Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
19. novembris, 2014
Drukāt

Gribēt savu nacionālu valsti. 12. Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces runa 18. novembrī (8)

Foto-LETAFoto-LETA

12.Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece.

[..] Šogad esam runājuši un sprieduši par Latvijas valsts būtību vairāk, nekā iepriekšējos desmit gados kopā ņemot. [..] Šie ir pirmie valsts proklamēšanas svētki, ko atzīmējam pēc tam, kad Satversmē redzamāka kļuvusi valsts nepārtrauktība, dziļāk atklāti Latvijas valsts pamati un pastāvēšanas jēga. Skaidri nosaukti Latvijas valsts pastāvēšanas mērķi. Satversmē ir teikts: “1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.”

Latvijas valstiskums un Satversme ir savā starpā saistīti, un Satversme izriet no valstiskuma. Papildinātā Satversme dod ievirzi mūsu valstiskumam.

Latviešu skaits mūsdienu Latvijā pārsniedz 62 procentus un to īpatsvars pieaug. Tomēr proporcijas starp valstsnāciju un mazākumtautībām nav matemātikas jautājums. Latvija, tāpat kā vairākums Eiropas valstu, ir radīta kā nacionāla valsts. Bet valstsnācijas nacionālā identitāte rada valsts kultūras saturu un formu.

Valsts var pastāvēt tik ilgi, kamēr tauta vēlas tās pastāvēšanu. Citiem vārdiem – kamēr ir stingra tās valstsgriba. Tā ir politiska izvēle – pastāvēt kā valstsnācijai ar savu valodu, kultūru, vēsturisko atmiņu un gribēt savu nacionālu valsti.

Ar šo stingro gribu mēs kā sabiedrība, kuru vieno piederība Latvijai, esam kļuvuši stiprāki, saliedētāki, līdzīgāk uztveram pagātnes notikumus un jūtam stingrāku pamatu zem kājām. Lai arī netālu liesmojošais bruņotais un ideoloģiskais konflikts radījis apdraudējumus mūsu zemei, mēs raugāmies nākotnē ar lielāku ticību un pašpārliecību. Grūtākiem laikiem, ja tādi nāktu, esam gatavi, jo zinām – savas zvaigznes paturot spožas, izdzīvosim cauri arī tiem. [..] Latvieši kā valstsnācija un Latvijas mazākumtautības arvien vairāk novērtē valsts lomu un nozīmi savā un sabiedrības dzīvē. No vēstures mēs zinām, ko var izdarīt ar veselu nāciju, kad valsti brutāli iznīcina un tā savus pilsoņus vairs nespēj aizsargāt. Turpretim demokrātiskas valsts ietvarā varam augt un pilnveidoties.

Valsts saturs – nacionālā kultūra

[..] Patriotismu, mīlestību uz savu valsti rada zināšanas un kultūra. Ikviens no mums dzīvo savas tautas kultūrā, bagātinoties no citām kultūrām. Nācijas pilnvērtīga dzīve bez kultūras nemaz nav iedomājama.

Kārlis Skalbe savulaik Satversmes sapulces dalībniekiem atgādināja, ka Latvijas valsts saturs nav nekas cits kā mūsu nacionālā kultūra, kuras ārējā forma ir valsts: “Kur nav nacionālās kultūras, tur nav nācijas, tur nevar būt valsts. Tāpēc šis jautājums ir ārkārtīgi svarīgs.” Skalbe tā būtu teicis arī šodien. Ieguldot kultūrā, mēs ieguldām savas nācijas pastāvēšanā, savās noturīguma un aizsardzības līnijās. Tam jāatspoguļojas arī kultūras finansējumā.

Ierādīsim mūsu valsts valodai – latviešu valodai – tai pienācīgo vietu ik dienas, ne tikai parādes norisēs. Dāmas un kungi, jūs piekritīsit – teju gadsimta ceturksni pēc neatkarības atjaunošanas valsts amatpersonu un ierēdņu runām un intervijām Latvijas medijos beidzot jāskan vienā – latviešu valodā. Tas ir valsts pašcieņas jautājums. Valoda ir ne tikai saziņas līdzeklis, tā ietver saturisku kultūras vēsti un vēstures bagāžu. Valsts valoda – demokrātiskās līdzdalības valoda – ir kopēja visiem valsts iedzīvotājiem, lai kādā valodā mēs katrs savās mājās, ģimenes vai draugu lokā arī runātu.

Dzimtenes aizstāvju gēns nav zudis

[..] Latvija īsteni par valsti kļuva tikai tad, kad visgrūtākajā brīdī sevī pašā atrada stipru latviska spēka avotu, kad vairs neskatījās apkārt pēc sveša palīga, bet radīja pati savu nacionālo armiju.

Šodienas pasaule ir fundamentāli mainījusies. Pastāvēt var tikai tie, kas sadarbojas. To simboliski parāda “Baltijas ceļa” vienojošais spēks, kura nozīmi mēs aktualizējam arī šogad. Latvija ir uzticama Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībniece. Un Nacionālo bruņoto spēku karavīri starptautiskajās misijās godam mūs pārstāv, stiprinot arī Latvijas drošību. Mūsu dzimtenes aizstāvju gēns nekur nav zudis. To apliecina arī spēku pieplūdums zemessardzes rindās.

