Kultūra
Teātris un kino

Gribētu nospēlēt karalieni. Saruna ar Ingu Alsiņu-Lasmani0


Inga Alsiņa-Lasmane
Inga Alsiņa-Lasmane
Publicitātes (Gata Priednieka-Malnača) foto

Piektdien, 12. oktobrī, Ineses Mičules režisētajā amerikāņu dramaturga Deivida Aivsa slavenās melnās komēdijas “Venēra kažokādā” iestudējumā Valmieras Drāmas teātrī atgriežas aktrise INGA ALSIŅA-LASMANE.

Pirms nepilna gada viņa pēc Jaunā Rīgas teātra (JRT) mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa vēlmes atstāja JRT, tomēr šobrīd par nodarbinātības trūkumu nesūdzas un teic, ka nākotnē raugoties mierīgi. Kopā ar citiem kādreizējiem JRT kolēģiem viņa tēlo Henrika Ibsena darba iestudējumā “Heda”, kas jau nepilnu gadu iekļauts Ģertrūdes ielas teātra repertuārā, un filmējas arī topošos kino projektos un televīzijas seriālā “Divi vienā”. Šobrīd lielu tiesu laika aizņem ceļš starp Rīgu un Valmieru – sezonas sākumā Valmieras teātra LMT Mansarda zālē kopā ar režisori Inesi Mičuli tapis Deivida Aivsa slavenā darba “Venēra kažokādā” iestudējums, kurā Ingai Alsiņai-Lasmanei uzticēta galvenā – mistiski vilinošās aktrises Vandas Žurdēnas – loma saspēlē ar aktieri Imantu Stradu.

– Inga, kā ir pagājis teju gads kopš aiziešanas no Jaunā Rīgas teātra? Vai tas bijis pārdomu laiks, varbūt vairāk laika veltījāt mammas lomai vai tomēr aktrises gēns ņēmis virsroku?

I. Alsiņa-Lasmane: – Protams, mammas loma ir klāt visur nepārtraukti – bērni ir ienākuši manā dzīvē, un šobrīd viņi ir absolūti neatņemama tās daļa. Jā, atzīstos, ir bijuši brīži, kad prātā nāca dažādas domas saistībā ar aktrises profesiju, neslēpšu – pat pārdomāju, vai turpināt tajā būt. Tobrīd sapratu, ka cilvēkam nevajag dzīvē fokusēties tikai uz vienu lietu – protams, ja tas ir iespējams, tas var būt ļoti ražīgi, tomēr manā situācijā tas būtu kaut kā neizdevīgi. Bet vienmēr kaut kur līdzās tagad ir domas par kādu citu jomu, lai arī man nav ne jausmas, kas tā varētu būt. Tiesa, tagad man nav daudz laika šādām pārdomām, jo ir gana daudz darāmā, kas prasa visu manu uzmanību.

Kopā ar kolēģiem pagājušajā rudenī iestudējām Ibsena “Hedu” Ģertrūdes ielas teātrī un jau kādu brīdi šo izrādi spēlējam. Kopējā sajūta ir ļoti laba, jo man iznācis nokļūt ļoti patīkamos kolektīvos – gan Valmieras, gan Ģertrūdes ielas teātrī. Ģertrūdes ielas teātris ir mazs, kompakts, un mani patiešām iepriecina cilvēki, ar kuriem šobrīd strādāju kopā. Prieks, ka joprojām daru to, kas man patīk, – vienkārši šobrīd tas notiek citādā formā. Jā, pāreja no viena posmu uz otru bija negaidīta, notika pārāk ātri, un notikumu bija pārāk daudz, bet domāju, ka viss ir kārtībā.

– Vai uz JRT pusi šobrīd raugāties ar pārestības sajūtu vai ar mieru – kā uz vērtīgu noieta ceļa posmu? Šāda negaidīta atlaišana izgaismoja aktiera neaizsargātību.

– Kopš aiziešanas no Jaunā Rīgas teātra jau ir pagājis zināms laiks, un, protams, cilvēki arvien jautā par to. Joprojām sazinos ar dažiem kolēģiem, jo esmu iekšā teātra pasaulē, un neizbēgami, ka esam saistīti. Nedomāju, ka mūsu profesija neaizsargātības ziņā atšķirtos no citām. Lūk, tikko notikušas vēlēšanas, un arī tur, valdībā, viena daļa cilvēku nomainīsies, vienai daļai būs jādodas prom, un citi nāks vietā.

Arī aktiera dzīvē viss ir mainīgs, tāpat kā dabā, un es to uztveru kā gadalaiku maiņu.

Protams, ir neizbēgamas lietas, piemēram, tas, ka mēs visi kaut kad aiziesim viņsaulē, tomēr nākotnē raugos mierīgi. Šis gads noteikti bija un būs piepildīts, ir vairāki iesākti projekti, piedāvājumi, šobrīd gan vairāk kino jomā.

– Kā reaģējāt uz piedāvājumu spēlēt Valmierā? JRT kopā ar Inesi Mičuli jau veidotas gana spēcīgas izrādes “Muša” un “Smagais metāls”.

