Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
4. jūnijs, 2014
Drukāt

Kā Latvijas mednieki rīkotos militāru draudu gadījumā? (4)

Foto - Aldis JermaksFoto - Aldis Jermaks

Māris Bērziņš, 
mednieku klubs “Zvārde”: 
”1991. gadā gāju uz barikādēm un arī tagad būtu gatavs aizstāvēt savu valsti. Savā kolektīvā par šādu situāciju gan neesam runājuši, mums liekas, ka esam aizsargāti, jo esam taču NATO. Saprotams, ka nevar salīdzināt mūsdienu karatehniku un mednieku ar 12. kalibra ieroci. Taču, ja pār manas mājas slieksni nāks bruņots cilvēks, es šaušu. Viens no veidiem, kā gatavoties valsts aizstāvībai, ir līdzīgi kā Šveicē, kur katram mājā ir ierocis. Esmu par to, ka šajā ģeopolitiskajā situācijā Latvijā vīriešiem vecumā no 20 līdz 50 gadiem vajadzētu apgūt elementāro minimumu, kā rīkoties ar ieroci. Tā jau saka – gribi mieru, gatavojies karam. Militāra iebrukuma gadījumā es paliktu Latvijā.”

Guntars Šīriņš, 
MMK “Žīguri”: 
”Dzīvojam Krievijas pierobežā, taču savā kolektīvā šādus jautājumus neesam cilājuši. Medniekiem, tāpat kā visiem Latvijas iedzīvotājiem, būtu jāzina, kā rīkoties ārkārtas gadījumā. Mednieku resurss gan ir visai ierobežots, ar mūsu ieročiem diez vai pārspēsim lielo Krievzemi, taču cīņa jau var notikt arī bez ieročiem. Ne vienmēr konflikti jārisina militārā ceļā. Viss ir relatīvs – ja nebūs rīkojuma no Valsts prezidenta un armija neko nedarīs, tad arī mednieku palīdzība nebūs vajadzīga. Militāra iebrukuma gadījumā es paliktu Latvijā – cīnītos par savu Tēv­zemi.”

Almants Kapcjuhs, 
mednieku biedrība “Zaļenieki”: 
”Ja jau par šādām lietām jāsāk domāt, pasaulē viss iet ačgārni! Ar medniekiem šo jautājumu neesam apsprieduši, taču sabiedrību vajadzētu gan informēt, kā rīkoties ārkārtas situācijā. Ja tomēr notiktu militārs iebrukums, ģimene man ir pirmajā vietā un mēs dotos projām no Latvijas. Ko tad es šeit ar maziem bērniem tādā brīdī darītu?”

Nauris Matvijuks, 
Alojas mednieku kolektīvs: 
”Braucu pa mednieku sacensībām, kur vienmēr tiek uzsvērts, ka mednieki jau nu mācēs sevi aizsargāt. Būs daļa, kas spēs pareizi reaģēt un bez minstināšanās aizstāvēsies, taču ne jau visi spēj būt tādi brašuļi, daudzi no Latvijas aizbrauktu. Protams, ka tas ir slikti, ja cilvēki pamestu Latviju, taču tā ļaudis ir darījuši kopš laika gala – draudu gadījumā vienā rāvienā dodas projām. Jaunos vajadzētu apmācīt militāri kā brīvprātīgos, parādīt, kā darboties ar ieroci. Redzu, ka jauniešus saista šaušana, īpaši, ja izdodas veiksmīgi trāpīt mērķī, interese pieaug. Draudu gadījumā izvērtētu situāciju un paliktu Latvijā kā mežabrālis. Man viss ir skaidrs – ir gan ierocis, gan zināšanas, kā ar to rīkoties. Darīšu visu, kas būs nepieciešams Latvijas aizstāvībai.”

 

Jānis Macāns, 
mednieks no Lubānas: 
”Lielākā daļa mana kolektīva mednieku būtu gatavi aizstāvēt Latviju. Kolektīvā vēl šo jautājumu līdz galam neesam izrunājuši, taču visapkārt ļaudis par to vien spriež. Skaidrs, ka cilvēki būtu gan jākoordinē, gan jāapmāca. Par to jādomā jau tagad, jo laiks, kad varējām dzīvot mierīgi, ir beidzies. Visas lielās tautas vienmēr ir centušās pakļaut mazākās. Man darbā ir darīšana ar ārzemju tūristiem no Krievijas, grūti ar viņiem saprasties šajā jautājumā, īpaši maskaviešiem, no Pēterburgas brauc inteliģentāki viesi. Ārkārtas situācijā pirmais un galvenais būtu noturēties un nepadoties morāli!”

Egils Rūtiņš, 
mednieku klubs “Ambeļi”: 
”Ja vajadzēs, iešu par Latviju karot – protu apieties ne tikai ar medību, bet arī ar kaujas ieročiem, jo esmu dienējis padomju armijā. Diez vai tāpat domā arī citi Daugavpils novada mednieki, jo informāciju par to, kas notiek Ukrainā, mūsu pusē ļoti daudzi iegūst no Krievijas, un tā ir ļoti vienpusēja. Skatoties Krievijas televīziju, pat vesels cilvēks var palikt slims!

Pašaizsardzības jautājums neattiecas tikai uz medniekiem. Pieņemsim, ja Daugavpilī ienāk kādi “vīriņi”, ko parasts cilvēks lai dara – viņš taču nevar tā vienkārši stāties pretim. Pat, ja esi superpatriots, kur tu skriesi? Arī man ir jāzina, kur un kas jādara x stundā. Tas ir valstisks jautājums, un brīvība nemaksā lēti. Militāra iebrukuma gadījumā pats palikšu Latvijā, taču sievu un meitu, ja būtu iespējams, aizsūtītu uz ārzemēm. Nebrīnos, ka liela daļa cilvēku ārkārtas situācijā dotos projām no Latvijas, jo mums pietrūkst valstiskas ideoloģijas, varat saukt to arī par patriotismu.”

Uzziņa


Latvijā reģistrēti:

* 35 597 šaujamieroču īpašnieki, no tiem – 26 711 mednieki;

* 53 541 medību šaujamierocis, no tiem 18 875 – garstobra vītņstobra, 34 666 – garstobra gludstobra šaujamieroči;

* 12 159 pašaizsardzības šaujamieroči, no tiem īsstobra šaujamieroči (pistoles un revolveri) – 11 588.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. kur var būt tāda aprobežotība! ne jau tikai šaušanas iemaņas ir nepieciešamas, lai būtu karavīrs, vienība, bruņotie spēki – ar ieroci ir jāprot ne tikai šaut, bet to pašam, kopā ar pārinieku, grupu, nodaļu, vadu utt. pareizi taktiski pareizi izmantot dažnedažādās kaujas operācijas, piesaistot kaujas atbalstu un nodrošinājumu; ir jāpārzina sakaru iekārtas un procedūras un simtiem citu lietu.

    • protams – profesionāls karavīrs būs labāks par amatieri. Bet amatieris arī ar vienkāršu loku un koka bultu, un mednieka zināšanām vismaz 1 moskovītu iebrucēju no kūmiem varēs nošaut. Un, kad rokās būs no okupanta iegūtais ložberis, tad varbūt paspēs nokniebt vēl dažus.

  2. Karošana nav sieviešu padarīšana., tāpēc atlaujiet dāmas to darīt vīriem, mednieki nav vienīgie, kuri māk šaut.

  3. Neesmu medniece, bet zinu,ka X stundā Latviju nepametīš un aizstāvēšos ar šaujamo.

Draugiem Facebook Twitter Google+