Uncategorized

Gribu paspēt būt laba. Saruna ar TV šovu vadītāju Janu Duļevsku 16


Jana Duļevska
Jana Duļevska
Foto – Zigmunds Bekmanis

Šarmantā TV3 šovu vadītāja Jana Duļevska jau piecpadsmit gadus ir precējusies ar bijušo hokejistu, tagad Rīgas “Dinamo” treneri Rodrigo Laviņu un audzina divus dēlus – Martinu (14) un Niklāvu (6). Viņa paspēj ne tikai sakārtot mājas dzīvi un pagatavot maltīti saviem puišiem, bet arī novadīt dažādus pasākumus un piedalīties citās aktivitātēs ārpus televīzijas studijas. Septembrī klāt nākusi arī gatavošanās TV3 Jaungada šovam, kas paredzēts kādreiz populārā humora raidījuma “Savādi gan!” jubilejas noskaņās.

 

Tu esi mācījusies Ņujorkā aktiermeistarību un tomēr strādā televīzijā, nevis teātrī. Vai sapnis izsapņots?

Televīzijā esmu no septiņpadsmit gadu vecuma – krietni pirms devos uz ASV. Jau pirms brauciena sapratu, ka teātrī nenonākšu, jo tad man vispirms jāpabeidz studijas Latvijā un vienīgais, uz ko es te varētu cerēt – ārštata aktrises vieta. Tādēļ par katru cenu būt teātrī nebija mans mērķis. Es braucu uz Ameriku sevis dēļ. Lai šo to saprastu, redzētu no cita skatu punkta un kļūtu pieaugušāka (smejas). Turklāt tas bija skolas laikā neizsapņots sapnis. Ņujorkas Filmu akadēmijas kursos gan pavadīju salīdzinoši neilgu laiku – tikai divarpus mēnešus –, tomēr nenožēloju un visiem iesaku, ja rodas iespēja ko jaunu iemācīties, vajag to izmantot. Iepazinu ļoti profesionālus un zinošus pasniedzējus, uzlaboju savu angļu valodu.

Tomēr esi piedalījusies dažās teātra izrādēs un filmās, piemēram “Es mīlu jūsu meitu”.

Jā, bet tas bija citādi. Latvijas televīzijā, LNT un TV3 kopā pavadītais laiks jau tuvojas pilniem diviem gadu desmitiem, un tieši televīzijā es jūtos vislabāk.

Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados režisors Alvis Hermanis arī devās uz Ameriku, lai tur paliktu pavisam, taču atgriezās un kļuva slavens šeit Latvijā. Vai arī tevī Amerikā pavadītais laiks kaut ko izmainīja?

Tas laiks mani ļoti mainīja, jo radās iespēja uz sevi, savu dzīvi paskatīties no malas. Arvien vairāk novērtēju to, kas man ir dots. Protams, pilnā mērā izjutu metropoles dzīves ritmu, radošo procesu, kurā tapušais tikai pēc kāda laika nonāk pie mums. Kaut gan pēdējos gados laika ziņā vairs nav tik liela nobīde. Redzēju, ka mēs, latvieši, uz kopējā fona nemaz tik slikti neizskatāmies, tikai skaitliski esam krietni mazāk, tādēļ ne tik pamanāmi un ar mums tik ļoti nerēķinās. Sapratu arī, ka Amerikā es nekad negribētu dzīvot, jo Latvija ir mana dzimtene, te ir mana ģimene un draugi. Aizbraukt mācīties vai strādāt gan varētu, bet pagaidām tur sevi neredzu.

Ko tu šobrīd dari, ar kādām domām aizņemtas tavas dienas?

Kopā ar senajiem, mīļajiem kolēģiem Zuargusu (Viesturu Dūli), Valteru Krauzi, Baibu Sipenieci, Jāni Skuteli esam ļoti nopietni sākuši gatavoties Jaunā gada šovam, ko TV3 rādīs Vecgada vakarā. Tas būs nostalģisks mēģinājums sanākt atkal kopā kādreizējā humora šova “Savādi gan!” komandai. Ceru, ka televīzijas skatītāji noteikti varēs pasmaidīt, jo būs aktuālā politika un šādi tādi jauninājumi. Pasākumu vadīs Baiba un Valters, mēs pārējie vairāk koncentrēsimies uz video sižetiem, kuru grafiks jau sastādīts, taču saturu pagaidām nevaru atklāt. Tad vēl pāris reižu mēnesī man sanāk vadīt korporatīvos pasākumus, dienaskārtībā arī daži savi projekti, kurus gan labāk sauktu par aktivitātēm, jo vārds “projekts” tiek lietots pa labi un kreisi un šķiet kaut kas netverams un mistisks. Ko darīt man netrūkst. Šovu vadīšanā gan pagaidām iestājusies pauze, taču gan jau būs arī tie.

Jūs abi ar vīru Rodrigo esat tāds netipisks laulāts pāris, kuru pazīšanās tuvojas jau ceturtdaļgadsimtam. Ļoti aizņemti, bet joprojām kopā. Neesat viens otram apnikuši?

