Mobilā versija
-0.3°C
Auseklis, Gaisma
Ceturtdiena, 14. decembris, 2017
13. janvāris, 2017
Drukāt

“Gribu būt caurums mīlestībai”. Annas Auziņas jaunākā dzeja (4)

Foto - Edijs Pālens/LETAFoto - Edijs Pālens/LETA

Anna Auziņa

Anna Auziņa ir dzejniece, gleznotāja, literatūras kritiķe, krājumu “Atšķirtie dārzi” (1995), “Slēpotāji bučojas sniegā” (2001) un “Es izskatījos laimīga” (2010) autore. Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, no 1994. līdz 2007. gadam piedalījusies izstādēs. Vēlāk studējusi Kultūras un starpkultūru maģistra programmā Latvijas Kultūras akadēmijā un literatūrzinātni Latvijas Universitātē doktora programmā. Pašlaik pasniedz literatūras vēsturi un radošo rakstīšanu Latvijas Kultūras akadēmijā. Drīzumā gaidāms ceturtais dzejoļu krājums “Annas pūra govs”.

 

– Darbojaties gan mākslā, gan dzejā. Kā nošķirat, kurš impulss taps par mākslas darbu, kurš – par dzejoli?

A. Auziņa: – Jau desmit gadus glezniecībā vairs nedarbojos, tomēr šovasar atradu veidu, kā saistīt vizuālo mākslu un dzeju – kad AKKA/LAA man piešķīra Autora stipendiju, es uzrakstīju eksperimentālu, lielā mērā konceptuālu plašāka apjoma dzejas darbu “Apziņa”, kur 12 dzejoļi ierakstīti plānotāja – gada kalendāra struktūrā gan drukātiem burtiem, gan manā rokrakstā ar dažādu krāsu pildspalvām un flomāsteriem, papildinot ar nelieliem zīmējumiem. Darbs pašlaik apskatāms un izlasāms “Satori” grāmatžurnālā “Plūdi”, un pašlaik domāju, ka tas būs arī manā jaunajā grāmatā.

– Vairākkārt esat teikusi, ka esat mazrakstītāja. Vai tas nozīmē, ka dzejoļi prasa ilgu “nobriešanas”/pilnveidošanas laiku, vai gluži vienkārši nav laika piesēsties rakstīšanai?

– Nevaru teikt, ka nav laika piesēsties rakstīšanai, jo laiks ir prioritāšu jautājums, un tiem dzejoļiem, kas tiešām jāuzraksta, laiks atrodas. Dažkārt ir tā, ka ideju vai atsevišķas rindas nēsāju galvā gadiem, līdz atrodas trūkstošais elements, un tad labākos dzejoļus uzrakstu ļoti ātri.

– Vai esat jau noskatījusi grāmatas, kuras gribētos šogad izlasīt?

– Disertācijas dēļ man nākas lasīt darbam vajadzīgos tekstus, kas, protams, ir mana izvēle, tāpēc zinu, ka turpināšu lasīt Vizmas Belševicas, Montas Kromas un Ārijas Elksnes dzeju un par viņām sarakstīto. Tomēr līdz ar to pašai savas jaunradušās vēlmes man nākas atlikt. Svētku brīvdienās savam priekam lasīju teorētisku tekstu – Janas Kukaines “Daiļās mātes”. No vēstures romānu sērijas “Mēs. Latvija. 20. gadsimts” esmu izlasījusi tikai pāris grāmatas, un mani gaida gan Māra Bērziņa “Svina garša”, gan Noras Ikstenas “Mātes piens”, gan Gundegas Repšes “Bogene”, gan Laimas Kotas “Istaba”. Tāpat neesmu vēl izlasījusi vairākas tulkotās grāmatas, tostarp Māras Poļakovas tulkoto Serhija Žadana romānu “Džezs pār Donbasu”. Atpūtai ņemšu Elenas Ferrantes “Brīnišķīgo draudzeni”.

 

DZEJAS ABC

Lielbritānijas rakstnieks Deivids Hārts par Annas Auziņas dzejoļiem sacījis šādi: “Anna Auziņa mazliet lieto pieturzīmes, viņas dzejoļi šķiet elpojam visvieglāk, šķiet visklusākie. [..] Viņas izmantotās poētiskās formas ir ļoti daudzveidīgas, taču dzejoļu izteiksmē parasti ir sava veida metaforisks paziņojums.”

 

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam vēl nepublicētu Annas Auziņas dzeju

* * *

 

čaukst pasaule

tirkīza kreppapīrs

samtaina sūna

ķērpja mežģīnēs

vidž pasaule

mūsu ķirsī

visu apēda

skaņa ņirbošā

kurkst pasaule

zaļajā kanālā

susurīti tu sācies

sācies

 

viņas un viņas

miesu un savējo

šeit un vienmēr

tur un nekad

nekādu sāncenšu

lai vējš savējo

 

susurīti tu esi

esi tu vari

teikt tu zini

pāries

tad tu plūdīsi

tad tu stāvēsi

tad tu lidosi

tad tu dosi

susurīti

nekādu sāncenšu

tikai māsas

viļņojas māsas

viena pēc otras

pret krastu atsitas

 

un es tevi mērcu

mātes un meitas

un mainīgā maiguma

mēmumā

 

