Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
29. oktobris, 2012
Drukāt

Grāmatās vairs nenorāda tirāžu un pat izdošanas gadu


Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Jau kādu laiku Latvijā izdotajās grāmatās vairs nav atrodamas ziņas par to tirāžas apjomiem un pēdējos gados – arī par to klajā laišanas gadu. Par to izbrīnīti, laikrakstā vērsušies arī mūsu lasītāji: “Vai tad Latvijas likumos nav normas, kas noteiktu, kāda informācija izdevējam par grāmatu jānorāda?” Izrādās – nav.


 

Mārketinga triks

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Bibliogrāfijas institūta direktore Anita Goldberga atzīst, ka Latvijā nav neviena likuma vai Ministru kabineta noteikumu, kuros būtu iekļauti standarti, kā grāmatas noformējamas, – pastāv vien katra izdevēja atbildība pret savu zīmolu un reputāciju. Tomēr ir izstrādāti normatīvie dokumenti – LNB mājas lapā pieejami priekšraksti par to, kādas izlaides ziņas jānorāda grāmatā. Tās 2006. gadā, vadoties pēc ISO standartiem, kopā ar Bibliogrāfijas institūtu izstrādāja paši izdevēji. Tur teikts, ka vismaz pēdējās lapās tā sauktajā grāmatas pasē jābūt norādītam tās izdošanas datumam. “Lasītājam grāmatas izdošanas gads ir būtisks. Tas nepieciešams, piemēram, lai veidotu atsauci uz izdevumu kādā citā publikācijā,” skaidro Bibliogrāfijas institūta vadītāja. Tomēr ne katrs Latvijas izdevējs ievēro pat šo prasību. Apgāda “Zvaigzne ABC” projektu vadītāja Kristīne Sadovska informē: “Atbilstoši Eiropas izdevējdarbības praksei un līgumiem apgāds katrā grāmatā norāda autortiesību gadu. Savukārt izdošanas gads fiksēts Nacionālās bibliotēkas kopkatalogā.” A. Goldberga gan stāsta, ka grāmatas izdošanas gadu norāda jebkurš sevi cienošs apgāds visā pasaulē. Saskaņā ar Eiropas praksi, ko ievēro arī daudzi Latvijas grāmatizdevēji, ja tas nav atrodams grāmatas titullapā, tad norādīts vismaz tās otrā pusē.

Piemēram, apgāda “Jumava” izdotajos oriģināldarbos tiek norādīts izdošanas gads, bet tulkotajos darbos – arī darba tulkošanas gads. “Jo vairāk reižu grāmata atkārtoti izdota, jo augstāk to vērtē arī lasītājs. Tāpēc “Jumavas” izdevumos norādām arī, ja grāmata ir papildināta un izdota atkārtoti,” skaidro apgāda mārketinga projektu vadītāja Līga Loļa.

Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas izpilddirektore Dace Pugača apgādu vēlmi slēpt savu izdevumu vecumu pamato ar mārketinga politiku. “Ja kāds izvēlas grāmatu, piemēram, dāvināšanai un redz, ka tā izdota pirms pieciem gadiem, visdrīzāk viņš izvēlēsies pameklēt kaut ko “svaigāku”. Taču būtībā grāmatas tik ātri nenoveco. Ja izdošanas gads tajās nav norādīts, tas vairs nevar nenoteikt pircēja izvēli,” viņa skaidro. Tieši ar šādu argumentu grāmatu izdošanas gadu tikai to aizmugurē norāda pat Latvijas Zinātņu akadēmijas izdevniecības darbības turpinātājs apgāds “Zinātne”. “Mūsu izdevumi ne vien nenoveco, bet ir unikāli, taču pircēji neizvēlas pat pāris gadus iepriekš izdotas grāmatas,” saka apgāda vadītāja Ingrīda Segliņa. Arī rakstnieks Aivars Eipurs uzskata, ka tendence stāvēt rindās pēc grāmatu jaunumiem un atsacīšanās tos pašus izdevumus iegādāties jau pēc pāris gadiem, kas pastāv daļā sabiedrības, ir absurda, taču viņš ir pārliecināts, ka pie vainas ir arī pašu izdevēju un grāmatnīcu politika – grāmata pielīdzināta jebkurai citai precei.