NATO sanāksme Velsā deva apliecinājumu, ka mēs pirms 10 gadiem izdarījām pareizu ģeopolitisko izvēli. Tomēr – tāpat kā pirms gadsimta, Latvijas valsti sargā mūsu pārliecība, ka tai jābūt brīvai un neatkarīgai. Tas jo īpaši svarīgi šodien, kad noteikti spēki Latviju cenšas iztēlot par vāju, neveiksmīgu valsti, provokatīvi uzdodot jautājumu – vai tā maz šodien ir vajadzīga? Vīrišķību un noturīgumu Latvijas ikdienā mēs varam mācīties no visiem, kas dažādos laikos iestājās par Latvijas neatkarību, toskait arī Latvijas nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, kuri ir mūsu vidū. No tādām personībām kā trīsreiz par pretošanos okupācijas varai represētā Lidija Lasmane. Paldies par viņu devumu, atjaunojot valstiskumu!

Jāspēj stāties pretim vārdu karā

[..] Eiropas drošības situācija ir būtiski mainījusies. Ukrainā rit cīņa ne tikai par valsts nedalāmību un ekonomisko ietekmi, bet arī par tās izvēlēto attīstības virzienu. Par to, kur tiks nosprausta mūsdienu Eiropas kultūrtelpas austrumu robeža. [..] Ukraiņi aizstāv arī mūsu neatkarību, un Latvijas pienākums ir viņus atbalstīt.

Latvijā uzsvars no Kremļa “maigās varas” pasākumiem ir pārlikts uz atklātu, masīvu informatīvo karu. Mērķtiecīgi un sistemātiski to īsteno jau vairākus gadus nolūkā vājināt mūsu garu un valstsgribu. Vāclavs Havels, dramaturgs un vēlākais Čehijas prezidents, viena no Eiropas morālajām autoritātēm, teicis: “Ja vērojam mūsdienu pasaules konfliktus, visbiežāk tie nav tikai ekonomikas vai varas interešu konflikti, bet galvenokārt vārdu – tātad ideoloģiju vai doktrīnu – konflikti.”

Vārdu karā par cilvēku prātiem un sirdīm mums jāspēj stāties pretim uzbrucēja garīgajam spiedienam. Kā? Pirmkārt – katram kritiski vērtējot publiskajā telpā rodamo informāciju. Otrkārt – valstij ir jānostiprina Latvijas informatīvās telpas aizsardzības un attīstības politika. Prasmīgi koordinēta un efektīva valsts rīcība ilgāk vairs nav atliekama.

Izšķiroša nozīme jebkuros apstākļos ir cilvēka iekšējam pamatlikumam un dzīves izjūtai. Tikai brīvi un izglītoti cilvēki veido pašpārliecinātu nāciju.

Jānis Čakste – simtgades zīme

[..] Mūsu valsts demokrātijas pamatlicējam un pirmajam Valsts prezidentam Jānim Čakstem septembrī svinējām 155 gadu jubileju. Čakstes autoritāte dzīves laikā bija tik liela, ka tautas atmiņā viņš simbolizēja neatkarīgo Latviju arī ilgajos valsts nolieguma gados.

Čakstes spējas salāgot ideālismu ar reālpolitiku raksturo divi viņa izteikumi: “Nekādas atsevišķas grupu intereses nevar būt, bet tikai vispārējas intereses. Latvijas valsts stāv pār visu augstāk.” Un otrs: “Taisnība uzvarēs vienmēr.”

Čakstes personība un loma Latvijas valsts vēsturē turpmāk publiskajā telpā jāizceļ daudz redzamāk. Sabiedrībā arī jāiedzīvina demokrātijai raksturīgie taisnīguma un samērīguma kritēriji, kas viņam bija tik skaidri. Mums šodien – vajadzīgi un svarīgi.

Šogad Saeima Dziesmu svētkiem piešķīra valsts svētku statusu, un pirmo reizi Dziesmu un deju svētkus kā valsts svētkus atzīmēsim tieši Latvijas simtgades – 2018. gadā. Varbūt Jānis Čakste, tāpat kā Dziesmu svētki, var kļūt par vienu no gaidāmās valsts simtgades zīmēm?

Jāsamazina sociālā nevienlīdzība

Atskatoties savas zemes, tautas un valsts pagātnē, padarot redzamākas vēstures kontūras, raugāmies arī rītdienā. Kādu gribam redzēt Latviju tās 100 gadu jubilejā un kādi gribam būt paši?

Jau sākts darbs pie valsts simtgades kultūras pasākumiem. [..] Vienlaikus mums jārod risinājums, kā mazināt Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeņa atšķirības. Lai krāšņo kultūras vainagu Latvijai nenāktos nest caurās vīzēs, bet kājās tai būtu pienācīgas kurpes.

