Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
22. maijs, 2012
Drukāt

Grāmatniecība pie budžeta durvīm


gramatas_ts_9

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāti šodien tiekas ar kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi un rakstniekiem, lai pārrunātu sasāpējušās problēmas un nepieciešamo papildu finansējumu literatūras nozarei.

 

Diskusiju centrā būs pie Kultūras ministrijas izveidotās un rakstnieces Noras Ikstenas vadītās darba grupas izstrādātā stratēģija grāmatniecības attīstībai. Ņemot vērā, ka literatūras un valodas nākotne Latvijā ir visas sabiedrības sāpe un atbildība, “Latvijas Avīze” šodien sāk diskusiju par to, kā rīkoties, lai rakstnieku vēlme radīt sakristu ar sabiedrības cerībām lasīt kvalitatīvu un iedvesmojošu oriģinālliteratūru. Viedokļu apmaiņu sākam ar rakstnieces Māras Svīres pārdomām.

 

No Kultūras ministrijas paspārnes izspurdzis putns, gan ar milzīgi garu knābi, bet tas nav svarīgi, ja tikai jauki dzied. Saucas “Literatūras un grāmatniecības nozares stratēģija valsts politikas īstenošanai un valsts budžeta plānošanai 2012. – 2014. gadam”. Acīmredzams, ka nācis no vecās ligzdas un no labi zināmajiem senčiem. It kā daudz cerīgu vārdu, bet paanalizējot izrādās: tas pats vien, kas bija “treknajos gados” pirms “cirpšanas”, tikai trūcīgāk. Lai piedod stratēģijas projekta autori, bet jauno saskatīju tik, cik melns aiz naga centīgai puķu dobes rušinātājai. Nav brīnums: Latvijā attīstībai nepieciešamā enerģija aiziet svilpē – dokumentu sastādīšanā. Tikko kaut kas jāizlemj – tā komisija mēnešiem ilgai darbībai. Cerību nonākt pie sakarīga viedokļa un oriģināla risinājuma visai maz. Ja nu tomēr, tad īstenošanai nepietiek spēka – vai arī tā jau novēlota. Kaut nu tas pats nenotiktu arī ar Literatūras un grāmatniecības nozares stratēģiju.

 

Apburtajā lokā

Jau gadiem zināms, ka latviešu grāmatniecībā izveidojies burvju loks: maza tirāža, tāpēc grāmata dārga, bet tādēļ, ka dārga – maz pircēju; ja maz pircēju – maza tirāža, grāmata dārga, un tā tas turpinās bezgalīgi, paraujot zem ūdens arī rakstnieku, kuram rakstīšana ir ikdienas un maizes darbs, kaut daudziem šķiet, ka grāmatas rodas gandrīz vai pašas no sevis. Kādu gan honorāru izdevēji spēj maksāt pāris tūkstošu eksemplāros izdotas grāmatas autoram? Šo loku mēģina izskaidrot ar zemo pirktspēju, arī stratēģijā palaikam skan žēlošanās par to. Sak, būtu sabiedrība vairāk pārtikusi…

Nekas nemainītos! Jo grāmata nav kurpju pāris, kas jāpērk, jo vecās cauras, vai arī jāiegādājas jaunas, kas iepatikušās. Valstij prātojot, taupot un šņāpjot, lasītāji no grāmatas ir attālināti un attālināsies vēl vairāk.

 

Ja Latvijā tikai 2,9% no piecpadsmitgadniekiem lasa veikli, bet 17,6% lasīšana sagādā grūtības, tad kur gan turpmāk radīsies bibliotēku apmeklētāji (izņemot tos, kas iet datoru dēļ), kur grāmatu pircēji un lasītāji?!

 

Tādēļ galvenā stratēģija ir – iemācīt latviešu bērnus lasīt. Jau pirmajā klasē. Un turpmāk – lasīt nevis burtojot vai pa vārdam, bet pa vārdkopām. Tikai tad, kad lasīšana kļūst nemanāmi viegla, lasītājs spēj izbaudīt saturu, radīt savu “filmu”. Tad cilvēks vakarā ar baudu apsēdīsies pie grāmatas, nevis pie kārtējā seriāla. Skolas un vienīgi skolas pirmais uzdevums ir iemācīt jaunatni lasīt, un šī prasme, kā zināms, nepieciešama visās dzīves un zinātnes nozarēs. Tāpēc iesaku pārbaudījumu lasītprasmē, jau pirmo klasi beidzot. Nu labi, otro. Tiem, kas nespēj pārbaudi nokārtot – vasaras darbs. Lai trešajā klasē lasīšana vairs nesagādātu grūtības.

