Gribi izmēģināt citu sporta veidu? Pamēģini lakrosu! 0
Ja futbols, basketbols vai volejbols vairs neaizrauj, laiks pievērsties kam jaunam.Varbūt kādai no šīm pagaidām vēl ne tik populārajām, taču vismaz tikpat interesantajām sporta spēlēm?
Hokejs nebūt nav Kanādas nacionālais sporta veids – tas ir lakross. Šī aizraujošā sporta spēle gūst arvien plašāku atpazīstamību arī Eiropā, tostarp Latvijā. Kas tad īsti lācītim (lasi – lakrosam) vēderā?
Labi fiziskie dotumi nav nepieciešamība
Lakross ir fiziska spēle un savā ziņā atgādina hokeju bez slidām – neiztikt bez grūstīšanās un spēka paņēmieniem, kas brīžiem pretinieku noliek uz lāpstiņām. Spēles būtība: ar speciālām nūjām, kurām galos ir tīkli, pa gaisu piespēlēt bumbiņu un ieraidīt to vārtos. Uzvar tā komanda, kas iemetusi visvairāk.
Daudzi saka: ui, tas ir rupjš un traumatisks sporta veids! Tā nav taisnība, pārliecināts Aigars Grinbergs, lakrosa aizsācējs Latvijā. “Es vairāk nekā desmit gadus esmu spēlējis basketbolu. Nevis vienkārši spēlējis, bet trenējies diendienā. Protams, bija arī savainojumi – krietni biežāk nekā tagad, spēlējot lakrosu. Ar šo Latvijā jauno sporta veidu nodarbojos kopš deviņdesmito gadu beigām un daru to joprojām.” Tagad Aigaram ir jau 38 gadi.
“Jā, lakross ir kontakta spēle, kur neiztikt bez traumām. Tas ir ļoti dinamisks – asu kustību daudz, tāpēc ir iespējamība iedzīvoties potītes vai ceļgala savainojumā. Arī ar nūju var kārtīgi dabūt, bet no tā lielāko ķermeņa daļu pasargā speciāli aizsargi. Zilumi netiek uzskatīti par traumām!”
Aigars ir pārliecināts, ka lakrosu var spēlēt jebkurš – galvenais ir gribēšana to darīt. Vaicāts, vai šajā sporta veidā spēlētājam nav jābūt atlētiskam un stipram, Aigars atbild noliedzoši: “Labi fiziskie dotumi ir priekšrocība, bet ne nepieciešamība. Tas, kurš augumā nav liels, varbūt ir ātrs un veikls, spēj noskriet lielos.”
Sezona sākas, sniegam nokūstot – marta beigās vai aprīļa sākumā, un ilgst līdz oktobrim. Zem nulle grādiem lakrosu laukā vairs nav iespējams spēlēt, jo nūjas deformējas un var saplīst. Tomēr treniņi notiek arī ziemā – telpās. Latvijā tiek rīkoti pat ziemas turnīri.
“Latvijā pašlaik konkurence nav liela, tāpēc spēlētājam ir vieglāk izsisties un iekļūt izlasē. Ja paveicas, sportists var tikt kādā ASV universitātē un saņemt arī stipendiju kā lakrosa spēlētājs.”
Spēle notiek uz 50×100 metrus liela laukuma, bet uz tā mača laikā drīkst atrasties desmit vienas komandas spēlētāji – vārtsargs un pa trim aizsargiem, pussargiem un uzbrucējiem. Sievietēm ir nedaudz citādāk – uz laukuma divpadsmit sportistes (vārtsardze, pa trim aizsardzēm un uzbrucējām, kā arī piecas pussardzes). Vīriem spēle ilgst četrus 20 minūšu garus periodus, bet dāmām ir divi 30 minūšu ilgi puslaiki.
Vienīgie Baltijā
Lakross Latvijā aizsākās 1999. gadā, kad Aigars atgriezies no studijām Anglijā. Tā kā viņš uz sportiskām aktivitātēm nekad nav bijis kūtrs, piekritis britu aicinājumam pamēģināt šo spēli. Iepaticies. “Latvijā nekas tāds vispār nebija redzēts un kur nu vēl spēlēts. Zināju: kad atbraukšu, parādīšu to citiem,” stāsta Aigars. Pašlaik
Latvijā ir septiņi vīriešu lakrosa klubi – trīs Rīgā, pa vienam Jelgavā, Liepājā, Druvā un Valmierā. Katrs ar katru spēlē divas reizes.
“Pie mums lakrosa kustība aizsākās ar paša rīkotiem semināriem skolās, kur tika parādīta spēles būtība. Kādam tas bija interesanti, citam ne. Pateicoties vizītēm mācību iestādēs, Druvā tika izveidots savs lakrosa klubs – vienu no skolotājiem tas riktīgi paķēra, un viņš sāka to popularizēt savā apkaimē. 2003. gadā organizējām pirmos treniņus, ko aizvadījām Rīgā un Saldus rajonā. Pēc tam jau piedalījāmies lakrosa iesācējvalstu turnīrā. Tiesa, aizbraucām tikai 11 cilvēku sastāvā, bet pieredzi guvām – pirmos kucēnus noslīcinājām.”
Pēc iesācēju sacensībām Latvija tika uzņemta Eiropas Lakrosa federācijā, pēc tam kļuva par Starptautiskās federācijas asociēto biedru, bet 2006. gadā jau piedalījās Pasaules čempionātā, kur 20 komandu konkurencē ieguva 14. vietu. “Pagaidām esam vienīgā valsts Baltijā, kur spēlē lakrosu. Pat lielie austrumu kaimiņi krievi no mums atpaliek, jo tur to sāka tikai pirms diviem gadiem,” ar lepnumu saka spēles aizsācējs Latvijā.
Mūsu valstī ir arī četras sieviešu komandas, kas izspēlē savu turnīru. “Šogad viņas pirmo reizi piedalījās Eiropas čempionātā. Jā, palika pēdējā, 12. vietā, bet tā bija ļoti vērtīga pieredze.”
Tagad Aigars dzimtajā Jelgavā vada lakrosa klubu Mītava, kas pēdējo gadu laikā kļuvis par vienu no vadošajiem Latvijā. “Ceram, ka lakross kļūs par olimpisko sporta veidu 2020. vai 2024. gada spēlēs. Tas būtu liels stimuls tā attīstībai ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā.
Derīgi zināt Lakrosa klubu kontaktinformāciju var atrast www.llf.lv. Sākumā pietiks tikai ar treniņtērpu – ekipējumu aizdos, lai rastos priekšstats par lakrosu. Ja tas iepatiksies, pa daļām vai uzreiz var pirkt savu aprīkojumu. Tā kopējā cena – aptuveni 60 latu.
|