Sociālā nevienlīdzība, kas sasniegusi kritiskus mērogus, līdz Latvijas simtgadei ir būtiski jāsamazina. Nabadzība ir valsts drošības jautājums, jo apdraud demokrātiju un rada riskus pašai Latvijas valstij.

Jāattīrās no okupācijas sārņiem

Tuvākajos gados ir jāspēj līdz galam mērķtiecīgi un strukturēti izvērtēt un pārvarēt totalitārā komunistiskā režīma sekas. Neatkarīgā demokrātiskā Latvijas valsts strikti jānošķir no padomju okupācijas laika iekārtas un morāles. Ir jāattīrās no okupācijas sārņiem arī mūsu apziņā, domāšanā, pasaules uztverē. Valstij jārada iespēja atvieglot sirdsapziņu un nokārtot rēķinus ar pagātni tiem, kuri vēlas to izdarīt. Šis solis nevar būt novēlots. Pretēji varmācīgā pagātnē sakņotai pieredzei, kur cilvēka dzīvība un cieņa netika turēta nekādā vērtē, Latvijā cilvēks būtu jāuzskata par galveno vērtību. Vispirms cilvēkam, nevis ekonomiskiem plāniem, jābūt visu lietu mēram. Tad ne tikai starp draugiem un radiem, bet arī svešu ļaužu saskarsmē valdīs savstarpēja cieņa un labvēlība, kas šobrīd mūsu sabiedrībā vēl ne tuvu nav pašsaprotama.

Tāda Latvija būtu pievilcīgāka arī tai mūsu tautas daļai, kas dzīvo citur pasaulē, jo dzīvesvietas mūsdienu latvietim mēdz būt daudzas, bet mājas – tomēr tikai vienas.

Mīļie tautieši! [..] Līdzīgi citām Eiropas valstīm, arī mēs varam teikt – Latvijas valstij šodien klājas labi. Bet ar to vien nepietiek. Latvijai patiešām labi klāsies tad, ja labi klāsies visiem tās ļaudīm. Mēs visi kopā ar savām ilgām, cerībām un spēku esam Latvija. Saules mūžu Latvijai! [..] Dievs, svētī Latviju!

Runa publicēta saīsināti.

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. Laba runa. Bet nākotnē jāuzmanās ar prezidenta Čakstes izcelšanu, lai neiznāk samākslota – tāpat kā ar Konstantina Čakstes pieminekli. J. Čakstem bija nopelni gan Jelgavas dziesmu svētku organizēšanā un izvešanā, gan Krievijas domē, gan latviešu bēgļu likteņu atvieglošanā 1. karā. Bet 18. novembrī, kura simtgadi gribam atzīmēt, Čakste neturēja par vajadzīgu ierasties – lietus, liels vējš, slapji ceļi… Vecais vīrs, iespējams, tā īsti neticēja. Sapulces vadītāja (Satversmes, vēlāk valsts prezidenta) amats vairāk ir goda amats nekā darbs. Iespējams, tolaik piemērots tieši Čakstem…

    Mūrniece savā runā nosauca, var vēl nosaukt dažus labus un trāpīgus Čakstes izteicienus, ko vēl? Nekādu darbu un aicinošu ideju Čakstem nav!

    Protams, ir jāņem vērā viņa gadi, un dodot viņam pienācīgu godu, Satversmē tika paredzēts valsts prezidents kā simbols, kā reprezentācija – bez reālām tiesībām, pienākumiem un atbildības. Varbūt tieši te joprojām slēpjas mūsu valsts varas vājā kapacitāte un nespēja iziet uz ceļa?

    Nebūtu labi, ja ar Čaksti mēģinātu kārtējo reizi aizsegt un noniecināt K. Ulmaņa lomu 18. novembra un Latvijas vēsturē.

  2. Paldies! Klausījos ar prieku. Īpaši patika teiktais, ka jāmazina nevienlīdzība. Skaisti paskatīties, kā Rīgā svin svētkus… Tur lielākai daļai iedzīvotāju ir darbs, iztika… Turpretī laukos cīnās par izdzīvošanu, tāpēc arī mazāks patriotisms, pagastā nebija arī neviena pasākuma par godu Valsts svētkiem… Arī sirdī nav svētku sajūtas, jo bezdarbs un bezcerība…

  3. tik labs raksts sen atkalnebija lasiits

  4. Paldies Mūrnieces k-dzei, par ļoti sakarīgo svētku runu! Tas, liek cerības, ka,šoreiz būs labāka valdība.Protams,tos vecos derētu nomainīt,jo viņi tik traucē strādāt un ne mazums ļaunuma no viņu klātbūtnes.

  5. No bezmaksas medicīnas jau atbrīvojamies, Paldies Dievam!

  6. Paldies Mūrnieces kundzei par izsvērtu, pārdomātu un emocionālu svētku runu! Tas tikai liecina, ka
    valstī pie teikšanas drošāk jālaiž jauni, izglītoti cilvēki ar mūsdienīgu skatījumu uz valsts lietām un jānomaina vecie, padomju laika kadri, kuri aizsēdējušies savos amatos.

Draugiem Facebook Twitter Google+