Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
10. augusts, 2016
Drukāt

Gribētos justies cilvēka cienīgi. Pilna saruna ar Nacionālā baleta solisti Anniju Kopštāli

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Rīt Latvijas Nacionālajā baletā (LNOB) sāksies jauna tradīcija – augusts kā baleta mēnesis, kura laikā Baltais nams vērs priekškaru aizvadītās sezonas krāšņākajiem iestudējumiem. Pirms izrādēm priecīga vēsts – soliste Annija Kopštāle, kura februārī 5. Dienvidāfrikas starptautiskajā baleta konkursā Keiptaunā ieguva zelta un bronzas medaļas, jūlijā pārveda bronzu no 5. Stambulas starptautiskā baleta konkursa.

Konkurss norisinājās divās kārtās, un to vērtēja 11 žūrijas locekļi. Pusfinālā Annija Kopštāle dejoja Gulnāras variāciju no Ādolfa Adāna baleta “Korsārs”, Svanildas variāciju no Leo Delība baleta “Kopēlija” un laikmetīgās dejas numuru “Drea­ming On”, kuru speciāli šim konkursam veidoja horeogrāfe Milana Komarova. Savukārt finālā latviešu māksliniece startēja ar Raimondas sapņu variāciju no Aleksandra Glazunova baleta “Raimonda”, variāciju no Ludviga Minkusa baleta “Pahita” un horeogrāfes Elzas Leimanes veidoto “Mzanzi”.

Annija Kopštāle 2011. gadā absolvējusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu. 2010. gadā mācījusies Anaheimas baleta skolā (ASV). Kopš 2011. gada viņa ir Latvijas Nacionālā baleta māksliniece. Latvijas balerīnu vidū tieši Annija Kopštāle var lepoties ar skaitliski vislielāko dalību starptautiskos konkursos. Viņa ir ieguvusi godalgotas vietas arī sacensībās Dienvidkorejā, Ķīnā, Krievijā, Ukrainā, Zviedrijā, Francijā un Latvijā.

– Kas konkursā trīs vairāk – kājas vai sirds?

A. Kopštāle: – Protams, vairāk jau sirds – uztraukums vairāk galvā –, bet, uzejot uz skatuves, pārņem pārliecība, ka izdarīsi visu.

– Kāda ir atšķirība, uzstājoties konkursā vai izrādē?

– Lomā centies publikai izstāstīt stāstu, iekļaujies sižetā un jūties kā citā pasaulē, bet konkursā ārkārtīgi koncentrējies tieši uz izpildāmo numuru, centies būt vēsu prātu, jo šī ir tā viena vienīgā reize. Ir grūtāk psiholoģiski. Bet, ja veicas, milzu gandarījums. Vienā no pirmajiem konkursiem Pekinā 2013. gadā dejoju Kitrijas variāciju no “Dona Kihota” pirmā cēliena. Tā rit pusminūti, bet, uh, cik daudz enerģijas paņem. Izbaudi un izjūti katru soli, žestu un pēc īsa mirkļa – esi laimīga par paveikto, skatītājiem prieks, ovācijas… Toreiz sīvā konkurencē ieguvu Teātra skatuves balvu. Var jau braukāt ar vienu labi iestudētu numuru vai vienu programmu uz visiem konkursiem, ik pa laikam uzliekot “zīmodziņu”, bet man pašai ir interesantāk allaž iestudēt ko jaunu. Tāpēc arī Stambulai sagatavoju pilnīgi jaunu repertuāru un biju gandarīta par savu sniegumu.

– Vai, vēl esot uz skatuves, var sajust – ir izdevies, būs…

– Nē, konkursi ir ļoti subjektīva lieta. Tāpēc, to zinot, braucu piedalīties sevis, nevis medaļas dēļ. Konkurss nav kā olimpiskās spēles, kur precīzi izmēra sekunžu simtdaļas, vari nodejot pilnīgi perfekti, labāk par visiem… Un kaut kādu apstākļu dēļ saņemt pilnīgi negaidītu žūrijas vērtējumu. Un tad vienīgais gandarījums ir iegūtā pārliecība par sevi. Bet arī tas nav maz. Turklāt, kad sāc braukt uz konkursiem, tevi ievēro un sāk aicināt citu konkursu direktori un vadītāji. Tiec pamanīta un brauc arvien vairāk un tālāk.

– Dienvidāfrika pazīstama, piemēram, ar ļoti spēcīgiem koriem, bet kādā līmenī šajā valstī ir balets?

– Arī ļoti attīstīts, baleta spēcīgākā kompānija strādā Johannesburgā, no kuras arī bija atbraukuši dejotāji uz Keiptaunas konkursa Galā koncertu, jo šajā pilsētā ir attīstīts gan laikmetīgais, gan klasiskais balets.

– Un kā tavām acīm pasaulē izskatās Latvijas balets?

– Mūsu dejotāji ir ļoti augstā līmenī, bet pasaules mērogā Latvijas balets diemžēl nekotējas tik augstu. Mūsu valsts nevar atļauties pašus spilgtākos pasaules topa horeogrāfus, kas veido jaunākās, svaigākās, interesantākās horeogrāfijas, kaut arī, protams, mūsu horeogrāfi ir radoši un talantīgi. Varbūt arī pašas Latvijas vārds šajā mākslā vēl nav tik piesaistošs. Lielākā vaina apstāklī, ka valsts nespēj apmaksāt žilbinošus un vērienīgus iestudējumus, jo publika jau arī gaida visdažādākās ekstras. Pasaules slavenāko baletu izrādēs mirdz ne vien dejotāji, bet arī dažādi spoži “briljanti” katrā skatuves stūrī. Varbūt jūtams arī, ka mums trūkst vīriešu dejotāju gan kordebaletā, gan solistos.

Vīriešu pasaulē balets nav tik populārs un interesants kā sports.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+