpašniekiem, kā arī piešķirtu pašreizējiem lietotājiem. Diemžēl, veicot zemes reformu pilsētās, pirmajā vietā tika izvirzītas bijušo zemes īpašnieku intereses, privatizēto dzīvokļu īpašniekus pastumjot maliņā un bez viņu ziņas padarot par mūžīgiem nomniekiem.

Likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos”, ko pieņēma 1990. gada 21. novembrī, paredzēja, ka zeme vispirms jāpieprasa lietošanā. Tas bija mājiens, ka zemi vajadzēs pašiem apsaimniekot. Tikai pēc zemes iegūšanas lietošanā bijušie īpašnieki to varēja saņemt bez maksas, bet pārējie – par samaksu. Atcerēsimies, ka šī samaksa bija simboliska. Sertifikātus, kuru nominālvērtība ir 28 lati, deviņdesmitajos gados varēja nopirkt par latu vai pat 70 santīmiem gabalā. Faktiski valsts pastāvīgajiem lietotājiem zemi tikpat kā uzdāvināja.

 

Kļūdas pilsētās
ZemesGramata

Toties likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”, ko pieņēma gadu vēlāk, 1991. gada 20. novembrī, bija veidots pavisam savādāk. Tas noteica, ka pašreizējie zemes lietotāji saglabā pagaidu zemes lietošanas tiesības (tā teikt, zaķa tiesības!) līdz zemes nodošanai īpašumā. Īpašuma tiesību atjaunošanu uz zemi pilsētās vietējās zemes komisijas bieži vien veica kā denacionalizāciju, veidojot īpašumus tieši agrākajās robežās, neņemot vērā, ka tās šķērso pēckara gados likumīgi uzceltās ēkas.

To ļoti labi varam redzēt Rīgā. Dzīvojamo māju pagalmi ir sadalīti nesaprotamas konfigurācijas gabalos. Vienai mājai piesaistīts gabals, uz kura atrodas atkritumu konteineri, citai – zeme ar bērnu rotaļu laukumu, trešai – pleķītis, uz kura stāv nojume veļas žāvēšanai, kaut arī šo pagalmu lieto visi bez ierobežojuma. Katras mājas sētnieks savu gabalu pļauj citā datumā, tāpēc zāle vietām garāka, citviet īsāka, kopskata nav. Toties zemes komisija ir gandarīta, jo atjaunojusi acīmredzot ļoti svarīgās, vēsturiskās pirmskara robežas, kuras pirms piecdesmit gadiem atdalīja toreizējo īpašnieku sakņu dārziņus…

Un vēl viena lieta. Likumi nenoteica, ka zemes īpašniekam jādzīvo uz savas zemes un tā jāapsaimnieko, tādēļ par īpašniekiem kļuva cilvēki, kas dzīvo ne tikai citviet Latvijā, bet arī ārzemēs mītošie citu valstu pilsoņi. Viņiem zemes apsaimniekošana, racionāla izmantošana un vides aizsardzība bieži vien ir vienaldzīga, taču pašvaldība nedrīkst appļaut ušņu vai latvāņu lauku vai salabot brūkošu graustu, jo tas ir svēts privātīpašums!

Grāmatā ir bezgala daudz interesantu materiālu. Tā noderēs gan pašvaldību darbiniekiem, gan ikvienam, kurš cenšas saprast, kas tad īsti noticis tagadējās brīvvalsts laikā. Vienīgi žēl, ka tā iznākusi nelielā metienā un nav pārdošanā. Arguments ir formāls – VZD nedrīkst pelnīt naudu ar grāmatu izdošanu. To var lasīt internetā, mājaslapā www.vzd.gov.lv sadaļā Citas ziņās.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+