Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
15. maijs, 2013
Drukāt

Grāmattirgotāji un izdevēji: Latvijas vēstures enciklopēdijai būtu noiets 


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Gan akadēmiski vēstures pētījumi, gan vēsturiski romāni Latvijas grāmatnīcās ir pieprasīti. Bet laiku pa laikam redakcijā vēršas lasītāji, neizpratnē taujājot, kādēļ to vai citu avīzē pieminētu vēstures grāmatu nav varēts iegādāt grāmatnīcā. Tas rada jautājumu: kāda ir grāmatnīcu un izdevēju attieksme pret vēsturiska satura darbiem? 


Pēc sarunām ar vairākiem grāmatniecības uzņēmējiem izkristalizējās šāda aina: mūsdienās vēstures grāmatu vidējā tirāža Latvijā ir ap 1000 eksemplāru. Tas ir potenciāli iztirgojamais daudzums, ko dažkārt sasniedz un pārsniedz ar atkārtotu metienu palīdzību. Ir arī bestselleri, kas pārdoti vairākos tūkstošos eksemplāru.

“3000 tirāža ir ārkārtīgi laba. Ja mēs varam kaut pusi no tā izdot un pārdot, tad jau uzskatām, ka projekts bijis veiksmīgs,” stāsta apgāda “Mansards” vadītājs Jānis Oga. Biežāk tā notiek ar vēstures publicistiku, vēsturiskiem romāniem, taču ne akadēmiskiem darbiem. Starp citu, arī daiļliteratūrai 2000 pārdotu grāmatu skaitās “labs cipars”.

 

Bez fondiem nekādi

Nav noslēpums, ka liela daļa vēstures grāmatu dienasgaismu ierauga, tikai pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda vai citu atbalsta fondu finansējumam. Ja nebūtu tā, privāti grāmatizdevēji uz savu roku pie tamlīdzīgas literatūras ķertos vēl retāk. Pēdējā laika izņēmums gan ir Timotija Snaidera “Asinszemes”, ko “Jumava” drukāja, paļaujoties uz saviem resursiem un jaušot, ka izdevumu pirks.

“Nopietnas akadēmiskas grāmatas par savu naudu izdot izdevējam ir nesaprātīga rīcība. Arī tāpēc, ka mūsdienās viss tiek ļoti ātri piratizēts internetā. Tādas grāmatas vajag tikai studentiem,” skarbo realitāti iezīmē apgāda “Zvaigzne ABC” valdes priekšsēdētāja Vija Kilbloka.

Pirms dažiem gadiem apgāds gan uzņēmies “Vēstures mazās bibliotēkas” sērijas grāmatu izdošanu, taču komerciāli tas izrādījies neveiksmīgs projekts. Tagad “Vēstures mazā bibliotēka” tiek finansēta no ES līdzekļiem un izdalīta bibliotēkām par velti. Tomēr “Zvaigznei ABC” pašai ir vesela vēstures projektu grupa, kas seko vēstures jomā notiekošajam un atlasa izdodamo literatūru, rēķinot, kas varētu būt lasītāju pieprasīts. It labi gada sākumā tika pirkta 1919. gada notikumiem Baltijas jūrā veltītā Džefrija Beneta “Atbrīvojot Baltiju”.

Ar vēsturiskiem tekstiem asociējas arī apgāds “Mansards”. Tieši tajā sarūpētie, ar Valsts pasūtījumu programmas “Nacionālā identitāte” un Fridriha Eberta fonda finansiālo atbalstu izdotie darbi nonākuši pat visvairāk pirkto grāmatu sarakstos. Apgāda vadītājs Jānis Oga gan norāda, ka “Mansardu” uzskata par oriģinālliteratūras, ne vēstures literatūras izdevēju, taču “mums ir liels prieks to darīt”.

Viņš uzsver, ka finansējuma piesaistei no malas grāmatniecībā ir ļoti liela nozīme. Tas samazina grāmatas cenu, kas “Mansarda” “atmiņu” sērijas gadījumā bijis viens no veiksmes pamatakmeņiem.

“Mansarda” izdotā Kaspara Zeļļa “Ilūziju un baiļu mašinērija. Propaganda nacistu okupētajā Latvijā: vara, mediji un sabiedrība (1941–1945)” panākumi gan liek apšaubīt tēzi, ka privātie grāmatuzņēmēji nekad neizdos un netirgos tīri akadēmiskas grāmatas.

 

Un ja nepērk?

Apgāda “Zvaigzne ABC” vadītāja V. Kilbloka uzsver, ka grāmatas realizācijai ņems no tām izdevniecībām un bāzēm, ar kurām uzņēmumam ir līgumi. “Zvaigzne”, līdzīgi kā “Jumava”, lielākoties tirgo pašu izdoto. Veikalu vadītāji patstāvīgi izvēlas kādas un cik grāmatu pasūtīt. Ja nepērk, pēc laika sūta atpakaļ uz bāzi. “Akadēmiskas vēstures literatūras grēdu veikalā nekad neturēs. Ja nav pircēja, grāmata grāmatnīcā neparādīsies vispār vai parādīsies tikai uz īsu brīdi,” tā uzņēmēja.