 

Nav jēgas bez pamatojuma

Dokumenta projektā ir tik daudz frāžu, ka gandrīz vai negribas tālāk lasīt, bet jāpaciešas, zinot, ka frāžainība ir birokrātijas varenības pamats. Diemžēl arī turpinājumā, pamatvirzienu izklāstā, kur jāparādās konkrētībai, mulsina aptuvenība un frāžainība. Kā, piemēram, Kultūras ministrija un Reģionālās attīstības ministrija motivēs pašvaldības piešķirt bibliotēkām vairāk naudas grāmatu iegādei? Vai kā motivēs atvēlēt lielāku finansējumu lasītprasmes un rakstītprasmes līmeņa uzlabošanai?

 

Kā motivēs ziedotājus un mecenātus? Bez pamatojuma “kā” visādas motivēšanas paliek gaisā karājamies un praktiski nozīmē brīvu gribu un iespējas, bet vai tām vajadzīga kaut kāda stratēģija? Ļoti svarīgi būtu šīs motivācijas mehānismus atklāt, tad tos varētu konkrēti vērtēt.

 

Paredzēts, ka pašvaldības ik gadus par 10% palielinās atvēlējumu bibliotēku grāmatām. Ļoti labi, tomēr… tiek dalīta nauda no sveša maciņa. Neviens to pašvaldībām nepavēlēs tērēt, tādēļ uzstādījums var pārvērsties par tukšiem vārdiem. Tiesa gan, KM trūcīgākajām bibliotēkām sola atbalstu. Taču vēl vairāk finansējums vajadzīgs skolu bibliotēkām, jo tas ir apkaunojoši nenozīmīgs. Oriģinālliteratūra un mācību grāmatas būtu lētākas, tātad pieejamākas, ja tāpat kā vairākās daudz bagātākās valstīs tām būtu 0% PVN, bet to stratēģija neiedrošinās pat pieminēt.

 

Bērnu un jaunatnes žūrija

Kāda laime, ka stratēģijas projektā iekļuvis no naudas ratu pakaļas izkritušais (kultūras ministres formulējums) finansējums Bērnu žūrijai vajadzīgo grāmatu iegādei! Diemžēl pagaidām gan tikai projektā, un, kamēr tas tiks līdz akceptēšanai, vasara jau būs pilnos ziedos, bet Saeimas deputāti brīvdienās. Kur tad ņems šo stratēģijā paredzēto naudu, kas būtu piešķirama vēl šā gada budžeta grozījumos? Gandrīz vai vienīgais jaunums stratēģijas pamatvirzienos – paredzēta Bērnu un jauniešu žūriju publicitātes kampaņa elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos un elektroniskajā vidē diskusijas par grāmatām. Tikai atkal jautājums: kā ieinteresēt televīzijas un kas par to maksās? Jo finansējums nav ierēķināts. Taču tie varētu būt ļoti atraktīvi pasākumi – pat šovs ar literāra karnevāla elementiem.

 

Rakstniekiem un izdevējiem

Rakstnieki un izdevēji par stratēģijas solīto varētu saukt: “Priecājies, priecājies, draudze!” Diemžēl ne visi un pat ne vairākums. Pamatvirzieni paredz stingru selekciju. Atbalstu Latvijas oriģinālliteratūras tapšanai Kultūras ministrija un Valsts kultūrkapitāla fonds (kādās savstarpējās proporcijās?) sola tikai 20 līdz 30 autoriem, lai gan Rakstnieku savienībā ir ap divsimt prozaiķu, dzejnieku un literatūras pētnieku, un kur vēl tie bez oficiālā statusa, palaikam ne sliktāk rakstošie. Toties summa katram konkursu izturējušajam 2012. gadā apmēram 2330 latu, bet 2013. gadā – ap 4000 latu un 2014. gadā vēl vairāk. Tāda nauda patiešām nodrošinātu iespēju radoši strādāt. Tikai… kādi kritēriji? Kam dos un kam ne? Jo darbi vēl nebūs uzrakstīti, vienīgi ieceres, pieteikuma līmenī. Vai viens un tas pats varēs saņemt katru gadu?

 

Un kāpēc ar 2014. gadu atsevišķi izdalīts dāsns atbalsts vēsturisko romānu ar latviešu identitātes aktualizāciju saistītu daiļdarbu/tekstu (kā šo formulējumu saprast?) tapšanai un izdošanai? Ko uzskatīs par vēsturisku romānu? Kas stāsta par trīssimt gadu vai divdesmit gadu seniem notikumiem?

