Mobilā versija
-0.9°C
Renāte, Modrīte, Mudrīte
Otrdiena, 24. oktobris, 2017
7. marts, 2017
Drukāt

“Grammy”. Nepārvaramais spožums

grammy

Šāgada februārī Losandželosā jau 59. reizi tika pasniegtas ASV Skaņu ierakstu akadēmijas “Grammy” balvas. Lai arī pasaules mūzikas industrijas plašajos ūdeņos Latvija ir vien maza saliņa okeānā, teju katru gadu latviešu mākslinieki izceļas labāko vidū. Kā likums, klasiskās mūzikas laukā un, ja ne uzvarējušo vidū, tad  vismaz balvai nominēto mākslinieku statusā.

Diriģents Mariss Jansons ne reizi vien ir pabijis gan nominantu, gan balvas saņēmēju lomā. Galēja pašatdeve, augstie māk­slinieciskie standarti, personības skaniskais valdzinājums jau sen Marisu Jansonu ierindojuši labāko mūsdienu diriģentu elitē. “Grammy” nominantu vidū Jansonam blakus tika izvirzīts arī viņa audzēknis un sekotājs Andris Nelsons. Abiem kopīgais – mākslinieciskie ideāli un šajā reizē arī izcilu krievu komponistu ieskaņojumi (Sergejs Prokofjevs un Dmitrijs Šostakovičs). Kopīgi arī konkurenti nominācijā “Labākais orķestra sniegums” – Maikls Tilsons-Tomass un Sanfrancisko simfoniskais orķestris, igauņu diriģents Nēme Jervi un Romāņu Šveices orķestris, Alans Gilberts un Ņujorkas filharmonijas orķestris. Šajā piecu ierakstu atlasē “Grammy” balva par labāko orķestra sniegumu tika piešķirta Andra Nelsona vadītajam Bostonas simfoniskajam orķestrim, kas ierakstījis Dmitrija Šostakoviča Piekto, Astoto un Devīto simfoniju, kā arī mūziku Šekspīra lugai “Hamlets”.

Balvai nominētais Prokofjeva 5. simfonijas ieskaņojums ir Marisa Jansona un Amsterdamas Karaliskā “Concertgebouw” orķestra kopdarbības pēdējās sezonas dokumentējums. Četrdaļīgais simfonijas cikls un tā dramaturģiskā virzība diriģenta lasījumā veidojas grodi un ļoti mērķtiecīgi, liriskās epizodes saviļņo ar emocionāli piesātinātu un jutīgu skanējumu, Prokofjeva baletmūziku atgādinošās reminiscences uzmirdz gleznaini un eleganti, spēkpilna ir profesionāli spožā metālpūšamo instrumentu saspēle, suģestējošs – krievu simfoniskās mūzikas lielmeistariem raksturīgais tonuss, liktenīgums un spēks. Nīderlandiešu kritiķis Tiemo Vinds šī atskaņojuma sakarā raksta, ka Mariss Jansons diriģē tā, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība. Šis ekstrēmais, bet mākslinieciskās inteliģences apvaldītais spriegums kopsummā ar izcilo orķestra atdevi un profesionālu skaņu inženieru darbu ir devis iespaidīgu, fascinējošu rezultātu.

Andra Nelsona un Bostonas simfoniskā orķestra ieraksts sērijā “Staļina ēnā” jau ir otrais pēc kārtas (arī pirmais pērn ieguva “Grammy”). Tas ir tapis kā ekskluzīvas partnerības rezultāts sadarbībā ar izdevniecību “Deutsche Grammophon”, veidojot trīs vērienīgus mūzikas ierakstu projektus, no kuriem viens ir Šostakoviča mūzikas ierakstu cikls. Nelsona (tāpat kā Marisa Jansona) interpretāciju vidū Šostakovičs ieņem nozīmīgu vietu – iespējams, ka sovjetiskā un postsovjetiskā pieredze ir tas apstāklis, kas ļauj māksliniekam īpaši precīzi un jutīgi iezīmēt Šostakoviča mūzikas dziļo eksistenciālismu, tajā iekodētās attiecības ar totalitārismu un personības skaudro pašatklāsmi. Dubultalbumā ietvertās trīs simfonijas, kā arī mūzika “Hamletam” savā veidojumā ir ļoti dažādi darbi, kas aptver spektru no vērienīgām emocionālām eksplozijām vai dziļurbumiem līdz neoklasicisma līniju striktumam. Diriģenta un orķestra meistarīgais, niansētais lasījums, manuprāt, izceļas uz daudzu iepriekš radītu interpretāciju pieredzes fona, ieskaitot pat Herberta fon Karajana vai Valērija Gergijeva versijas. Tehniskā perfekcija Andra Nelsona rokās pārtop neviltotā traģismā, nepārvaramā spožumā un patiesības gaismā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+