Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
13. augusts, 2013
Drukāt

Greste joprojām suģestē

Foto no Jelgavas Valsts ģimnāzijas muzeja arhīvaFoto no Jelgavas Valsts ģimnāzijas muzeja arhīva

Izlasot otro Daces Kokarevičas raksta “Sibīrijas atmiņu vējos” turpinājumu, neliek mieru tur minētais Austrālijas latvietis Ojārs Greste. Vai viņam nav radniecība ar Jāni Gresti? Mana pirmā atmiņa par Jāni Gresti – ar māti ciemos pie viņas Jelgavas Skolotāju institūta pasniedzēja, vēlākā ģimenes drauga, man, pirmsskolniekam, pa otrā stāva logu rādot lielu “ezeru”.

Tur drīz sākšot darboties Ķeguma HES. Tad trīs okupācijas, starp tām – kara gadi. Pēc kara ar Jāni Gresti, kas diezgan bieži pie mums Valmierā ciemojās, staigājām pa nopostīto Valmieru, arī tās kapiem un ne tikai. Es, jau vidusskolnieks, klausos atklātas pārrunas, arī par bīstamām tēmām. Viena no tām – par Jāņa Grestes dēlu, kuru, ja pareizi atceros, studentu, arestēja čekisti. Pēc kara, kad viņam piešķīra LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka titulu, viņš atteicās to pieņemt, kamēr nesaņems informāciju par savu arestēto dēlu. Atbilde bija, bet lakoniska – arestēts par pretvalstisku darbību un, kā tagad teiktu, aizgājis bojā gulagā. Pēdējo reizi Jāni Gresti satiku 1948./1949. gada ziemā. Pēc pāris gadiem viņš mira. 60. gadu vidū ar savu autobusu vedu māti laikam uz Koknesi, kur viņa no Jāņa Grestes atraitnes saņēma saglabāšanai memuārus mašīnrakstā, kuru fragmentus vēlāk izmantoja grāmatai “Kā dzeņa vēders”, minot, ka memuāri atrasti pamestos bēniņos. 
Jānis Jerkins

 

Sazinājāmies ar Ojāru Gresti, kurš raksta, ka Jānis Greste bija viņa vectēva Artura Grestes brālis. “Bija četri brāļi – Arturs, Ādolfs, Jānis un Rihards. Ādolfs un Jānis abi bija skolotāji. Rihards gāja bojā karā. No Ādolfa līnijas ir mans brālēns Mārtiņš Greste, kurš dzīvo Rīgā. No Artura līnijas vislielākais Grestu skaits dzīvo Austrālijā.

Grestes skolotāju tradīcija turpinās Austrālijā – mans vecākais brālis Juris un es esam strādājuši kā pasniedzēji universitātē. Manas māsas dēls Mārtiņš strādā par angļu valodas skolotāju ārzemniekiem un mans dēls Edgars ir strādājis par palīgpasniedzēju koledžā,” piebilst O. Greste.

Tomēr reti kura pedagoga personība pēc pusgadsimta un ilgāk jo-
projām apbur, pat suģestē tā kā Jānis Greste (1876 – 
1951). Tā ietekmējusi arī Dzintru Meijeri, pensionētu literatūras un valodas skolotāju no Jelgavas, kas sākotnēji vāca mazu uzziņas materiālu par J. Gresti skolas muzejam. Tagad viņai ir svarīga katra liecība par pedagoga dzīvi un darbību, lai gan dzīvē viņa J. Gresti nav satikusi. “Viņš bija ne tikai aizrautīgs un izcils skolotājs, kuru viņa skolēni atcerējās visu savu mūžu. Viņš bija arī skolotāju skolotājs, Latvijas zemes dzīļu pētnieks un literāts, kurš lieliski rakstīja gan par savu laiku, gan citām personībām. Katrā ziņā par Rūdolfu Blaumani viņš pasaka tā kā neviens cits. Viņš bija arī muzejnieks, vairāku skolu muzeju, Latvijas Literatūras muzeja un Latvijas Dabas muzeja Latvijas derīgo izrakteņu daļas izveidotājs,” stāsta Dz. Meijere.

“Zināju, ka viņam 1946. gada sākumā piešķirts LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums, bet viņš to saņēmis rudenī. Tagad J. Jerkina vēstulē tam ir loģisks skaidrojums,” atzīst Dz. Meijere.

Jāņa Grestes dēls Jānis bija “Tēvijas sargos”, organizācijā, kuras uzdevums bija gāzt padomju varu un kura vāca liecības arī par Baigā gada notikumiem. 1940. gadā viņš tika arestēts un 1942. gadā nošauts. J. Grestem juniora zaudējums bija dziļa traģēdija, jo dēlu viņš ārkārtīgi mīlēja. Pārdzīvojis visādus laikus – gan 1905. gadu, gan abus pasaules karus, gan brīvu Latviju, gan pēc tam trīs okupācijas, viņš savus manuskriptus rakstījis četros eksemplāros un glabājis dažādās vietās. Tāpēc ar Jāņa Grestes literāro mantojumu vēl var gadīties visādi pārsteigumi, pieļauj Dz. Meijere.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+