Gribam tikties priecīgākā brīdī 0
Turpinām publicēt fragmentus no vēstulēm, kas piedalās a/s ”Laima” akcijā ”Laima apvieno ģimenes”. Ja arī tavas ģimenes locekļi dzīvo ārzemēs un viņiem nav finansiālu iespēju atbraukt uz Latviju Ziemassvētkos, sūti vēstuli līdz 9. decembrim pēc e-pasta adreses: [email protected] vai pasta adreses: Projektam “Laima apvieno ģimenes”, a/s “Laima”, Sporta iela 2, Rīga, LV-1145.
Lūdzu, atvediet mājās vecākus
Mans vārds ir Monta Plaunova. Man ir 19 gadi. Vecāki Ingrīda un Aleksandris pārvācās uz Īriju jau tad, kad man bija tikai 15. Brālis Edgars devās uz Dāniju, bet Raitis uz Vāciju, un tā mūsu privātmājā paliku es viena. Maniem vecākiem nav klājies viegli. Sākumā viņiem bija jādara lauku darbi – jānes ūdeņi ar spaiņiem govju fermai, jācērp dzeloņkrūmi. 2011. gada sākumā viņi pārvācās uz Angliju. Tētim vēl joprojām nav pastāvīga darba, bet mana māmiņa strādā vistu fabrikā, lai nodrošinātu manu studiju maksu.
Šī gada 1. martā apglabājām mūsu brāli Raiti. Viņam bija tikai 25 gadi. Mums bija jāvāc ziedojumi, lai viņu no Vācijas dabūtu uz mājām.
2011. gadā māmiņa apglabāja savu tēti Imantu Eglīti, bet šogad viņai nomira audžumāmiņa.
Man šogad bija 12. klases izlaidums, kurā mēs tikāmies. Lai arī izlaiduma dienā sejās vīdēja smaidi, tomēr sirdīs bija skumjas, jo nezinām, kad būs nākamā tikšanās reize, kas atkal var nest kādu skumju vēsti.
Es rakstu, lai mūsu ģimene varētu satikties kādā priecīgā notikumā. Šobrīd visi vecāku iekrājumi ir samaksāti par manām studijām, tādēļ uz skaistiem Ziemassvētkiem ģimenes lokā nav nekādu cerību. Lūdzu, atvediet viņus mājās!
Ar cieņu, Monta
Gaidu mazos nebēdņus
Mans vārds ir Vija Vika, dzīvoju Dobeles novadā. Mans dēls Ainārs Grīnbergs nu jau astoņus gadus, bet visa ģimenīte septiņus gadus dzīvo tālumā – Apvienotajā Karalistē Velsā.
Neticu, ka saka – aizbrauc tikai vārgākie, kuri negrib dzīvē cīnīties. Aizbrauc uzņēmīgākie.
Dēls Velsā nodibināja savu firmu un pats meklēja celtniecības darbus. Kā jau visur arī Velsā celtniecība noris ļoti maz un dēla uzsāktais bizness nesa tikai zaudējumus.
Šī vasara bija pirmā, kad dēls ar ģimeni neatbrauca uz Latviju. Pēdējo reizi visi bija atbraukuši uz vecmāmiņas bērēm 2011. gada septembrī.
Pirms divām nedēļām, uzzinājuši, ka ar biznesu neveicas, dēlam darbu piedāvāja bijušie kolēģi rūpnīcā, kurā viņš bija strādājis par plānotāju.
Darbiņš ir, un gan jau viss būs labi, bet diemžēl Ziemassvētki ir tik tuvu…
Maniem mazajiem nebēdņiem Līvai (16 gadi), Kristapam (13 gadi) un Pauliņai (3 gadi) būtu iespējams atbraukt, jo būs skolas brīvlaiks. Vedekliņai septiņos gados, strādājot vienā vietā, nekad atvaļinājums svētku laikā netika piešķirts, bet šoreiz laimējās un atvaļinājumu piešķīra, bet… atkal tas viens iemesls…
Ar cieņu, Dobeles Omīte
Tikai divi jaunākie tiek uz Latviju
Mūsu ģimene finansiālu apsvērumu dēļ pirms pieciem gadiem bija spiesta pamest Latviju, jo ģimenē algotu darbu strādāja tikai vīrs un iztikt ar policijas seržanta algu mēs nespējām. Mūsu ģimenē ir astoņi bērni, apvienojoties divām ģimenēm, kur miris viens no vecākiem. Manam vīram no iepriekšējās laulības ir trīs bērni, un man no iepriekšējās laulības ir trīs bērni, bet kopējā laulībā piedzima vēl divi puikas. Esam ticīga ģimene no Pļaviņu baptistu draudzes. Es Latvijā strādāju par svētdienskolas vadītāju, un bija ļoti žēl pamest iemīļoto darbu, bet pieņēmām piedāvājumu doties uz Īriju, lai pabarotu bērnus, lai būtu ko ģērbt mugurā un lai bērni varētu mācīties. Sākums bija grūts. Sāpīgākais ir tas, ka bija jāpamet mans tēvs viens. Sirds sāp par to, ka viņš neredz mazbērnus. Mēģinām katru gadu apciemot vectēvu, bet tikai es ar vīru un abi jaunākie puikas. Jau rit piektais gads, kad lielākie bērni nav bijuši Latvijā, jo mums nepietiek naudas, lai visi aizbrauktu ciemos. Te, Īrijā, darbs ir tikai vīram. Es nevaru strādāt, jo man ir atklāta slimība, ko man diemžēl Latvijā neatklāja, – izrādās, es jau 10 gadus esmu slima ar C hepatītu, un jāsaka paldies Dievam, ka šajā situācijā atrodos te, jo man ir bezmaksas ārstēšana. Daudziem varbūt situācija ir vēl kritiskāka, bet neatmetu cerību. Paldies, ka dodat vismaz piecām ģimenēm šo iespēju.
Ar cieņu, Daina Konstantinova-Škurova Īrijā
Publikācija tapusi sadarbībā ar A/S “Laima”
