Kultūra

Gribētos justies cilvēka cienīgi. Pilna saruna ar Nacionālā baleta solisti Anniju Kopštāli 16


Annija Kopštāle
Annija Kopštāle
Foto – Karīna Miezāja

Rīt Latvijas Nacionālajā baletā (LNOB) sāksies jauna tradīcija – augusts kā baleta mēnesis, kura laikā Baltais nams vērs priekškaru aizvadītās sezonas krāšņākajiem iestudējumiem. Pirms izrādēm priecīga vēsts – soliste Annija Kopštāle, kura februārī 5. Dienvidāfrikas starptautiskajā baleta konkursā Keiptaunā ieguva zelta un bronzas medaļas, jūlijā pārveda bronzu no 5. Stambulas starptautiskā baleta konkursa.

Konkurss norisinājās divās kārtās, un to vērtēja 11 žūrijas locekļi. Pusfinālā Annija Kopštāle dejoja Gulnāras variāciju no Ādolfa Adāna baleta “Korsārs”, Svanildas variāciju no Leo Delība baleta “Kopēlija” un laikmetīgās dejas numuru “Drea­ming On”, kuru speciāli šim konkursam veidoja horeogrāfe Milana Komarova. Savukārt finālā latviešu māksliniece startēja ar Raimondas sapņu variāciju no Aleksandra Glazunova baleta “Raimonda”, variāciju no Ludviga Minkusa baleta “Pahita” un horeogrāfes Elzas Leimanes veidoto “Mzanzi”.

Annija Kopštāle 2011. gadā absolvējusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu. 2010. gadā mācījusies Anaheimas baleta skolā (ASV). Kopš 2011. gada viņa ir Latvijas Nacionālā baleta māksliniece. Latvijas balerīnu vidū tieši Annija Kopštāle var lepoties ar skaitliski vislielāko dalību starptautiskos konkursos. Viņa ir ieguvusi godalgotas vietas arī sacensībās Dienvidkorejā, Ķīnā, Krievijā, Ukrainā, Zviedrijā, Francijā un Latvijā.

– Kas konkursā trīs vairāk – kājas vai sirds?

A. Kopštāle: – Protams, vairāk jau sirds – uztraukums vairāk galvā –, bet, uzejot uz skatuves, pārņem pārliecība, ka izdarīsi visu.

– Kāda ir atšķirība, uzstājoties konkursā vai izrādē?

– Lomā centies publikai izstāstīt stāstu, iekļaujies sižetā un jūties kā citā pasaulē, bet konkursā ārkārtīgi koncentrējies tieši uz izpildāmo numuru, centies būt vēsu prātu, jo šī ir tā viena vienīgā reize. Ir grūtāk psiholoģiski. Bet, ja veicas, milzu gandarījums. Vienā no pirmajiem konkursiem Pekinā 2013. gadā dejoju Kitrijas variāciju no “Dona Kihota” pirmā cēliena. Tā rit pusminūti, bet, uh, cik daudz enerģijas paņem. Izbaudi un izjūti katru soli, žestu un pēc īsa mirkļa – esi laimīga par paveikto, skatītājiem prieks, ovācijas… Toreiz sīvā konkurencē ieguvu Teātra skatuves balvu. Var jau braukāt ar vienu labi iestudētu numuru vai vienu programmu uz visiem konkursiem, ik pa laikam uzliekot “zīmodziņu”, bet man pašai ir interesantāk allaž iestudēt ko jaunu. Tāpēc arī Stambulai sagatavoju pilnīgi jaunu repertuāru un biju gandarīta par savu sniegumu.

– Vai, vēl esot uz skatuves, var sajust – ir izdevies, būs…

– Nē, konkursi ir ļoti subjektīva lieta. Tāpēc, to zinot, braucu piedalīties sevis, nevis medaļas dēļ. Konkurss nav kā olimpiskās spēles, kur precīzi izmēra sekunžu simtdaļas, vari nodejot pilnīgi perfekti, labāk par visiem… Un kaut kādu apstākļu dēļ saņemt pilnīgi negaidītu žūrijas vērtējumu. Un tad vienīgais gandarījums ir iegūtā pārliecība par sevi. Bet arī tas nav maz. Turklāt, kad sāc braukt uz konkursiem, tevi ievēro un sāk aicināt citu konkursu direktori un vadītāji. Tiec pamanīta un brauc arvien vairāk un tālāk.