Mūsu meitas

 

mūsu meitas ir princeses

tillā un volānos, netīriem nagiem

palaiž debesīs hēlija balonus

 

mūsu meitas ir nāriņas

viļņu un fliteru ņirboņā

seklumā rotaļājas

 

un viņas ir arī antilopes

garkājainas un brīvas

pāri pakalniem bariņā bizo

 

un vēl mūsu meitas ir ūdenskritumi

no viņu sirdssāpēm iespējams saražot

neiedomājamu daudzumu elektrības

 

un vēl mūsu meitas ir bazūnes

lai zināmas top viņu domas

lai visi ņem vērā un baidās

 

bet, kad vētra ir pāri

uzkrāsojušas skropstas un uzacis

uzāvušas zīmolu kedas

viņas sūc frapučīno un runā par mums

savām mātēm

 

Rudens pastaiga

 

Zemēs, kas vairāk uz dienvidiem,

drusku vēlāk nāk rudens un zīdaināks gaiss.

Mazliet vieglāk čab lapas

uz celiņiem.

 

Kā tu savus galdautus sedz uz terasēm,

savus paklājus izklāj irdenus, greznus.

Un es taču domāju, ka skarbs ir tavs vaigs,

ka tavs klusums ir baiss.

Brīnums, nāve, cik trīsoši tomēr

tu pasauli cauraud.

 

Es ilgi iztēlojos, ka tevis nav.

Pat ja nošalci tuvumā, negribēju skatīties acīs.

Tik neizturami zaigoja rubīni pāri ezeriem.

Es izgriezu tevi no bildes, kad sacīju – skaisti.

 

Cik trausla tu tagad izšūto tērpu peļķēs mērc.

Nāve, mīļā, es tā negribu vairs.

 

Mani mācīja tevi nepiesaukt,

bet kā lai es izliekos nemanām.

Tu vienmēr biji tuvumā, iejūtīga un maiga.

Vai vismaz zemēs, kas drusku vairāk uz dienvidiem.

Tavus gabaliņus upe mirdzoša nes.

 

Nāve, es skaidri redzu,

kā lēzenos lokos tu lidinies liegajā gaisā.

 

 

Caurums

 

Lāgiem es nepārprotami jūtu, kā mīlestība

nāk uz mani paralēlās straumēs –

tas ir kā Ventas rumbā vai dušā,

vai it kā es stāvētu zem milzīga caurdura –

un jūs, čabulīši,

jūsu acis, jūsu rokas, jūsu mutes ir caurumi.

 

Jūs esat tie caurumi, kad jums ir prieks

redzēt, piemēram, mani,

kad mamma zvana un saka, ka iedos līdzi

šokolādi, ko apēst ceļā,

kad kāds ir atnācis pretī, kabačus cepis, vārījis zupu,

kad vīrs mani maigi kā savu miesu,

bet izstādē mākslinieks piepeši iznāk

un pats mani apskauj.

 

Un tad vēl tā gaisma.

Pamosties košas saules pielietā telpā,

un kā kustas aizkaru ornamenti,

un diena ārā jauna un tīra,

izej un reibsti no visa plašuma,

un nepanesami gribas pateicībā tad raudāt,

noslīgt ceļos jūrmalas smiltīs vai sniegā

vai krāsainās lapās, un jūsmīgi teikt:

Es gribu būt caurums.

 

Un arī tad, kad gājums vairs nebūs medains un rēns,

kad apklusīs dziesmas un mostoties nedejos augu ēnas,

kad mammai zupas vairs nebūs,

man pašai būs jāizcep tonnām kabaču

un jāpalīdz izcilāt slimais tētis,

nesabojājot katetra maisu,

un kad es, es pati būšu tas mākslinieks,

kam jāapkampj katrs izstādes apmeklētājs

kā vienīgais viesis,

 

kad bērni mani lielāku plēsīs

un izbirs no manis strīpā kā zirņi

un visi tad gribēs tās šokolādes un apskāvienus;

kad aizgriezies klusēs vīrs,

bet draugi tālu pludmalē priecāsies vieni paši bez manis,

nē, kad noskums un manī mierinājumu nemeklēs,

kad laukos sunītis purniņu uzstājīgi iebakstīs lielos,

bet man tieši būs beigusies putra,

kad Rīgas kaimiņš neļķi uz astoto martu vairs nenesīs,

jo nevarēs iziet no dzīvokļa,

kad galva reibs ne vairs no aizkustinājuma –

vienalga, es gribu būt caurums.

 

Es gribu būt duršlāga caurums –

nu kaut vai apsūbējis,

pavisam mazai un šaurai straumītei.

 

Un varbūt tieši tāpēc, ka es nezinu, kur tagad ir tētis

un vai tas ir turpat, no kurienes atnāca bērni,

un man īstenībā ir bail,

ka mēs neaugšāmcelsimies miesā,

bet neko citu labu es nespēju iztēloties;

un arī ja zeme nav tāda, ka kārotos nomesties ceļos,

var vienkārši pamāt ar galvu un konstatēt sausi –

es joprojām to gribu.

 

Gribu būt caurums mīlestībai.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. kur ir problema?

  2. Vari palīdzēt?

  3. ir problēmas ar seksa pieejamību ?

Draugiem Facebook Twitter Google+