 

Un kā ar to latviešu identitātes aktualizāciju? Vēsturē vai mūsdienās? Dokumentā gan vajadzētu būt nepārprotamiem formulējumiem. Manuprāt, vēsturiskie romāni mierīgi sadzīvotu ar pārējiem, bet atsevišķi varētu izdalīt dokumentālo literatūru.

Pieklājīgs (ap Ls 1600) atbalsts paredzēts arī izdevējiem 15 līdz 20 oriģināldarbu laišanai klajā. Ak, dieniņ! Katram apgādam teju pa vienai grāmatai gadā! Savukārt tulkotājus un izdevējus ārzemēs diezin vai izdosies ieinteresēt nodarboties ar latviešu literātu devumu, ja atbalsts paredzēts vidēji 
Ls 2000 par grāmatu. Tā tikai tāda reklāmas nauda…

Programma grāmatu autoru (rakstnieku, tulkotāju) un veidotāju (redaktoru, izdevēju, ilustratoru) tikšanās pasākumiem Latvijas bibliotēkās un citās kultūras telpās paredz 20 līdz 30 autoru vizītes par Ls 20 000.

 

Katram 1000 latu?! Līdz šim visdāsnākais atalgojums, ko esmu saņēmusi (kopā ar nodokļiem), ir bijis Ls 100, parasti trīsdesmit, dažreiz piecdesmit vai sešdesmit lati. Kāpēc pēkšņi tik dāsni? Un kāpēc tik maz pasākumu?

 

Budžeta griešanas laikā nošķērēja arī atlīdzību autoriem par darbu izmantošanu publiskajās bibliotēkās. Stratēģija to paredz atjaunot, lai “1600 autoru un izdevēju veikuma izmantojums nestu atgriezenisku saiti autora radošās darbības nodrošinājuma turpināšanai”. Ja atvēlēto summu izdala ar saņēmēju skaitu, tad vidēji katram tiek Ls 100. Protams, populārākie autori saņems vairāk, mazāk populārie varbūt piecus latus, tomēr vidējais skaitlis gan nedod tiesības runāt par radošās darbības nodrošināšanu.

 

Vai tavs mūžs 
kam lieti der?

Beidzot daži vārdi par mūža stipendijām, kuru piešķiršana praktiski apstājusies un arī stratēģija par tām neiestājas. Tomēr tāda ir Eiropas valstu prakse. Piemēram, kaimiņos, Igaunijā, katrs gados vecāks vairāku grāmatu autors saņem mūža stipendiju – zināmu naudas summu, kas palīdz risināt radošās un sadzīves problēmas, kad spēka kļuvis mazāk. Tā reizē ir mūža darba novērtējums.

Arī Latvijā mūža stipendijas iedibināja un piešķīra gan māksliniekiem, gan aktieriem, gan mūziķiem, visskopāk – rakstniekiem. Sākuma noteikumi bija – literārais devums un 65 gadu sasniegšana. Tad vecuma cenzu likvidēja, jo mūža stipendija neesot papildpensija un nepienākoties par agrākajiem nopelniem. Taču nepiešķīra arī tiem, kuri, pat sasnieguši cienījamus gadus, tomēr rakstīja un izdeva grāmatas – jo viņiem naudas esot diezgan, paši nopelnot. Manuprāt, mūža stipendiju piešķiršana tomēr jāatjauno, nosakot saprotamus kritērijus.

Lai gan esmu izteikusi daudzas kritiskas piezīmes par stratēģijas autoru veikumu, tomēr slavēju viņu gribu pacelt literatūru un grāmatniecību valsts politikas līmenī, iedabūt valsts budžeta plānošanā kā valstiski svarīgu sastāvdaļu. Lai arī projektā vietām par daudz birokrātiskās “literatūras”, vietām paredzēto summu proporcijas klibo un maz ticami iegūt finansējumu jau šogad, budžeta grozījumos, tātad cerības pārāk rožainas, tomēr ir ļoti svarīgi neatlaidīgi, pat uzbāzīgi likt lēmējiem saprast, ka literatūra un grāmatniecība nespēj pastāvēt no zila gaisa, bez naudas, bet bez latviešu valodas kopšanas un saglabāšanas gluži vienkārši zudīs latviešu tauta un valsts.

 

Aicinājums

Cienījamie lasītāji!

Aicinām arī jūs paust savas domas, kādi varētu būt ceļi, kā valstij balstīt latviešu valodu un literatūru, kā arī ‒ ko jūs sagaidāt no latviešu literatūras un rakstniekiem. Vēstules sūtiet pēc adreses: “Latvijas Avīze”, rubrika “Kultūra”, Dzirnavu iela 21, Rīga, LV-1010,
vai arī pa e-pastu anita.bormane@la.lv.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+