– Dienvidāfrika pazīstama, piemēram, ar ļoti spēcīgiem koriem, bet kādā līmenī šajā valstī ir balets?

– Arī ļoti attīstīts, baleta spēcīgākā kompānija strādā Johannesburgā, no kuras arī bija atbraukuši dejotāji uz Keiptaunas konkursa Galā koncertu, jo šajā pilsētā ir attīstīts gan laikmetīgais, gan klasiskais balets.

– Un kā tavām acīm pasaulē izskatās Latvijas balets?

– Mūsu dejotāji ir ļoti augstā līmenī, bet pasaules mērogā Latvijas balets diemžēl nekotējas tik augstu. Mūsu valsts nevar atļauties pašus spilgtākos pasaules topa horeogrāfus, kas veido jaunākās, svaigākās, interesantākās horeogrāfijas, kaut arī, protams, mūsu horeogrāfi ir radoši un talantīgi. Varbūt arī pašas Latvijas vārds šajā mākslā vēl nav tik piesaistošs. Lielākā vaina apstāklī, ka valsts nespēj apmaksāt žilbinošus un vērienīgus iestudējumus, jo publika jau arī gaida visdažādākās ekstras. Pasaules slavenāko baletu izrādēs mirdz ne vien dejotāji, bet arī dažādi spoži “briljanti” katrā skatuves stūrī. Varbūt jūtams arī, ka mums trūkst vīriešu dejotāju gan kordebaletā, gan solistos.

Vīriešu pasaulē balets nav tik populārs un interesants kā sports.

– Pašai ceļš uz baletu bijis gluds vai grumbuļains?

– Ērkšķains gan. Agrā bērnībā krustmāte ievēroja, ka staigāju mājās uz pirkstgaliem, un ieteica mammai vest mani uz baleta skolu. Bet pēc tam bija daudz cilvēku, kuri brīdināja – tev nekas neizdosies, tālāk par kordebaleta pēdējo līniju netiksi, tu nevienam šeit nepatiksi, brauc projām momentā… Bet, ja man saka – nevari! – ieslēdzas spīts. Nē, ko es vēlos, to darīšu un varēšu. Starp citu, vecākiem, kuri ved savas mazās meitenes uz baleta skolu, jārēķinās ar sūru un grūtu darbu ne vien bērniem, bet arī pašiem. Mācību stundas un baleta nodarbības no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Vēlāk klāt baleta mēģinājumi un vakara izrādes. Mazo dresē skolotāji, tiek arī pa skarbākam vārdam, un ir nepieciešams vecāku atbalsts, lai bērns noticētu sev. Un kādreiz vajag arī bērnu nemocīt, īpaši tad, ja baleta māksla ir nevis viņa paša, bet vecāku izlolots sapnis. Īpaši mazajās klasēs no audzēkņiem prasa ārkārtīgi daudz.

– Aizkulisēs runā, ka balerīnai jau no dabas jābūt ļoti lokanai mugurai, citādi gadiem būs jācīnās par to, kas talantam jau šūpulī ielikts.

– Tā tiešām ir. Un tieši fiziskās dabas dotības, īpaši sākumā, nospēlē ārkārtīgi lielu lomu. Horeogrāfijas skolā man sacīja – es esot par garu, par atlētisku, nederēšot…

– Vai mūsu Operai griesti par zemu?

– (Iesmejas.) Bet skolas laikā pilnīgi nesapratu, kur mana vaina, taču domāju – nē, es būšu balerīna. Un tagad esmu soliste. Mana stiprā puse ir griezieni un lēcieni (Annija viedtālrunī ar gandarījumu rāda iemūžinātos skaistākos mirkļus ar saviem lēcieniem konkursos Keiptaunā un Stambulā. – 
V. K.). Tā ir fantastiska sajūta: esi gaisā aizturētu elpu, lido, mirklis neaprakstāmi burvīgs un aizraujošs…

– Neslēpi skolas laikā tev neticošo ieteikumus pameklēt laimi citu zemju teātros… Ja tagad, kad esi LNO solistes statusā, aicinātu kāds cits pasaules teātris?

