“Jumava”, 264 lpp.

Svetlanas Aleksijevičas grāmata “Cinka zēni” stāsta par desmit gadus ilgajām padomju armijas cīņām Afganistānā. Autore jau ilgus gadus raksta pašas izveidotajā žanrā, kuru viņa sauc par balsu romānu. Grāmatā apkopotos stāstus pavēstījuši vairāk nekā simt cilvēki: oficieri un karavīri, kas karoja šajā neizprotamajā karā, kritušo atraitnes un mātes. “Mēs braucām… glābt, palīdzēt, mīlēt. Tāpēc mēs tur braucām. Pagāja kāds laiks, un es pieķēru sevi pie domas, ka ienīstu. Ienīstu šīs mīkstās un vieglās smiltis, kas apdedzina kā uguns. Ienīstu šos kalnus. Ienīstu šos zemos ciematus, no kuriem jebkurā brīdī var sākt šaut. Ienīstu kādu afgāni, kas nes grozu ar melonēm vai stāv pie savas mājas. Vēl nav zināms, kur viņš ir bijis šajā naktī. Nogalināja pazīstamu oficieri, kurš nesen ārstējās mūsu hospitālī… Divās teltīs nodūra zaldātus… Citā vietā bija saindēts ūdens… Kāds pacēla skaistas šķiltavas, tās uzsprāga rokās… Bojā taču gāja mūsu zēni… Savi zēni… Tas ir jāsaprot… Vai jūs esat redzējuši apdegušu cilvēku? Neesat? Sejas nav… Acu nav… Ķermeņa nav… Kaut kas krunkains, pārklāts ar dzeltenu garoziņu… No šīs garoziņas nāk nevis kliedziens, bet rūciens…”