“Mūsu grāmatu namā 20% visas literatūras aizņem grāmatas par vēsturi latviešu valodā. Aizvadītajā gadā no vēstures visvairāk pirktā bija latviešu karavīru dienasgrāmata “Divas puses. Latviešu kara stāsti”. Mēs pārdevām 400 eksemplārus”, stāsta grāmatu nama “Valters un Rapa” valdes locekle Iveta Ozola.

Otrais pasaules karš tiešām ir populārākais temats. Tas attiecas gan uz latviski, gan krieviski iznākošajām grāmatām. Pirms vēlēšanām parasti parādoties arī politiķu sarakstītas “sāgas” ar vēsturiska rakstura iestarpinājumiem, bet tādas pērkot ne vērtības, bet zemas cenas dēļ.

I. Ozola norāda, ka vēstures grāmatas izdevniecību portfeļos ir pastāvīgi un grāmatu nams tās labprāt ņem tirgošanai, taču lasītājs pērk populārvēsturiskus, ne akadēmiskus darbos. Tos ņemot tikai studenti.

“Valtera un Rapas” un “Jāņa Rozes” grāmatnīcu tīkls pieņem tirgošanai jebkuras izdevniecības darbus. Parasti sākumā realizācijai pieņem 5 – 10 grāmatas. Ja ir pieprasījums, tirgotājs paņem vēl. Pauze, kad sējuma veikalā trūkst, var veidoties brīdī, ja grāmatas pirmā tirāža jau iztirgota, bet nākamā vēl nav nodrukāta. “Ir risks uzreiz drukāt 2000 eksemplāru. Ko ar tiem darīs, ja nepirks? Grāmatu veikals nevar kļūt par bibliotēku. Vienojamies ar izdevēju, pārcenojam,” praksi raksturo “Jāņa Rozes” pārstāve Ilze Veisbārde. Vispieprasītākie esot vēsturiskie romāni un autoru interpretācijas par vēsturi. Potenciāli pieprasīta varētu būt memuāru literatūra, pašu varoņu rakstīta.

 

Ar cenām uzmanīgi

Cik plašs ir vēstures grāmatu lasītāju loks? “Vēstures literatūras pircējs ir ļoti stabils,” tā I. Ozola no “Valtera un Rapas”. Klientūra pārsvarā ir studenti, vidējā un vecākā paaudze, īpaši, ja runa par grāmatām, kas skar periodu, kam lasītājs bijis laikabiedrs. “Mans subjektīvais vērtējums ir tāds, ka latviešu vēstures lasītājs patlaban meklē autentisko un to, kas rakstīts ar iespējami nelielu distanci no notikumiem,” bilst “Mansarda” vadītājs J. Oga. Pēc viņa domām, nekādas īpašas vēstures cienītāju auditorijas nav, jo vēstures grāmatas faktiski pērk tā pati publika, kam kopumā interesē, kas notiek grāmatniecībā, teātrī, operā, kino. Tādu pirktspējīgu cilvēku kopskaitā var būt ap 3000.

“Latvijas tirgus ir ārkārtīgi mazs, un ar izklaides literatūru te var uzturēt pie dzīvības tikai pašu izdošanas procesu. Visā pasaulē zināms, ka pelnošas ir tikai 20% visu grāmatu, bet pārējās vai nu tikai dzēš izmaksas, vai sagādā zaudējumus,” uzskata V. Kilbloka.

Tirgus varētu būt arī plašāks, taču grāmatniecība kā Latvijā, tā visā Eiropā patlaban piedzīvo ne labākos laikus. Jaunieši lasa aizvien mazāk, lasītāju skaits sarūk, krītas tirāžas, bet tas atbalsojas cenu pieaugumā – jo mazāka drukātā tirāža, jo lielāka grāmatas pašizmaksa un cena veikalā.

Iveta Ozola pirktspēju nosauc par galveno noieta problēmu. “Valtera un Rapas” grāmatu nama klientu vidū netrūkstot tādu, īpaši pensionāru, kas iepriekš krāj naudu, gaida izpārdošanas, lai varētu iegādāties konkrētas grāmatas. Neoficiāli dzirdēts, ka Latvijas grāmatnīcu uzcenojums parasti ir apmēram 30 – 50% no izdevēja noteiktās cenas. Lētāk nekā Igaunijā vai Lietuvā, taču pašmāju pircējam no tā maz prieka. Tirgotāji ar cenu likšanu tomēr uzmanās. “Ja grāmatas cena ir līdz Ls 10, pircējs ir atvērts pirkšanai. Ja virs Ls 10, pircējs kļūst piesardzīgāks,” ievērojusi I. Veisbārde. Tomēr 2009. gadā “Jumavas” izdotā Normana Deivisa “Eiropas vēsture”, kas “Jāņa Rozes” grāmatnīcā maksā Ls 40, ir labi pieprasīta, neraugoties ne uz ko…

Izdevēji un tirgotāji vienā balsī prognozē, ka, ņemot vērā pastāvošās tendences, grāmatu cenas nākotnē varētu augt. Grāmatnieki nevar ilgstoši dzīvot tikai “no rokas mutē”. Tiklīdz cenas paceļ papīra ražotāji Eiropā vai valsts pieliek pie gāzes un elektrības cenām, tā pieaug tipogrāfijas pakalpojumu izcenojumi ar visām no tā izejošajām sekām.