Nu šogad aprit mūsu kāzu 15. gadadiena, kaut pazīstami esam vēl četrus piecus gadus ilgāk un vēl turamies (smejas). Visādi pa šiem gadiem gājis, nav viss dzīvē ritējis gludi un spoži. Bijuši brīži, kad gribējies pagriezt muguru un iziet ārā pasmaržot ceriņus, taču tie ir pārejoši. Uzskatu, ka jebkurās attiecībās jārēķinās ar strīdiem, pēc kuriem panākama samierināšanās. Manuprāt, mūsu laulības pamatā ir savstarpējā uzticēšanās, atbalsts un sapratne par otra cilvēka sajūtām, tas ir, kā viņš jūtas konkrētajā mirklī. Nepārkāpt robežas, kad vajag un kad nevajag iejaukties, dot padomus un ieteikumus vien tad, ja tos lūdz, un mācēt uzklausīt. Kā jau visi to zina, attiecības visu laiku jāuztur tonusā, lai sirdī nepazūd dzirkstelīte.

Pirmajā brīdī liekas hokejista sieva vīru mājās tikpat kā neredz. Rodrigo ilgu laiku bija Rīgas “Dinamo” spēlētājs, tagad – treneris. Vai, mainoties viņa statusam, kaut kas mainījies arī mājas dzīvē?

Mainījies ir tas, ka vīra vēl biežāk nav mājās. Vēl vairāk sapulču, treniņu un domu, kā komandas spēli uzlabot, jo KHL jubilejas čempionāts “Dinamo” nav iesācies tā, kā cerēts. Mainījusies arī Rodrigo izpratne par hokeju, jo tagad, būdams treneris, viņš citādi raugās uz šo spēli. Bet man personīgi tas ir saistoši. Pirms dažām dienām vīrs jautāja, vai gribu labāk izprast hokeju. Es pamāju, un tad viņš man zīmēja shēmas uz tāfeles, ko parasti rāda uz soliņa spēlētājiem. Pirms tam man bija aptuvena nojausma par hokeju, taču nu atskārtu, ka daudz ko tomēr nesaprotu līdz galam. To pa īstam var izprast tikai tie, kas paši spēlē.

Vecākais dēls Martins arī spēlē hokeju. Kā viņam veicas?

Martins trenējas HS “Mārupe” U-16 komandā. Vai viņš kļūs par meistaru, rādīs laiks, jo pagaidām priekšā vēl tāls ceļš ejams. Jau agrā bērnībā bija skaidrs, ka viņš būs hokejists. Astoņu mēnešu vecumā dēlēns sēdēja man klēpī ar nūju rokās un skatījās tēta mačus, bet slidas uzvilka kājās divu gadu vecumā, staigāja ar tām pa parketu, bet uz sienām daudzviet bija ripas nospiedumu paliekas. Pagaidām viņam patīk trenēties un arī spēlēt. Tas disciplinē, attīsta atbildības sajūtu, komandas garu un draudzību. Šobrīd hokejs Martinam ir dzīvesveids un neatliek laika muļķībām. Tomēr mācības skolā mums ir pirmajā vietā. Savukārt mazais Niklāvs ir pilnīgs pretmets, kurš hokeja nūju vienīgo reizi paņēma rokās, lai no pagultes izķeksētu spēļu traktoru. Tomēr esam sarunājuši, ka viņš pamēģinās patrenēties daiļslidošanā.

Kā tu vari visu paspēt – gan darbu un mājas soli paveikt, gan dēlu uz hokeja treniņiem izvadāt?

Nu man ir daudz palīgu. Ļoti svarīgs ir Martina komandas vecāku atbalsts, jo daudzi jaunieši mācās vienā skolā, un manu vecāku pūles.

Tavā bērnībā droši vien nebija jāturas pie tik stingra grafika.

Es uzaugu Mežaparkā. Mani vecāki ļāva man brīvi izpausties, un es bieži savu brīvo laiku pavadīju, spēlējoties ar bērniem uz ielas un mūsu sētā. Vasarās daudz atrados ārā un mājās nācu tikai tad, kad mamma un omīte pasauca pusdienās un vakariņās. Starp citu, pateicoties tieši omītei, kura bija izcila kulināre, man nav problēmu pagatavot savējiem gardu maltīti. Bērnībā mani īsti nekas neaizrāva. Tad nolēmu apmeklēt mākslas pulciņu Lielajā ģildē, mazliet trenējos arī vieglatlētikā. Ļāvos straumei, kas galu galā aiznesa līdz televīzijai. Manā ģimenē neviens ar to nav bijis saistīts, neviens mani nevirzīja un nebija blatu. Ar odekolona un lakas flakoniņiem gan esmu pie spoguļa sēdējusi, dziedājusi, runājusi un kā diktore lasījusi ziņas. Laikam jau tos var uzskatīt par pirmajiem interešu aizmetņiem manā tagadējā profesijā.

 

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?

Bez bērnu samīļošanas.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Prasīga pret sevi un līdzcilvēkiem, ceru, ka esmu cilvēks, uz kuru var paļauties, daudzpusīga.

Būtiskākais sasniegums darbā?

TV3 šova “Es mīlu tevi, Latvija!” vadīšana.

Labākā izklaide?

Šobrīd sēņošana, bet vispār labu grāmatu, kino baudīšana un pirts.

 

Galerijas nosaukums
LA.lv