– Piekritu Ineses Mičules aicinājumam, jo viņa patiešām mani ļoti uzrunā kā režisore. Savulaik mani ļoti spēcīgi iespaidoja viņas iestudētā izrāde “Fundamentālists”, kas bija mana pirmā iepazīšanās ar Inesi Mičuli un mani piesaistīja tik ļoti, ka noskatījos trīsreiz. Man šķiet ārkārtīgi tuvs, ka Ineses darbi ir nepretenciozi, top bez skandāla, uzsverot vēstījumu. Šobrīd pārliecinos, ka viņa kļuvusi vēl profesionālāka, un man patīk viņas dotie aktieriskie uzdevumi un vēl vairāk – viņas ierosinājumi kaut ko mainīt brīžos, kad izrādes gaitā kaut kas īsti “neguļas”.

– Kāda ir sajūta, atgriežoties Valmieras teātrī, kur savulaik ienācāt uzreiz pēc teātra studijām?

– Laba un ļoti sirsnīga. Šeit ir mani iepriekšējie kolēģi, protams, arī jauni, tiesa, šobrīd gan ar viņiem vairāk sastopamies gaiteņos starp mēģinājumiem, nevis izrādēs. Iepriekš šeit spēlēju tikai gadu, kad pēc studijām tikām uzņemti ar vislielāko sirsnību. Valmieras teātris ir pietiekami mazs, lai būtu ģimenes sajūta.

– Izrādei “Venēra kažokādā” ir gara priekšvēsture kopš mazohisma “tēva” fon Zahera-Mazoha noveles līdz Aivsa lugai un Polaņska filmai. Kāds ir jūsu stāsts šajā attiecību spēlē starp aktrisi un režisoru allaž kutinošajā tēmā par dominēšanu un pakļaušanos?

– Man šis darbs nemaz nešķiet tik īpaši “kutinošs”, centrā neliekam ierasti erotisko vai seksuālo, lai gan bez šīs tēmas te neiztikt. Mēģinām stāstu ievirzīt citā gultnē, un man šī izrāde drīzāk nozīmē spēlētprieku, proti, centrā liekam pašu spēles elementu. Man patīk domāt par šo izrādi kā par attiecību trilleri, kurā nemitīgi tiek šķērsotas komēdijas robežas, vedot skatītāju uz citām pasaulēm. Es vēlētos savā varonē iedzīvināt absolūti visas sievietes, viņu dažādību. Mana varone reizē ir gan aktrise, kura meklē darbu, gan, iespējams, arī režisora vīzija.

– Izrādes telpa ir salīdzinoši neliela – kā jūtaties šajā mērogā?

– Manuprāt, šī ir ārkārtīgi piemērota vieta. Arī izrādes uzstādījums paredz, ka darbība norisinās aktieru noklausīšanās zālē. Zinu, ka šo izrādi pasaulē spēlē arī lielajās zālēs, bet man ļoti patīk mūsu versija, un Ginta Sippo radītā vide ir ļoti trāpīga. Kažokādas šoreiz nebūs, taču ir ļoti sievišķīgi Agneses Kauperes kostīmi, sākot ar ļoti skaistu apakšveļu, kas noteikti piesaistīs uzmanību.

– Kādu redzat izrādes skatītāju?

– No jauniešiem līdz vecmāmiņām. Tas varētu būt ikviens, kuru intriģē saspēle – turklāt ne tik daudz starp dzimumiem kā vienkārši starp cilvēkiem. Stāsts ir arī par to, kā manipulējam viens ar otru, gribam uzkāpt viens otram uz varžacīm un dabūt kaut kādu labumu sev. Šie ir tādi attiecību amerikāņu kalniņi, kuros gadās arī pa kādai nāves cilpai. Jā, izmantojam arī aukstos ieročus. Es gribētu, lai skatītājs kopā ar mums “noķer” kādu daļu adrenalīna, izdzīvo to un pēc tam iet mierīgi mājās.

– Jaunajā Rīgas teātrī gūtā teātra skola ir lietojama arī citos spēles lau­kumos?

– Nenoliegšu, ka Jaunais Rīgas teātris bija savrupa vide, kurā es ļoti daudz smēlos no kolēģiem. Protams, tur uzsvars bija uz aktieru pašu darbu, tomēr es nevēlētos vispārināt kaut kādu universālu aktierisko atšķirību. Katrā ziņā nevar teikt, ka es kaut kādā ziņā būtu profesionālāka par kolēģiem citos teātros. Mums katram ir savs ceļš uz lomu – ir aktieri, kas kaut kādā veidā ir gatavi uzreiz, man šis process vienmēr ilgāks. Šobrīd esmu ļoti priecīga par lielisku radošo kompāniju Valmierā, un saspēle ar Imantu Stradu ir ļoti laba un viegla.

– Sagadījies, ka jums bieži uztic ārpus sabiedrības morāles spēlējošus sieviešu tēlus, vēl nesen skatītāju prātus satrauca Andra Gaujas filma “Izlaiduma gads”, skolotājas un skolēna attiecības.