“Valtera un Rapas” pārstāve Iveta Ozola uzsver: “Mēs nevaram pielikt. Tad nevarēsim pārdot, jo nav jau kas pērk!”

Situāciju vēstures grāmatu pieprasījumā un grāmatniecībā vispār, pēc uzņēmēju domām, uzlabotu valsts iepirkuma sistēmas sakārtošana. Jānis Oga spriež, ka vēstures skolotājiem noderīgiem, nopietniem izdevumiem būtu jānonāk katrā publiskajā bibliotēkā vai skolā: “Ar iepirkuma mehānismu valsts parādītu, ka šī grāmata ir vajadzīga. Tādā gadījumā jau sākuma tirāža akadēmiskām vēstures grāmatām būtu ap 2000, kas būtu tikai normāli.” Nedrīkst būt tā, ka provinces skolēnam, lai izlasītu projektu nedēļai vajadzīgo darbu, pēc tā jābrauc 50 km!

 

Enciklopēdiju? Obligāti!

Kāda ir grāmatnieku attieksme pret enciklopēdiju izdošanu? V. Kilblokas ieskatā, “Latvijas vēstures enciklopēdijas” ideja ir stipri nokavēts projekts, jo drukātās enciklopēdijas “nokāvis” internets un “Vikipēdija”. Igaunijā, kur uz “Britannica” platformas veidotā nacionālā enciklopēdija tiek izdota gan drukas, gan elektroniskā versijā, pieprasījums pakāpeniski krītoties, radot privātajiem izdevējiem grūtības. Taču no zinātnes un kultūrvēstures viedokļa enciklopēdijas radīšana jāvērtē kā pozitīvs process. Iespējams, drukāt nemaz nebūtu obligāti. Varbūt pietiktu ar elektronisku versiju?

I. Ozola no “Valtera un Rapas” ir par enciklopēdiju, jo tādus izdevumus pircējs tomēr pieprasot un bieži pērkot kā dāvanu: “Tā lasītāju daļa, kas “sēž” internetā, faktiski mums ir mirusi. Mēs strādājam tiem, kam patīk grāmatu aura, patīk sataustīt papīru. Finansiāli bez valsts atbalsta tur, protams, nevar iztikt.”

Arī Ilze Veisbārde no “Jāņa Rozes” pārliecināta, ka pircējiem vēstures enciklopēdija patiktu. Cilvēki ļoti pieprasījuši Rīgas ielu enciklopēdiju, kuras izdošana gan apstājusies.

“Obligāti. Vajag enciklopēdiju. Tas būtu nācijas kauns, ja mums uz Latvijas simtgadi nebūtu enciklopēdijas. Vismaz iesāktas,” pārliecināts Jānis Oga. “Kaut kāda” nederēs. Tam jābūt nacionāla mēroga projektam: “Tie nav kopoti raksti, kur vēl varam cerēt uz privātu iniciatīvu.” Darbs pie enciklopēdijas ļautu risināt vēl kādu pagaidām reti apjaustu problēmu. Proti, Latvijā nav institūcijas, kas nodarbotos ar informācijas fiksēšanu. J. Oga: “Tikko nomira rakstnieks Raimonds Pormalis. Ja nemaldos, viņš bija vecākais Rakstnieku savienības loceklis Latvijā. Bet Rakstnieku savienības mājas lapā viņš joprojām ir biedrs! Un cik būs tādu neesošu dzīvo, kas parādīsies jaunajā enciklopēdijā? Jo ātrāk sāksim, jo kvalitatīvāka tā būs.”

 

Fakti

Pēdējā laikā pieprasītākās vēstures tematikas grāmatas

* Timotijs Snaiders, “Asinszemes” (“Jumava”)

* Liesma Agne, “Senbaltu spēka zīmes un raksti”, (“Jumava”)

* Imants Ziedonis, Rimants Ziedonis, “Leišmalīte”, (“Zvaigzne ABC”)

* Kaspars Zellis, “Ilūziju un baiļu mašinērija. Propaganda nacistu okupētajā Latvijā: vara, mediji un sabiedrība (1941 – 1945)” (“Mansards”)

* Semjuels Hantingtons, “Civilizāciju sadursme” (“Jumava”)

* Andris Caune “Rīgas Latgales priekšpilsēta pirms 100 gadiem”‘(LVI)

Avots: “Jāņa Rozes grāmatnīca”, “Jumava”, “Valters un Rapa”, “Zvaigzne ABC”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+