Draudze pašu spēkiem atjauno Gramzdas dievnamu 0
Vēl ne tik sen ceļa malā, braucot no Priekules uz Skodu, varēja redzēt Gramzdas dievnama drupas. Tādu ainu bija vērojis arī dzejnieks Imants Ziedonis un viņa dēls Rimants pirms grāmatas “Leišmalīte” sarakstīšanas. Viņi arī pieminējuši, ka Gramzdā krustojas pieci ceļi – pa vienu no tiem vācu armija ienākusi Latvijā un 1941. gada 1. jūlijā nodedzinājuši baznīcu.
Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Gramzdas luterāņu draudze bijusi ļoti kupla, tajā reģistrēti ap 2000 locekļu. Tāpēc arī dievnams bijis lielākais visā Dienvidkurzemē. Pirmā barona Gerharda Noldes 1567. gadā celtā baznīca bijusi no koka un ar salmu jumtu. Pieaugot draudzei un saimniekiem kļūstot turīgākiem, dievnams 1864. gadā pārbūvēts un paplašināts, ielikti pamatīgi logi un uzklāts kārniņu jumts. Baznīcā bijis skaists altāris ar izciliem kokgriezumiem un 30. gados ar valstsvīru un slavenu dziedātāju piedalīšanos atklātas vienas no labskanīgākajām ērģelēm Kurzemē. Apjomīgu pētījumu par Gramzdas baznīcas un draudzes vēsturi no 16. līdz 20. gs. sarakstījis teoloģijas un filozofijas zinātņu doktors, daudzu latviešu folkloras un mitoloģijas pētījumu autors Haralds Biezais (1909–1995). Viņš no 1932. gada Gramzdā bijis mācītājs un arī ticības mācības skolotājs vietējā pamatskolā. Grāmatā “Gramzdas draudzes vēsture” netrūkst ne vēsturisku faktu, ne sadzīvisku ainiņu. H. Biezais stāsta par baltvācu mācītāju un apkārtējo ļaužu dzīvi un attiecībām, kur netrūka arī amizantu situāciju, jo tautā gadsimtos iesakņojušās tradīcijas ne vienmēr saskanēja ar kristīgās morāles mācību. Piemēram, draudzes ganam Štēgmanam bijušas strikti noteiktas prasības tikumības lietās: “Vecākā gramzdenieku paaudze zina stāstīt gadījumus, kad mācītājs Štēgmans laulību ceremonijā ir piegājis pie līgavas, noņēmis tai plīvuru un nolicis to uz altāra apmales, bet uz tās galvas uzklājis savu kabatas lakatiņu.” No ekonomiskā viedokļa interesanti lasīt, cik toreiz maksājis apbedīt aizgājēju: par lielu dižciltīgu nelaiķi, ko grib baznīcā apglabāt, jāmaksā 15 fl cour (Kurzemes florīni), par mazu līķi – 6 fl cour, par liela vācu līķa apglabāšanu aiz baznīcas – 2 fl cour, par mazu līķi – 1 fl cour, par vācu līķa apzvanīšanu – 12 gr (graši), bet par zemnieka līķa apzvanīšanu – 3 gr.
Lielo un saimniecisko dievnamu Otrā pasaules kara laikā vispirms nodedzināja un pēc tam sagrāva pavisam. Taču Dievs acīmredzot izvēlas ļaudis, dodot tiem kādu nozīmīgu uzdevumu. Draudze sākusi atdzimt, īpaša ļaužu iedvesmotāja esot Ilma Engelmane, kurai nu jau pāri astoņdesmit. Tagad draudzes vecākais un balsts ir Priekulē dzīvojošais uzņēmējs Vaclovs Kadaģis. Pateicoties viņa saimnieciskajam prātam un darbīgumam, kā arī neparasti stingrajai ticībai, ka Gramzdas baznīcu iespējams “augšāmcelt no drupām”, tas arī notiek – lēnām un iztiekot ar pašu darbu un līdzekļiem. Viņš piebilst, ka draudze ir ļoti mobila un spējusi izturēt daudzus nopietnus pārbaudījumus. No pašvaldības ir atpirkta neliela Līvānu tipa māja, kurā pagaidām notiek dievkalpojumi un visa garīgā draudzes dzīve. No pašu meža tiek gādāti nepieciešamie kokmateriāli (jumtam ozolkoka skaidas jau sagatavotas), bet līdzekļus iegūst, izstrādājot iepretī baznīcas mūriem esošos karjerus un granti pārdodot vietējai firmai SIA “Inerts Materiālu serviss”.
Dievnama atjaunošanas darbi 2004. gadā sākti ar torņa un tā skatu laukuma izbūvi. Baznīcas drupas sakoptas un nostiprinātas, arī izslīdējušie lielie laukakmeņi iebīdīti vietā un stingri iecementēti. Sākotnēji paredzēts būvniecību veikt tikai vienā daļā, otro pusi pagaidām atstājot iekonservētu. Tādējādi Gramzdas un tuvējās apkārtnes ticīgajiem būšot īpašas privilēģijas – ziemā dievkalpojumi notiks nelielā baznīcā, bet vasarā varēs lūgties starp mūriem zem debesjuma, kur gaismu sniedz saule. Mācītājs Raitis Šēners skaidro, ka šāda ideja radusies gluži racionālu apsvērumu dēļ, jo līdzekļi būs vajadzīgi ne vien dievnama celtniecībai, bet arī uzturēšanai, taču draudze kā jau visos lauku apvidos šodien nav liela. Tomēr mūru iekonservēšana pieļaus iespēju nākotnē izbūvēt arī lielāku baznīcu, ja radīsies tāda vajadzība. Pašreizējais projekts paredz baznīcas mūros arī izbūvēt telpas draudzes vajadzībām. Vaclovs Kadaģis min, ka apkures nodrošināšanai līdzās baznīcai būs arī katlumāja.
