Grāmatniecības vēsturniekam Aleksejam Apīnim 90. 14 fakti par zinātnieku 3
25. martā aprit 90 gadu, kopš dzimis Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas dibinātājs un ikgadējs vadītājs, grāmatniecības un literatūras vēsturnieks Aleksejs Apīnis (25.03.1926-12.10.2004).
Šonedēļ tiks ievadīti viņa jubilejas gada pasākumi LNB, kuri noritēs līdz šī gada novembra beigām.
24. martā plkst. 15.00 LNB Reto grāmatu un rokrakstu lasītavā (5. stāvā, 534. telpā) tiks atklāta Alekseja Apīņa piemiņas plāksne. Pasākuma turpinājumā, kurš notiks bibliotēkas korē (11. stāvā), grāmatniecības vēsturnieka laikabiedri, bijušie kolēģi un studenti “Runas stundā” dalīsies atmiņās par Alekseja Apīņa personību un darba mūžu. Programmā paredzēta arī viņa dzīvei un darbībai veltīta videoprezentācija.
Gada gaitā jubilejas pasākumus papildinās Aleksejam Apīnim veltīta izstāde, kura maija vidū tiks atklāta LNB, kā arī zinātniska konference “Grāmata un sabiedrība Latvijā līdz 1945. gadam” šī gada 24.-25. novembrī, kura saskarzinātņu un kultūras procesa kontekstā reprezentēs attiecīgā laikposma svarīgākās grāmatzinātnes jomas un pētījumu problemātiku.
Daži fakti par grāmatniecības vēsturnieka Alekseja Apīņa dzīvi un darbību
Alekseja Apīņa senči no tēva puses bija Bērzaunes novada pareizticībā pārgājuši latvieši. Vectēvs Andrejs – Bučauskas pareizticīgo skolas skolotājs, tēvs Aleksejs mācījies Rīgas garīgajā (pareizticīgo) seminārā, pēc tam kara skolā. Pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitās vectēvs Krievijā miris, bet tēvs atgriezies Rīgā kā precēts vīrs kopā ar sievu Proskovju no Tulas apgabala.
Aleksejs Apīnis ar sudraba medaļu absolvēja Rīgas 1. ģimnāziju, Latvijas Universitātē studēja klasisko filoloģiju, bijis viens no latīņu-latviešu vārdnīcas sastādītājiem.
Būdami Latvijas Universitātes Klasiskās filoloģijas nodaļas studenti, Aleksejs Apīnis un Marta Ārne 1948. gadā salaulājās Jaunajā Ģertrūdes baznīcā. Par šādu padomju studenta necienīgu rīcību abi jaunieši piedzīvoja dažādus sarežģījumus turpmākajos gados. Dekāns Jānis Niedre paziņoja, ka par skolotājiem viņi strādāt nevarēs. Tāpēc, kad likvidēja Klasiskās filoloģijas nodaļu, viņi pārgāja nevis uz Latviešu valodas un literatūras, bet Bibliotēku zinātnes nodaļu.
Apīņa un viņa dzīves biedres Martas darba mūžs aizritēja Valsts bibliotēkas Jēkaba ielas namā, kur pa logu varēja skatīt Vecrīgas jumtus un Jēkaba baznīcas torni. Arī grāmatas un rokraksti, ko viņš caur savām rokām izlaida, bija tikpat senas kā vecpilsētas nami. Līdz bibliotēkas pārcelšanai uz jauno ēku te atradās Apīņa izveidotā Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa.
Saskare ar senām grāmatām viņu fascinēja. Vēstulē Adīnei Kirškalnei viņš raksta: “Man gadījusies liela laime strādāt mūsu bibliotēkas reto grāmatu nodaļā. Un te, man pārzināmā fondā ir daži stūrīši, un manās darbdienās daži mirkļi, kas līdzinās kulminācijām. Jau visam grāmatu krājumam te ir īpats raksturs. Liekas, ka gadsimti, pat gadu tūkstoši soļotu garām, atstādami par piemiņu labāko, ko cilvēka gars devis.”
Apīnis pats izjuta un darbiniekiem ieaudzināja pietāti pret krājuma vērtībām. Iznest grāmatas ārpus nodaļas darbinieki drīkstēja tikai uz kopētavu vai citos ārkārtas gadījumos. “Ja jūs nobrauks tramvajs, vai esat padomājuši, kas notiks ar grāmatām?”, viņš mēdza pajokot.
Literatūrā par grāmatu restaurāciju atradis recepti, Apīnis pats vārīja ziedi ādas iesējumu taukošanai. Pelējums tika iznīdēts formalīna tvaikos, ievietojot grāmatas dezinfekcijas kamerā. Mūsdienās šim nolūkam tiek lietotas citas ķimikālijas.
Dienas vidū, kad nodaļā atradās visi darbinieki (bibliotēka strādāja divās maiņās), notika “runas stundas”, kad tika nokārtoti dažādi darba jautājumi. Nebija jau tā, ka ārpus runas stundām nerunāja, tomēr tiesības būt darbā netraucētam Apīnis vērtēja augstu.
“Dīnu zemnīks, nakti rakstnīks” – Apīnim patika teikt par latgaliešu dzejnieku Andrivu Jūrdžu. Tas sasaucas ar viņa paša principu: darba laikā viņš strādāja bibliotēkā, bet atlikušo dienas daļu – bija zinātnieks.
Apīņa rokām cauri izgāja tūkstoši grāmatu un arhīvu dokumentu. Izraksti un piezīmes krājās uz mazām makulatūras papīra lapiņām, kuru otrās puses aprakstītas. Vēl dzīvs būdams, viņš savus izrakstus sakārtoja un izveidoja sistematizētu arhīvu. Pārcilājot šīs lapiņas, neskaitāmas latviešu grāmatu vēstures liecības atrodamas viņa rokrakstu mantojumā.
Pie monogrāfijas “Latviešu grāmatniecība” Apīnis strādāja 20 gadus, bet publicēšanas gaita izvērtās smaga un konfliktu pilna. Politiski angažētie Zinātņu akadēmijas recenzenti un izdevniecības redaktori pieprasīja manuskripta labojumus, kas autoram nebija pieņemami. 1977. gadā iespiestajā grāmatā bija zaudēta apmēram trešā daļa autora teksta, kas skāra lasītāju un lasīšanas vēsturi, vēstīja par seno grāmatu izplatību un uztveri latviešu sabiedrībā.
Īpašu atzinību cilvēkos bija guvušas Apīņa vadītās ekskursijas pastāvīgajā ekspozīcijā “Latviešu grāmatniecības vēsture”. Cilvēkus aizrāva viņa bagātās zināšanas, cieņpilnā attieksme pret visu, kas apkārt, emocionalitāte un līdzpārdzīvojuma iespēja šajos mirkļos.
Mīlestība pret savu tautu un vienkāršo cilvēku vadīja viņu kā Latvijas vēstures pētnieku. Protestētāji, taisnības cīnītāji, garīgi emancipētas personības viņa pētījumos izpelnījās īpašu ievērību. Savā ziņā tie bija atgādinājumi par cilvēkiem un rīcību, kādas pietrūka tā laika padomju ļaužu ikdienā.
Apīņa personība viņa darbabiedru atmiņā pirmām kārtām saistās ar gudru, radošas enerģijas apveltītu cilvēku, kam piemita augsts prasīgums pret apkārtējiem, bet vēl nesalīdzināmi augstāks – pret sevi pašu.