 

Tirāža – komercnoslēpums

Mazliet citādi ir ar grāmatu drukāto eksemplāru skaitu – to jau kopš deviņdesmito gadu sākuma vairs nenorāda neviens Latvijas grāmatu izdevējs. Visas izdevniecības vien divreiz gadā nosūta datus par savu grāmatu tirāžas apjomiem LNB Bibliogrāfijas institūtam statistikas veidošanai par grāmatniecības nozari valstī. A. Goldberga atzīst, ka šāda prakse ir izplatīta arī citur pasaulē un vienīgi Krievijas izdevniecības joprojām stingri pieturas pie tradīcijas tirāžas apjomus grāmatās norādīt.

“Tirāžas apjoms ir būtisks vienīgi nozares speciālistiem un valsts statistikai, lai varētu vērot procesus grāmatniecībā. Savukārt grāmatizdevēji to uzskata par komercnoslēpumu,” atklāj A. Goldberga.

Iemeslu, kāpēc grāmatu drukāto eksemplāru skaits būtu turams slepenībā, gan nebija gatavs izskaidrot neviens no izdevējiem. “Tirāžas dažādās izdevniecībās Latvijā ir diezgan līdzīgas. Iemesls ir drīzāk psiholoģisks – izdevēji vēlas paturēt noslēpumā no konkurentiem tik daudz informācijas, cik vien var,” uzskata D. Pugača. A. Gold-berga savukārt šādu praksi pamato ar izmaiņām izdošanas tehnoloģijā: “Apgādi pirmo “metienu” izdod nelielā skaitā un vēlāk grāmatas piedrukā klāt atkarībā no pieprasījuma. Tā kā izdevumiem vairs nav jau no paša sākuma stingri noteiktu tirāžas apjomu, norādītais vēlāk var izrādīties maldinošs.”

Šāds pamatojums gan dara uzmanīgus grāmatu autorus, kuru skatījumā atsacīšanās no norādēm par tirāžas apjomu ir pamats bažām par autortiesību ievērošanu. Apgādu līgumos ar autoriem gan parasti ir noteikts, ka izdevējam pēc noteikta laika jāinformē autors par viņa grāmatas izdošanas un pārdošanas apjomiem, taču, piemēram, rakstniecei Ievai Plūmei gadījies saskarties ar situāciju, kad šo atskaiti no izdevniecības saņem tikai pēc īpaša pieprasījuma. A. Eipurs savukārt uzsver, ka izdevniecībām nebūtu jākaunas pat no ļoti mazām tirāžām, jo tās varētu kalpot pat pārdošanas veicināšanai, rādot, ka izdevums ir retums. Taču kā lasītājs viņš labprāt redzētu arī, kas ir Latvijas “bestselleri”.

 

Lielākās tirāžas 
izdevniecībās 2011. gadā


Izdev
niecība Kopējā tirāža
1.
“Zvaigzne ABC” 1 034 800
2. “Lauku Avīze” 312 860
3.
“Jumava” 193 231
4.
“Lielvārds” 168 511
5.
“Dienas žurnāli” 109 800
6.
“Egmont Latvija” 108 500
7.
Latvijas brīvo arodbiedrību savienība 70 000
8.
“Avots” 55 500
9. “Kontinents” 47 800
10. “Jāņa Rozes apgāds” 45 200

Avots: LNB Bibliogrāfijas institūts

 

 

“LA” LASĪTĀJU VIEDOKĻI

Mirdza Biļķina Lielvārdē: “Man vienmēr bijis svarīgi zināt, cik grāmata ir veca, jo tas liecina par tās vērtību. Man mājās glabājas vēl arī grāmatas vecajā drukā, ko esmu saņēmusi mantojumā no saviem vecākiem un vecvecākiem. Mūsu ģimenē labu grāmatu nodošana no paaudzes paaudzē ir tradīcija un arī pati glabāju vērtīgus izdevumus, lai atstātu tos mantojumā saviem bērniem un bērnu bērniem.”

Agnese Rīgā: “Būdama skolotāja, uzskatu, ka obligāti jānorāda ne vien grāmatas izdošanas gads, bet arī tirāža. Izdoto eksemplāru skaits zināmā mērā liecina, cik grāmata ir nozīmīga. Turklāt man, pirms ieteikt kādu jaunu izdevumu izlasīt saviem skolēniem, ir svarīgi, vai viņiem tas būs pieejams. Ja nav izdošanas gada, skolēns grāmatu nevar izmantot nevienam savam referātam vai zinātniski pētnieciskajam darbam.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+