– Man nav būtiski, vai lomā ir kāds provocējošs elements. Svarīgākais ir katrā lomā atrast to āķi, ar ko iekārdināt sevi. Protams, šādas lomas ir savā ziņā izdevīgāk spēlēt, jo reakcija ir tūlītēja. To jūti uzreiz – kāds noelšas, cits pasmejas. Ir brīži, kad visas lomas šķiet sarežģītas, un vienmēr ir viens brīdis pirms pirmizrādes, kad šķiet – ārprāts, tu neko nesaproti, bet saspēle ar skatītājiem visu saliek savās vietās.

– Esat atgriezusies arī televīzijā, seriāla formātā. Kas lika pieņemt šo lēmumu?

– Piedāvājums bija interesants. Šis formāts ir labs aktieriskā ātruma treniņš, jo seriāls nav kino, kur tēls veidojas ilgstoši – jābūt gatavam uzreiz, un pēc mirkļa jau atkal vari doties tālāk. Ir ļoti forša radošā komanda, aktieri, līdz šim gan pati neesmu redzējusi iznākumu – man nav televizora. Un es neesmu no televīzijas projektu kritiķiem.

– Vai turpināsit sadarbību ar Valmieras teātri vai varbūt redzat tai iespēju ar Jauno Rīgas teātrī?

Šobrīd neredzu iespēju spēlēt Jaunajā Rīgas teātrī, jo šķiršanās nebija ļoti patīkama – gan ne kolēģu dēļ.

Ceru, ka Valmieras teātra pastāvīgajā repertuārā varētu nokļūt Valmieras teātra festivālā šovasar nospēlētā Ingas Tropas izrāde “Inuaki reptilis manī”, tomēr jāatrod tai piemērota vieta jau gatavā izrāžu plānā.

– Tikko nosvinējāt apaļu jubileju – tas uzskatīts gan par kritisku vecumu, gan par brieduma posmu dzīvē. Kāds ir jūsu gadījums?

– Ļoti grūti attiecināt šos 40 gadus uz sevi, jo fiziski viss ir kārtībā un, šķiet, galvā arī. Joprojām katrs skaitlis pēc 25 šķiet šausmīgi dīvains. Tīņa gados šķita – kad pienāks 30, būs jāmirst nost, bet šobrīd atskatoties saprotu, ka tas ir bijis skaists dzīves brīdis. Droši vien nesapratīšu šo ciparu nozīmi ne tagad, ne tad, kad man būs 80.

– Vai jūtat aktierisku briedumu?

– Domāju, ka pēc bērniem atgriezīšos uz skatuves erudītāka, zinošāka, tomēr joprojām ikreiz sāku no nulles punkta. Varbūt pašnovērtējums vairs nav tik atkarīgs no citiem, ir stabilāka sajūta. Katrā ziņā dzīve ir interesanta neatkarīgi no vecuma, ik pa brīdim iznāk brīnīties, pārsteigt sevi un citus. Joprojām vienas formulas nav. Tāpat kā nav vienas sapņu lomas, šobrīd režisori transformē izrādes, izceļ no tām negaidītus stāstus, ierasti varoņi kļūst par citiem. Protams, ir kluss sapnis nospēlēt kādu izcilu vēstures personību, piemēram, karalieni Elizabeti – lomu, kurā ir visa aktierspēles amplitūda – no zemākā līdz augstākajam punktam. Manuprāt, arī dokumentālais elements iedod papildu vērtību stāstam. Jaunībā sapņoju nospēlēt rokzvaigzni. Panku. Kortniju Lovu, Madonnu, Sandru, Deividu Boviju vai Deividu Gānu.

– Vairs nevēlaties?

– Kāpēc ne? Gribētos! Lai ar lielu nopietnību iztrakotos.

Radošā vizītkarte

INGA ALSIŅA-LASMANE (1978)

No 2004. līdz 2017. gadam JRT aktrise izrādēs “Cerību ezers”, “Austrumvējš rietumvējš”, “Muša”, “Smagais metāls”, “Tēvs”, “Grenholma metode”, “Ziedonis un Visums”, “Vajātājs”, “Puspietura” u.c.

Lomas kinofimās: “Izlaiduma gads” (Zane, 2014, Labākās aktrises nominācija balvai “Lielais Kristaps”), “Sapņu komanda 1935” (Elvīra Baumane, 2012), “Man patīk, ka meitene skumst” (2005), “Zudušo draugu meklējot”, “Negribu, negribu, negribu” (2003), “Sauja ložu” (2002), “Pa ceļam, aizejot” (2001).

Lomas televīzijā: “Likteņa līdumnieki” (2007), “Divi vienā” (2018).

 

Izrāde “Venēra kažokādā” Valmieras Drāmas teātrī

Deivida Aivsa dramaturģija, režisore – Inese Mičule, scenogrāfs – Gints Sippo, kostīmu māksliniece – Agnese Kaupere.

Lomās: Inga Alsiņa-Lasmane, Imants Strads.

Tuvākās izrādes: 12., 14., 17., 21. oktobrī; 8., 10., 11. novembrī.

LA.lv