“Gribu savu bērnu izmest pa logu. Ko lai dara ar savām domām!?” Jautā La.lv lasītāja 3
La.lv lasītāja jautā: “Man ir pusotru gadu vecs bērns. Dažreiz, ejot pa trepēm un nesot viņu uz/no pastaigas, man iešaujas prātā doma, ka es varētu viņu izmest pa logu (trepju logu). Dažkārt – kaut ko nodarīt. Nekad ne tuvu neko tādu neesmu darījusi, bet – vai man no šādām domām jābaidās? Vai varu kļūt bīstama savam bērnam? Kur ir robeža un kā sevi saprast?”
Uz jautājumu atbild trīs speciālistes.
“Gandrīz ikkatram vecākam kādreiz ir bijušas bailes nomest mazuli, īpaši, kad bērniņš ir tikko dzimis, kas pārsvarā saistīts ar bailēm nodarīt zīdainim pāri, jo viņš vēl ir tik mazs un trausls,” skaidro klīniskā psiholoģe Līga Bernāte. Tomēr lasītājas aprakstītās domas izmest bērnu pa logu ir cita veida – un tās nedrīkst atstāt bez ievērības. “Mēģiniet sev godīgi atbildēt – cik “viegls” vai “grūts” ir bērns? Kādos brīžos šīs domas piezogas? Kas pirms tam ir noticis? Cik bieži tas notiek? Pusotrs gads ir diezgan nogurdinošs vecums vecākam, jo bērns daudz kustās un ik mirkli ko vēlas, bet nespēj vēl skaidri izteikt savas vajadzības, objektīvi novērtēt situāciju un būt paklausīgs. Ja mamma jūtas iztukšota, nogurusi un nomākta, turklāt trūkst atbalsta no tuviniekiem, vērojama pārslodze, prāts sāk ražot dažādas mulsinošas domas.”
Psihoterapeite Dr. Maija Ozoliņa Molokailima uzskata, ka, rūpējoties par bērnu, jaunajām māmiņām vajadzētu daudz vairāk pievērsties arī savām vajadzībām. “Ieklausieties savā ķermenī – atpūtieties, kad esat piekususi, ēdiet, kad esat izsalkusi, kā arī pavisam noteikti – lūdziet palīdzību! Pēcdzemdību depresijas gadījumā pastiprinās simptomi, kas bija vērojami pēcdzemdību krīzes periodā. Dažas māmiņas var saskarties ar ļoti agresīvām, reizēm pat pašnāvnieciski noskaņotām domām. Šīs domas mēdz būt tik uzmācīgas, ka var novest pat līdz panikai. Izveidojas tāds kā apburtais loks, kur vērojama cīņa starp uzmācīgām domām un bailēm nodarīt ko ļaunu sev vai bērnam, piemēram, izmest viņu pa logu vai izlēkt pašai.”
Ja domas kļuvušas traucējošas, rada psiholoģiskas ciešanas un sāk ierobežot dzīvi, ir jāmeklē situācijas skaidrojums un risinājums. Ārste-psihoterapeite Iveta Valaine komentē lasītājas situāciju: “Apziņas līmenī (ar veselo saprātu) jūs saprotat, ka šādu soli nespersiet, jo, spriežot pēc tā, kā uzdodat jautājumu, visticamāk, esat pret savām domām visai paškritiska, ar stingru vēlmi sevi kontrolēt un nepakļauties tām. Tomēr prāts jūs nespēj pilnībā no tām atbrīvot – diemžēl neizdodas sevi pārliecināt, ka tā nedarīsiet un ka šādai rīcībai nav iemesla. Iemesls ir, un tas slēpjas jūsu zemapziņā – iekšējā pasaulē. Zemapziņas domas un fantāzijas gandrīz nemaz nepakļaujas veselajam saprātam. Pat zinot un saprotot to cēloni, nav iespējams no tām pilnībā atbrīvoties.”
Līga Bernāte ir pārliecināta, ka ar palīdzības un atbalsta meklēšanu nevajadzētu kavēties. Ja notiekošais biedē, emocionālais diskomforts ievelkas un rodas sajūta, ka ir grūtības sevi kontrolēt, vēlams apmeklēt individuālas psihologa vai psihoterapeita konsultācijas. Ja domas jau kļuvušas tik uzmācīgas, ka gribas tās realizēt, tādējādi radot trauksmi, bailes un neizturamu vainas sajūtu, tā jau ir slimības izpausme, brīdina Iveta Valaine. Tādā gadījumā jāgriežas pēc palīdzības pie psihiatra.
Lai līdz šādām situācijām nenonāktu, Maija Ozoliņa Molokailima atgādina: “Jaunie vecāki – veltiet laiku sev! Ieplānojiet nelielas atpūtas pauzītes ikdienā, arī kādu garāku atvaļinājumu ik nedēļas nogali. Tā ir nepieciešamība tev, māmiņ, lai tu būtu vesela – gan fiziski, gan garīgi – un spētu pilnvērtīgi audzināt savu atvasi”.