– Bez liekuļošanas – es piekristu, ja, protams, piedāvātu kāds no pasaules pazīstamajiem teātriem. “Metropolitēna” opera Ņujorkā gan uzņem tikai Amerikas baleta skolas beigušos dejotājus, jo viņiem ir cita baleta skola. Arī Londonā Koventgārdenā dejot uzaicina. Nevari tā vienkārši aizsūtīt savu CV – te es esmu. Bet tas jau tikai tāds sapnis… Taču, jā, gribētos justies brīvi, cilvēka cienīgi… Tūlīt, 10. augustā, sāksies sezona, un tikai maijā, kad laukā jau būs vasara, mēs iziesim no mākslas tempļa. Strādājam no rīta līdz vakaram, ārkārtīgi daudz, bet atalgojums nav īsti adekvāts. Ārzemju kolēģi strādā pat vairāk, taču dzīve baleta māksliniekam tur krāšņāka. Latvijā… nevari atļauties nopirkt dzīvokli, automašīnu, grūti savienot darbu ar ģimeni, ko es arī vēlos.

– Ja varētu izvēlēties sadarbību ar pasaulē slavenu horeogrāfu – kurš tas būtu?

– Man bija sapnis dejot izcilā spāņu horeogrāfa Načo Duato horeogrāfijas. Savulaik šis mākslinieks strādāja Mihailova teatrī Sanktpēterburgā. Viņa baleti ir populāri visā pasaulē, un šobrīd viņš ir Berlīnes Valsts baleta teātra mākslinieciskais vadītājs. Apbrīnojama ir viņa prasme atrast mūsdienīgus risinājumus, kā daudzpusīgāk pasniegt dejas plastiku.

– Vai Latvijas Nacionālajā baletā jūties īstenojusi savu talantu?

– Man tikuši skaisti darbi. Briljants “Apburtajā princesē”, draudzenes “Raimondā”, Saule “Šeherezādē”, patlaban vistuvākā ir kāzu pas de deux no “Žizeles”. Protams, gribas sevi īstenot vairāk, bet priecājos par to, kas ir. Galvenais ir dejot – būt uz skatuves.

– Trīs mīti par baletu…

– Pirmais un lielākais – balerīnas neko neēdot. Mums ir liela slodze un vajadzīgs pilnvērtīgs uzturs. Vienkārši jāēd veselīgi – dārzeņi, zivis, gaļa var būt un var nebūt, augļi, graudaugi. Otrs mīts – dejotājas cita citai liek stiklus puantēs un griež baleta kurpēm lentītes. Muļķības! Un trešais mīts – balerīnas savā starpā ir kašķīgas. Nē, esam ļoti koleģiālas.

UZZIŅA

Saistītie raksti

Baleta mēnesi LNOB atklās rīt ar Pētera Čaikovska “Gulbju ezeru” Aivara Leimaņa iestudējumā (izrāde – arī 27. augustā); 12. augustā – “Šeherezāde un viņas stāsti” ar Nikolaja Rimska-Korsakova un Zoltāna Kodāja mūziku Leo Mujica horeogrāfijā; 17. augustā – “Bolero…” (vienā vakarā ir iespēja noskatīties jauno latviešu horeogrāfu veidotās “Izstādes gleznas”, ungāru horeogrāfa Atilas Egerhāzi radīto “Dafnidu un Hloju”, kā arī poļu meistara Kšištofa Pastora iestudēto “Bolero”); 19. augustā – Aleksandra Glazunova iestudējums “Raimonda” Aivara Leimaņa horeogrāfijā, 25. augustā – Pētera Čaikovska “Apburtā princese” Aivara Leimaņa horeogrāfijā.

Šodien sāksies mēģinājumi sezonas pirmajam jauniestudējumam – baletam “Pērs Gints” (iestudē slovēņu horeogrāfs Edvards Klugs), pirmizrāde 29. oktobrī.

Otra baleta jauniestudējuma – “Pie zilās Donavas” ar Johana Štrausa mūziku – pirmizrāde 12. aprīlī (horeogrāfs inscenētājs Aivars Leimanis). 2017. gada aprīlī tiks atzīmēti 110 gadi, kopš dzimusi šī baleta iestudētāja, leģendārā baletdejotāja, baletmeistare un pedagoģe Helēna Tangijeva-Birzniece.

2016./2017. gada sezonā Latvijas Nacionālais balets dosies viesizrādēs uz Koreju, Spāniju un Itāliju.

Latvijas Nacionālajā baletā ir 69 dejotāji.

LA.lv